Džeralds Darels: Ņirgu putns

Šajā mirklī uz klāja parādījās kapteinis Papass kopā ar di­viem komandas locekļiem. Viens no viņiem stiepa guļamkrēslu, otrs - pārnēsājamu bāriņu ar visbagātīgāko dzērienu klāstu.

- Sveiki, Fokstrota kungs, - kapteinis teica, uzmanīgi novie­todams savu iespaidīgo torsu krēslā. - Laiks iedzert pirms pus­dienām, e? Gluži kā uz "Karalienes Elizabetes II", vai tā nav? Kā jums šķiet? Man te ir pilnīgi viss, nekautrējieties.

- Ēēē… paldies, - Pīters atteica. - Šķiet tā kā mazliet par agru dzērienam… man, lūdzu, vāju brendiju ar zelteri…. nē, nē!… vai manu, kapteini… es teicu vāju!

- Brendijs nāk par labu vēderam, - kapteinis apgalvoja, pa­sniegdams Pīteram glāzi ar brendiju piecu pirkstu augstumā, atšķaidītu ar tējkarotes tiesu zeltera. - Brendijs par labu vēde­ram, viskijs - plaušām, ouzo - smadzenēm un šampanietis - savaldzināšanas spējām.

- Kam nāk par labu šampanietis? - Pīters apjucis pārvaicāja.

- Savaldzināšanai, - kapteinis paskaidroja, saraucis pieri, - nu, ziniet… daiļu jaunu meiču savaldzināšanai… kad dzerat šampanieti no viņu biksītēm, kā grāmatās aprakstīts.

- jūs droši vien domājāt - no kurpītēm?

- Nu jā, arī no kurpītēm, - kapteinis piekrita, ieliedams savā glāzē prāvu devu ouzo un pievienodams tikai tik daudz ūdens, lai dzēriens ielāsmotos. — Iedzersim par jums un jūsu jauno darbu!

Viņi dzēra klusēdami, un Pīters prātoja, vai iespējams iedzī­voties aknu cirozē četrdesmit astoņu stundu laikā.

- Es domāju, ka jums patiks Zenkali, - kapteinis atsāka, iekārtodamies krakšķošajā krēslā. - Laba vieta dzīvošanai… labs klimats… labi cilvēki, jums patīk zvejot, e? Zenkali papil­nam zivju… haizivis, barakudas, pat zobenzivis. Patīk medīt, e? Papilnam briežu, savvaļas kazu un mežacūku, jā, varat zvejot un medīt, kamēr krīt no kājām laukā.

- Kā ar vulkāniem? - Pīters apvaicājās. - Vai tajos vērts kāpt?

- Kāpt? - kapteinis Papass pārjautāja, pārsteigumā savilcis seju. - Kāpēc jākāpj?

- Nu, ziniet, kāpšana kalnos… viens no hobijiem. Es daudz­kārt brīvdienās esmu kāpis kalnos Skotijā un Velsā. Tāpēc gri­bēju zināt, vai vulkāni ir labi kāpšanai.

- Vulkānos neviens nekāpj. Traki grūta padarīšana, - kap­teinis atteica. Šāda iedoma viņā nepārprotami izraisīja rie­bumu. - Traki karsts. Nē, jums labāk zvejot un medīt, kā es jau teicu. Sameklējiet jauku zenkaliešu meiteni, un viņa visu sa­zvejoto un samedīto pagatavos ēdamu, ē?

- Neesmu pārliecināts, ka vēlos sameklēt jauku zenkaliešu meiteni.

- Tādu jauku zenkaliešu meiteni, e? Gatavo jums ēdamo, mazgā veļu, tur māju tīru, e? Un tad jūs saradītu labi daudz bērnu, vai tā? - kapteinis kārdināja, tēvišķīgi smaidīdams, un acīmredzot jau iztēlojās sevi sēžam liela spiedzošu, daudzkrā­sainu bērneļu bara vidū. - Es pazīstu daudz jaukas zenkaliešu meitenes… dažas tiešām glītas… dažas pat vēl jaunavas, ja vēla­ties, es jums dabūšu jauku meiteni no labas ģimenes… labu meiteni, ne jau sliktu, e? Ar lieliem pupiem, lai papilnam piena, ar ko barot bērnus?

- Paldies, - Pīters teica, šī laipnā piedāvājuma viegli samul­sināts, - tad jau redzēsim. Es vēl pat neesmu tur nonācis. Sa­protiet, nevajag sasteigt.

- Es jums visu nokārtošu, neraizējieties, - kapteinis ārkār­tīgi pārliecinoši apgalvoja. - Es varu Zenkali visu nokārtot. Es tur visus pazīstu, un visi pazīst mani. Kas vien jums vajadzīgs, es visu nokārtošu.

Siltums un saule iedarbojās ļoti iemidzinoši, viļņu mir­dzums žilbināja acis. Pīters atlaidās krēslā, aizvēra acis un at­slābinājies klausījās jaunajā draugā. Kapteiņa rāmā balss cēlās un grima kā sulīgas čella skaņas. Saules siltuma un brendija piesūcies, Pīters aizmiga. Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš satrūcies pamodās un atklāja, ka kapteinis joprojām runā.

