Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Foksglavs, - viņš nomodulēja pacilātā balsī, - Foksglavs, Roze, Hibisks, Dālija, Atraitnīte, Foksglavs.

- Vai jūs, lūdzu… - Pīters iesāka.

- Bugenvileja, Tulpe, Saulespuķe, Pulkstenīte, - kapteinis kā aizmirsies turpināja, izrādīdams plašu botānisko zināšanu klāstu, kuram nemanīja beigu, - Begonija, Čemurneļķe, Gun­dega, Foksglavs.

Viņš atvēra sīkās, melnās ačeles un starojoši uzsmaidīja Pīteram.

- Tagad es vienmēr atcerēšos jūsu vārdu, - viņš triumfējoši paziņoja, - līdz mūža galam. Teicams paņēmiens, kā kaut ko atcerēties, vai ne? Pa grieķu modei… teicams… pats labākais, vai ne?

- Teicams paņēmiens, - Pīters labprāt piekrita, - un tagad es ļoti vēlētos apskatīt savu kajīti, dabūt uz turieni savas somas un tad tikt pie kāda vēsa dzēriena.

- Protams, protams, - kapteinis atteica. - Likšu Kalaki pa­rādīt jums kajīti… viss ir sagatavots… ne par ko nav jāraizējas.

Viņš izkliedza veselu virkni rīkojumu, kā Pīteram šķita, straujā pidžinvalodā, kuru par kapteiņa palīgu pieņemtais jau­neklis likās saprotam bez pūlēm. Puisis tūlīt pasauca divus jūr­niekus, trijatā viņi savāca ceļasomas un kopā ar tām nozuda kuģa dzīlēs.

- Lūgtum, sekojiet viņiem, ser, - kapteinis teica, pompozi pamādams ar roku, - puiši jums parādīs kajīti… labākā kajīte jaunajam padomnieka asistentam.

- Jūs arī to zināt? - Pīters pārsteigts vaicāja.

Kapteinis ņēmās skaļi smieties, atmetis atpakaļ galvu un atklādams visā godībā Fortnoksa* cienīgas zelta krātuves starp pilnīgajām lūpām. Ar resno pirkstu viņš norādīja pāri bakurē- tainajam degunam uz mazo, zibošo aci.

- Es zinu visu, kas notiek Zenkali. Es zinu visu un pazīstu visus. Manas acis redz visu gluži kā augstais Dievs, un ne ka­mielis nenokritīs no zara, man nezinot. Ja vien jūs Zenkali kaut ko vēlēsieties, pasakiet man.

- Liels paldies, - Pīters noteica. Nākamajā mirklī viņš, kap­teiņa tuklās rokas maigi bīdīts, jau grīļīgi kāpa lejup pa netīra­jām kāpnēm mazā kuģīša tumšajās, trokšņainajās dzīles, kur spēcīgi oda pēc saglumējuša ūdens, krāsas un - pilnīgi neiz­skaidrojami - Parmas vijolīšu odekolona.

Trīs dienas ilgā kuģojuma laikā Pīteram bija papilnam iespēju rūgti nožēlot savu izvēli ceļot ar "Andromadu III", ne­vis ar lielāko pasažieru laineri "Āzijas valdniece", kas iegriezās salā reizi mēnesī. "Andromadai III" grīļojoties un zvalstoties okeānā, viņš vispār sāka nožēlot, ka piekritis ieņemt šo pos­teni. Gulēdams savā zārkam līdzīgajā kojā, Pīters atcerējās, cik glaimots bija juties, kamēr tēvocis viņam izklāstīja jaunumus.

- Mēs tevi sūtīsim uz Zenkali, - sers Osberts tika paziņojis, cauri monoklim nomērīdams savu vienīgo dzīvo radinieku ar zilās acs vēso skatienu, - un es nevēlos, lai tu tur iekļūtu jeb­kādās nepatikšanās.

- Dieviņ augstais, tēvoc, tas ir brīnišķīgi! - Pīters toreiz sa­jūsmināti iesaucās. Kāds viņa draugs - Hugo Čarteriss - bija pavadījis Zenkali veselu mēnesi un pēc atgriešanās klāstījis par šīs vietas krāšņumiem kā plānprātīgs tūrisma aģents.

- Mēs tevi nesūtām brīvdienās, - sers Osberts dzēlīgi turpi­nāja, - tu būsi tā muļķa Olifanta asistents.

Sers Osberts sāka soļot šurpu turpu pa kabinetu. Ārā sniga, un dunošo Londonu apņēma mežģīnēm līdzīgs pārslu plīvurs.

- Situācija Zenkali ir… ēēē… hmm… sarežģīta, - viņš atzi­nās. - Kā tu zini, viņiem apsolīta pašnoteikšanās… vai, pre­cīzāk izsakoties, vara tiks nodota turienes smieklīgā monarha,

karaļa Tamalavalas III rokās.

- Man šķita, ka viņu uzskata par gana labu kandidātu, cik vien karalis spēj būt labs, - Pīters aizrādīja, - progresīvs vald­nieks, un tādā garā.

- Tas cilvēks ir klauns, - sers Osberts atcirta. - Uzskatāms piemērs tam, kas iznāk no kanibāla, kad viņu aizsūta uz Itonu. Maigi izsakoties, viņš ir nekauņa. Un, ja runājam par iedzim­tajiem, tad, tici man, melns nekauņa ir divkārt nekauņa. Kad vēl valdījām Zenkali, mēs viņu kaut cik turējām grožos, bet tagad… bet tagad…

Viņš paņēma no galda melnkoka lineālu un apspiestās dus­mās ņēmās bungot ar to sev pa plaukstu.

