Džeralds Darels - Ņirgu putns

Tikko parādījās arābi un eiropieši, arī lielākā daļa citu inte­resanto vietējo sugu (pārsvarā tie bija nekaitīgi un neaizsargāti radījumi, kas mita uz zemes) neizbēgami bija nolemtas iznī­cībai, jo iekarotāji tās apšāva pārtikai vai izklaidei, iekarotāju ievestie dzīvnieki (suņi, cūkas un citi) tos iztramdīja un iznīci­nāja, kā arī izmainījās to ierastā vide - meži tika nolīsti, lai atbrīvotu vietu cukura plantācijām. Šis plāns gan, par laimi, nerealizējās, un plantācijās šobrīd audzē amelas kokus - salas galveno bioloģisko iztikas avotu (sk. nodaļu "Ekonomika") un vienīgo vietējo koku sugu, ko izdevās izglābt, kad eiropieši salā saveda jaunu augu un koku gūzmas, kas visas izrādījās vietējai florai kaitīgas.

Tā kopā ar milzu bruņurupučiem nebūtībā aizgāja lielais, iespaidīgais, uz zemes dzīvojošais krēslas papagailis (lielāks par prāvāko zināmo makao), piecu sugu bridējputni, mazs nelido­jošs jūras krauklis (Galapagu salu sugu radinieks), desmit sugas koši krāsainu medusputniņu, kas atgādina Jaunzēlandē mītošus dziedātājputnus. No antropoloģijas viedokļa vis­skumjākais zaudējums bija ņirgu putns, kurš, kā jau minēts iepriekš, veidoja fangovu cilts reliģijas pamatus. Fangovi ticēja, ka šajā īpatnējā sugā iemiesojies putns-dievs Tionamala, tāpēc gan putns, gan tā ligzda un olas bija tabu. Francūži gan šo tabu neatzina, un, protams, fangovi jutās gauži nomākti, kad pavēl­nieki viņu acu priekšā apšāva ņirgu putnu un cēla to galdā da­žādos gardos kulināros veidos, īpaši tāpēc, ka dievs Tionamala, likās, nebija spējīgs izgāzt pār francūžiem savas dusmas, kā īstam dievam pieklātos. Vairāki mēģinājumi pārspriest šo jau­tājumu ar francūžiem vienmēr beidzās ar visdažādāko runas­vīru pakāršanu par nepaklausību, un fangovi galu galā atmeta centienus pierādīt savu taisnību, un pēc pavisam neilga laika ņirgu putns aizmirstībā pievienojās milzu bruņurupucim, at­stājot fangovus dziļi grūtsirdīgus.

Pēc izskata ņirgu putns laikam gan bija visīpatnējākais spār- nainis, kāds jebkad mitis Zenkali. Šis putns (daži uzskata, ka tas bijis rados ar Maskarēnu Rodrigesas salas solidāru) bija ap­mēram zoss lielumā ar garām, spēcīgām kājām, ar garu, maz­liet līku knābi (gandrīz kā degunradžputnam) un lielu bruņu- kumpu uz tā. Mātītēm šis izaugums bija vien plāksnīte uz pieres. Spārni niecīgi un lidošanai nepiemēroti, un putns ne­apšaubāmi bija ārkārtīgi paļāvīgs, tāpēc pilnīgi dabiski kalpoja francūžiem par lielisku laupījumu, jo lidot nespēja, bet projām arī nebēga. Savos ziedu laikos ņirgu putnu bija gandrīz tikpat daudz cik milzu bruņurupuču, taču skaitliskais pārsvars salas dzīvniekus nespēja glābt. Fangovi viņu sauca par Tionamalu - dieva Tiomalas putnu. Francūži putnu dēvēja par l'Oiseau

Moquerie - ņirgu putnu, jo putna dziesma esot skanējusi kā mežonīgi, ņirdzīgi smiekli. No apbrīnojamā putna atlikuši vien pāris izbāzeņi Parīzē, vēl pāris Antverpenē, pieci vai seši izbāzti tēviņi dažādos citos pasaules muzejos, pusducis skeletu un saujiņa kaulu. Ļoti glīts izbāzts tēviņš izstādīts muzejā Dza- mandzarā.