- … un tad es viņam saku: paklausies, tu, draņķi, neviens lai neiedrošinās saukt mani par blēdi! Un es viņu pagrābju un iesviežu jūrā… viņam nācās nopeldēt pusjūdzi, iekams tika sausumā, - kapteinis apmierināts klāstīja, - bet todien haizivju nebija, tāpēc viņam izdevās izpeldēt.

- Žēl gan, - Pīters teica, jo iedomājās, ka arī viņam pieklā­jas piedalīties sarunā.

- Mani neviens par blēdi nesauks! - kapteinis apgalvoja. - Nāciet… iesim tagad pusdienās.

Pēc bagātīgas maltītes, kuras laikā kapteinis turpināja cil­dināt Zenkali jaunavu labās īpašības un vēlreiz pārstāstīja da­žādus asinis stindzinošus stāstus par to, kā izrīkojies ar dažā­diem Zenkali iedzīvotājiem, kas uzdrošinājušies mēģināt viņu pārspēt, Pīters noguris aizvilkās uz kajīti. Tur bija smacīgi, taču kajīte bija vienīgā vieta, kur paslēpties no kapteiņa. Kā tas gadījies jau daudziem citiem, arī Pīters bija atklājis, ka grieķu draudzība un viesmīlība var kļūt nomācoša. Tāpēc viņš, par spīti karstumam, atkrita uz lažas un centās aizmigt, jo saprata, ka tas tomēr labāk, nekā par prieku kapteinim visu pēcpus­dienu dzert vīnu un spēlēt kārtis.

Dažas stundas vēlāk Pīters ne dzīvs, ne miris pamodās no smaga miega. Apģērbies viņš grīļīgi aiztaustījās līdz klājam un sabruka savā guļamkrēslā, vēroja saulrietu un mēģināja ap­kopot domas.

Debesis rietumos bija oranžas ar sarkanām svēdrām, indigo zilajā jūrā vakara vējiņā vizēja dzelteni, zaļi un koši sarkani plankumi. Kvēlojošā, aprikozei līdzīgā saule tikko skāra hori­zontu. Tālumā viļņos kā spoži melnu šūpuļzirdziņu ganām­pulks cilājās delfīnu virkne, ieaužot mierīgajā jūrā putu kru­zuļus. Abi albatrosi joprojām šķita piekalti kuģa pakaļgalam un planēja gaisā, ne reizi nesavēcinot spārnus. Parādījās zenka- lietis, kuru Pīters joprojām prātā dēvēja par Andromadu Trīs, smaidīdams savu plato, labvēlīgo smaidu un stiepdams pārnē­sājamo bāru. Kā izrādījās, viņa pienākumu sarakstā ietilpa gal­venā virsnieka, bocmaņa, stūrmaņa un bārmeņa amati. Pīters ielēja sev mazu mēriņu brendija, pievienojot zelteri un ledu, tad atlaidās krēslā, lēni malkoja dzērienu un vēroja, kā debesīs mijas krāsas, it kā saules apspīdētā peļķē pamazām izplestos eļļas kārtiņa, un kā ūdenī nu jau pavisam tuvu (viņš pat spēja saskatīt parādāmies garos purnus) kustas delfīnu spožās, mus­kuļotās muguras. Beidzot viņš atšķīra jauno ceļvedi un centās sameklēt, vai tajā atrodama vēl kāda informācija par šiem gra­ciozajiem, brīnišķīgajiem dzīvniekiem. Viņš uzšķīra nodaļu "Dabaszinātnes".

"Pirms arābu ierašanās," klāstīja ceļvedis, "abas Zenkali cil­tis sadzīvoja diezgan mierīgi. Galvenais iemesls bija tāds, ka sala bija svētīta ar izcili bagātīgu dzīvnieku valsti, tādējādi med­nieks nekad nepārnāca mājās tukšā. Abu cilšu populācija, salī­dzinot ar mūsdienām, bija pavisam maza; viena cilts norobežojās salas austrumu pusē, otra pavisam laimīga mitinājās rietumos. Pa vidu atradās tāda kā neapdzīvota teritorija, kurā fauna varē­ja dzīvot un vairoties, daudzmaz cilvēku netraucēta. Tur, pie­mēram, dzīvoja neskaitāmi milzu bruņurupuči, kuru skaits varēja būt desmitiem tūkstošu. Lieliskais, vērīgais franču dabaszinātnieks grāfs d'Armado apgalvoja, ka vietumis cilvēks varējis "nostaigāt gandrīz veselu ljē pa šo milzu bruņurupuču mugurām, ne reizi nesperot kāju uz zemes". To, ka šāds apgal­vojums nav pārspīlējums, apstiprina ieraksti seno laiku kuģu žurnālos: kad kuģi piestāja Zenkali uzņemt ūdeni un pārtiku, jūrnieki sanesa uz klāja milzu bruņurupučus kā dzīvu pārtikas rezervi, gluži kā mūsdienās kuģi nodrošinās ar konservētu šķiņķi. Tādējādi no 1759. gada decembra līdz 1761. gada de­cembrim kuģos aizceļoja vismaz 21 600 bruņurupuču. Ņemot vērā tik neapdomīgu izlaupīšanu, nav brīnums, ka franču okupācijas laikā šie interesantie rāpuļi izrādījās pilnībā iznīci­nāti.