Džeralds Darels: Ņirgu putns

Spēcīga, smagnēja ķiploku aromāta piesātināta elpa, kas plūda no dziestošās gaismas, vēstīja Pīteram par kapteiņa iera­šanos. Kapteinis atlaidās krēslā un ielēja sev krietnu mēriņu.

- Mums šovakar būs īpašas vakariņas, Fokstrota kungs, - viņš apmierināti paziņoja, - grieķu vakariņas, skaidrs? Nosvi­nēsim nakti pirms ierašanās Zenkali, e? Dzersim un tad dejosim.

- Dejosim? - Pīters, mazliet satrūcies, pārvaicāja, jau iztēlo­damies sevi, kapteiņa Papasa lāča skavās iežņaugtu, valsējam pa klāju.

- Dejosim, - kapteinis stingri atkārtoja, - dejosim grieķu dejas, e? Es jums iemācīšu grieķu deju… labāko deju pasaulē.

- Paldies, - Pīters noteica, samierinādamies ar gaidāmo alkohola un fizisko aktivitāšu pilno vakaru.

Viņam nenācās vilties. Kaut arī vajadzēja atzīt, ka vakariņas ir teicami pagatavotas, ēdiena porcijas bija neprātīgi lielas, un tās pavadīja šķietami nebeidzamas baltā un sarkanā vīna strau­mes, kādas nu pie katras delikateses pienācās. Kad ēšana bija galā, trīs jauni zenkalieši piecēlās un apbrīnojami prasmīgi laidās kādā grieķu dejā buzuki skaņu pavadībā, ko ar milzu kvēli un aizrautību spēlēja pats kapteinis Papass. Likās neti­cami, ka viņa sardeļveidīgie pirksti spēj no instrumenta izvili­nāt tik jaukas melodijas. Drīz vien vīna un draudzības apreibi­nātais Pīters apjēdza, ka apskāvis plati smaidošo zenkaliešu nosvīdušos bronzas krāsas plecus un ne gluži stingrā solī dejo pa klāju, kamēr buzuki vaidēja un trīcēja, bet kapteiņa rešņā balss aizplūda pāri mēnessgaismas pielietajai jūrai. Visbeidzot Pīters, zvērējis mūžīgu draudzību gan visiem zenkaliešiem, gan kapteinim Papasam, līksmi dziedādams, aizstreipuļoja uz koju. Izģērbdamies viņš pēkšņi iedomājās par ombu koku un acumirklī noskuma, ka spējis tik lieliski izklaidēties, kamēr šim kokam - vienīgajam izdzīvojušajam savas sugas pārstāvim - nav neviena savējā.

- Neviena, ar ko kopā padziedāt, - Pīters skumji prātoja, - neviena, ar ko padejot. Tas ir nežēlīgi.

Viņš izģērbies nosvieda drēbes uz grīdas un kails atkrita lažā.

- Nebēdā, vecais, labais ombu koks, - viņš, miegā laiz­damies, nomurmināja, - Pīters Foksglavs, eskvairs, nāk tevi glābt.

Tobrīd viņam, protams, nebija ne jausmas, ka tieši tā arī notiks.

Sev par pārsteigumu, Pīters pamodās piecos no rīta un ne­juta nekādu paģiru. Būdams pārliecināts, ka salai jābūt jau re­dzamai, viņš nomazgājās, saģērbās un steidzās augšup uz kuģa priekšgalu. Gaiss bija rāms un vēss, jūra tumši zila un līdzena kā opāls, tajā peldēja mazi jūras putnu bariņi. Debesis bija blāvi pelēkzilas kā šaujampulveris, šur tur saullēkts tās bija iekrāsojis oranžas. Nedaudz pa labi pāris jūdžu tālāk zvilnēja Zenkali. Pusmēness forma ar vulkānu katrā ragā piešķīra salai ļoti neparastu izskatu. Agrā rīta gaisma visu salu vērta tumši zaļu, no vulkāniem un kalniem krita purpurmelnas ēnas. Vietā, kur viļņi plīsa gar pusnogrimušo koraļļu rifu, salu iežogoja baltu bangu kruzuļi, un katram vulkānam galvā bija spirgta rīta mākoņu cepure. Pīters kā apburts vēroja lecošo sauli pada­rām salas krāsas košākas un spožākas, jūras virsma zvīguļoja sudraba mirgā kā miljoniem zivju zvīņu.