Interesanti atzīmēt, ka vienlaikus ar ņirgu putnu izzuda arī ombu koks. Tas bija īpatnējs koks, kurā ik pēc noteikta laika posma nobrieda augļi, kas acīmredzot veidoja nozīmīgu ņirgu putna ēdienkartes daļu, Brīdī, kad top šī grāmata, nenokaltis palicis tikai viens ombu koks - par trīssimt gadiem krietni ve­cāks eksemplārs, kas aug botāniskajā dārzā Dzamandzaras ap­kaimē. Kaut arī tas bieži nes augļus, sēklas nekad neuzdīgst. Liekas, šis koks - neapšaubāmi retākais koks pasaulē - galu galā nokaltis, tā arī nedzinis atvases."

Pīters nolaida grāmatu un, dzērienu malkodams, pāri gan­drīz melnajai jūrai vēroja saulrietu, kas nu bija kļuvis zaļš un purpursārts, un domāja par ombu koku. Viņš bija dzirdējis par dzīvniekiem, kuri izmirst, un, kā jau vairums cilvēku, līdz šim bija to uzskatījis par dabisku procesu - kā dinozauru izzu­šana, kam ar cilvēkiem nav nekāda sakara. Tagad Pīters sapra­ta, ka ir maldījies. Tomēr dīvainā kārtā viņš nekad nebija iedo­mājies, ka arī kokus un augus varētu piemeklēt dzīvnieku lik­tenis. Pirmo reizi viņš saskatīja kopsakarību: iznīcinot mežu, ar to pašu cirtienu tiek iznīcināti dzīvnieki, kas mituši mežā un tā apkārtnē. Iznīcinot dzīvniekus, tiek iznīcināts mežs, kas daudzos veidos bijis no tiem atkarīgs. Viņš ielēja sev vēl vienu mēriņu un turpināja lasīt.

"No cilvēku viedokļa vienīgā un vissvarīgākā suga Zenkali neapšaubāmi ir amelas naktstauriņš. Šis neparastais sfingu dzimtas pārstāvis lielā mērā atgādina Eiropas nektārputniņu sfingu. Tas ir liels, smagnējs kukainis, kura spārnu pletums ir četras collas. Līdzīgi savam Eiropas sugas brālim, šis naktstau­riņš lido neticamā ātrumā un, gluži kā putns, kura vārdā no­saukts, spēj lidināties gan uz priekšu, gan atpakaļ. Viņa spārnu vēdas lidojumā vēršas ņirbā un kopā ar daudzajām spalvām līdzīgajām zvīņām, kas klāj drukno ķermeni, no pirmā acu uz­metiena dara šo radījumu vairāk līdzīgu putnam nekā kukai­nim. Līdzību nektārputniņiem vai kolibri vēl vairāk pastiprina neparasti garais smeceris, kas izstiepts var būt pat četras collas garš un izskatās pēc īpatnēja līka knābja. Augšējie spārni ir pelnu pelēki ar daudziem melniem un zeltainiem plankumiem. Apak­šējie ir koši sarkani ar platu, melnu apmali. Šis ir vienīgais Zenkali dzīvojošais kukainis, kura smeceris ir pietiekami garš, lai iesnieg­tos dziļi amelas koka taurveidīgajā ziedā un to apputeksnētu, kas ir vitāli svarīgi salas ekonomikai (sk. nodaļu "Ekono­mika"). Tiklīdz atklāja šo naktstauriņu saistību ar amelas ko­kiem, salā nekavējoties pilnīgi aizliedza insekticīdu lietošanu. Tas, protams, nāca par labu arī pārējiem kukaiņiem, un šobrīd Zenkali ir visdažādāko, reizēm arī kaitīgo kukaiņu apsēsta."