- Mans ārsts saka, lai es pārāk nesatraucoties… motors streiko, saproti? Bet es šim saku - kā var gribēt, lai es palieku mierīgs, kad valdība plosa impēriju gabalos?

Smagi elpodams, sers Osberts uz mirkli apklusa. Pīters cieta klusu. Viņa domas diametrāli atšķīrās no tēvoča uzskatiem un jau agrāk bija radījušas nesaskaņas. Viņš negribēja apdraudēt savas izredzes doties uz Zenkali.

- Atceries, Foksglavi par šo impēriju ir cīnījušies un kri­tuši, - tēvocis turpināja. - Tev ar savām vējīgajām, moder­najām idejām varbūt šķiet, ka tas nav svarīgi, bet, tici man, tā ir. Vai tu apjēdz, ka ikvienā Anglijas vēstures un impērijas vei­došanas brīdī kāds Foksglavs bijis klāt?

- Jā, tēvoc, - Pīters teica, - bet tev nevajadzētu tik ļoti uz­traukties.

- Ažinkortā [2] bija foksglavs, trafalgaras kaujā bija Foks­glavs… Vaterlo bija Foksglavs, Austrālijā un Jaunzēlandē mudž no Foksglaviem… Indija pilna ar tiem… Ziemeļrietumu robeža turas gandrīz tikai uz Foksglaviem… Āfrika ar tiem pārplū­dināta. Un tad pie varas nāk sasodītie leiboristi un sāk izdāļāt impēriju kā… kā tādas vecas lupatas. Sirdstrieku var dabūt, tikai pavērojot, kā tie neaptēstie pārtikas tirgotāju dēli, tred- jūnisti un citi uzcirtušies lauki vazājas pa Vaitholu, bārstīdami aspirācijas kā sniegpārslas un izdāļādami impēriju ļautiņiem, kuri vēl pat nav pārtraukuši ēst savas vecmāmiņas.

Sers Osberts apsēdās pie rakstāmgalda un noslaucīja seju mutautā.

- Nu jā, - viņš beidzot teica, mazliet nomierinājies, - sa­režģītākais šajā situācijā ir, lūk, kas: tikko bijām gatavi piešķirt šiem cilvēkiem pašnoteikšanos, virspavēlnieks nosprieda, ka Zenkali ir militāri nozīmīga teritorija. Svarīga, lai turētu krie­vus tālāk no Indijas okeāna, vai tādā garā. Sasodīti smieklīgi! Tā vieta uz kartes neaizņem vairāk platības kā mušas mēsls. Lai nu kā, izcēlusies pamatīga jezga. Ir doma tur uzbūvēt lidlauku, tad izspridzināt caurumu rifā, lai dabūtu līcī iekšā iznīci- nātājkuģi. Bet tādā gadījumā arī jāapplūdina dažas ielejas un jāuzbūvē hidroelektrostacija. Šim darbam gribēja dabūt Al- dabra, bet tam pretojās vesels bars plānprātīgu dzīvnieku mī­ļotāju. Pasaule jūk prātā… iedomājies tikai, britu bruņotie spēki nevar izpildīt savas vēlmes kaut kāda sasodīta milzu bruņurupuču bara dēļ! Saki jel, kas notiks tālāk? Vai milzu bruņurupuči mums palīdzēja pie Sommas [3] ? Vai Britānijas kaujā? Varbūt viņu mums palīdzēja Trafalgaras kaujā, varbūt Jitlandē [4] ? Es tev saku, cilvēkiem mūsdienās galīgi nav mēra sajūtas.

- Un kas tagad notiks? - Pīters aizrāvies vaicāja.

- Nu, pašlaik notiek pārrunas, bet karalis ir melnais blēdis, tici man - tādas lietiņas viņiem māca ītonā, - teica sers Osberts, īsts ragbijietis [5] . - piemini manus vārdus, viņš prasīs augstu cenu. Viņš zina, ka šo kaitīgo rāpuļu dēļ dabūs visu, ko gribēs. Padomā tikai, britu valdību šantažē kaut kādu bruņurupuču dēļ, pē!

- Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apjau­tājās.

- Protams, būs. Tieši tas, kas viņiem vajadzīgs… daudz jūr­nieku un lidotāju, jauki godprātīgi puiši, kas tur tērē savu naudu par suvenīriem un… ēē… ēē… nu, visām tām lietām, par kurām jūrnieki un lidotāji naudu tērē. Un tad vēl hidroelek­trostacija… tā radīs darba vietas. Viss salai lieliski nāks par labu, tici man, par spīti tam, ko saka idiots Olifants. Taču situācija ir kutelīga. Karalis vēl nav piekritis. Zini, iesaistīti ievērojami cilvēki, lords Hammers… Hammeršteins un Gal- lops… viņi grasās būvēt aizsprostu, un tā tālāk… protams, būs jāizsludina konkurss par darbu veikšanu, bet tā tiešām ir tikai formalitāte. Lai nu kā, situācija, es jau teicu, ir ārkārtīgi deli­kāta, tāpēc nevēlos, lai tu savārītu kādu putru, saproti?