Pīters pēc norādes uzšķīra nodaļu "Ekonomika" - ne jau tāpēc, ka šis temats viņam būtu jelkādā veidā tuvs vai saprotams, bet gan tāpēc, ka vēlējās par salu uzzināt pēc iespējas vairāk. Viņš iepriecināts atklāja, ka Zenkali ekonomika ir tik ierobežota un nepārprotama, ka pat ekonomistam būtu grūti to padarīt ne­saprotamu. Tā balstījās tikai un vienīgi uz amelas koku.

"Ņemot vērā visur pasaulē notiekošo, Zenkali sevi var uz­skatīt par laimīgu, jo tur nav ne vērtīgu izrakteņu, nedz arī kaut pilītes naftas. Rezultātā te nav nekādu ražotņu, ja neņem vērā šādu tādu vieglo rūpniecību, taču arī šajā nozarē ražotņu ir maz, un tās ir nelielas. Tādējādi Zenkali var nosaukt par vienkultūras salu. Pagātnē bijuši mēģinājumi nodrošināt salu ar pašas cukurniedrēm, banāniem, ananasiem un tamlīdzīgām kultūrām. Tie visi cieta neveiksmi. Tad atklājās amelas koka neparastās īpašības, un tas nekavējoties kļuva par visas salas ekonomikas pamatu, no kura joprojām atkarīga Zenkali eksis­tence.

Zenkali laimīgā kārtā neskar cikloni un viesuļvētras, tādēļ tur ir ļoti stabils klimats. Tas ļauj vērtīgajam amelas kokam plaukt un zelt. Kā jau minēju iepriekš, amela ir vienīgais vietē­jais koks, kas pārdzīvojis eiropiešu iebrukumu, turklāt nekur citur pasaulē tas nav atrodams - šis koks spītīgi atsakās ieaugt jebkur citā pasaules malā, kur nav sastopami vienreizējie naktstauriņi, kas to apputeksnē, un tādējādi ievērojamais koks ir Zenkali monopols. Amelas koks šobrīd droši vien pārspēj palmu kā augs ar visplašākajiem talantiem. Koks izaug div­desmit vai divdesmit piecas pēdas augsts, stumbra diametrs ir apmēram divpadsmit collas. Stumbrs ir taisns un gluds, kok­sne kvalitatīva un stingra, tīkamā medus dzeltenā krāsā ar brī­nišķīgu šķiedru. Tāpat kā sarkanais ciedrs, arī šis koks ir spējīgs pretoties kukaiņu uzbrukumiem, pat spēcīgie termīti tam neko nevar nodarīt. Tādējādi koksne ir ļoti piemērota gan celt­niecībai, gan mēbeļu ražošanai. Turklāt koks aug tik blīvai koksnei neticami ātri un maksimālo augstumu sasniedz piecu gadu laikā, kaut arī pastāv uzskats, ka vislabākā kvalitāte ir sep­tiņgadīgajiem kokiem. Garie, koši sarkanie taurveidīgie ziedi aug puduros, tiem piemīt spēcīga, bagātīga, neatkārtojama smarža (daži apgalvo, ka kaut kas vidējs starp rozi un neļķi), un pēc tiem ir liels pieprasījums smaržvielu tirgū. Pārstrādājot amelas koka augļus (tie mazliet atgādina purpursarkanu ze­meņu ķekarus), iegūst eļļu, kas bauda atzinību kā viena no la­bākajām un vieglāk iegūstamajām, tādējādi to plaši izmanto visdažādākajās nozarēs - no precīzu instrumentu ražošanas līdz kosmētikai. It kā ar to vien nepietiktu, nesen atklāts, ka, iz­žāvējot un ķīmiski apstrādājot koka gaļīgās sirds formas lapas, no tām var iegūt aminefronu - drogu, ko izmanto visdažādāko medikamentu ražošanā. Tādējādi šis unikālais koks nodrošina četru atsevišķu ļoti nozīmīgu produktu ieguvi, tie visi nes Zen­kali ļoti lielus ienākumus (patiesībā vienīgos ienākumus) un tātad nodrošina salai nākotni. Mazām tropu salām tāda laime negadās bieži."