Augšā uz tiltiņa parādījās kapteinis Papass, plati žāvādamies un kasīdams atpogātā krekla nepiesegto torsu. Viņa krūtis un vēderu klāja bieza, melna vilna kā lāča kažoks, mati uz galvas izskatījās izspūruši un sapinkojušies.

- Labrīt, - viņš auroja lejup, - kā jūtaties?

- Lieliski, - Pīters atsaucās, - labāk nemaz nevar būt!

- Grieķu dejas ir laba lieta, - kapteinis paziņoja, it kā atklā­dams lieliska līdzekļa noslēpumu, - laba lieta ķermenim. Re­dziet Zenkali, e? Skaista sala, vai ne? Mēs būsim ostā pēc divām vai trim stundām.

- Pēc trim stundām? - Pīters jutās pārsteigts. - Izskatās daudz tuvāk.

- Nē, nē, nav tik tuvu. Sala ir daudz lielāka, kad nonāk tai klāt, - kapteinis paskaidroja. - Vai gribēsiet brokastis, Foks­trota kungs? Esiet izsalcis?

Pīters pēkšņi apjauta, ka viņa apetīte sasniegusi milzu iz­mērus.

- Es ļoti labprāt paēstu brokastis, - viņš atkliedza. - Esmu traki izsalcis. Varētu apēst zirgu ar visiem ratiem.

- Nezinu gan, vai mums kas tāds ir, - kapteinis novilka, sa- drūmis par domu, ka kuģis varētu nebūt gatavs uz visu. - Pa­vaicājiet pavāram, labi?

Pēc stundas Pīters bija sakravājis mantas un stāvēja kuģa priekšgalā, lai vēlreiz pavērotu kuģa braucienu starp zemūdens klintīm, kuras cilvēkam, kam nav pazīstama lavierēšanas māksla, izskatās reizē aizraujošas, biedējošas un uzmundrinošas. Salas aprises nu bija kļuvušas lielākas, saulesgaisma skalojās tai pāri, rotādamās zaļajā lapotnē, kas klāja salu no pludmales līdz pat kalnu virsotnei. Zaļais, dzeltenais, koši sarkanais, rožainais, zilais un dzeltenais sajaucās tādā daudzkrāsainā ņirbā, kāda atrodama vienīgi tropos. Pusmēness formas pludmales vizēja visgarām piekrastei kā balti ziloņa ilkņi, ūdens šaipus zem­ūdens klintīm bija blāvi zils un pavisam caurspīdīgs, tā ka zem virsmas varēja skaidri saskatīt koraļļu ainavas. Pats rifs bija divdesmit līdz piecdesmit pēdu plats un vīdēja divu pēdu dzi­ļumā zem jūras līmeņa. Uz šī sliekšņa jūra uzbangoja un tad, plūzdama pāri bārdasnaža asajai koraļļu malai, izšķīda šņā­cošās putās. "Andromada III" šūpojās milzīgajos viļņos un, garo, līdzeno bangu mētāta, līksmi pukšķināja uz priekšu paralēli putojošajam, krācošajam rifam, turēdamās apmēram astoņ­desmit pēdu attālumā no neizbēgamas avārijas. Lai kādas būtu kapteiņa Papasa vājības, Zenkali rifu viņš pārzināja nevaino­jami. Viņš strauji stūrēja kuģīti gar rifa malu, līdz nonāca pie pārrāvuma garajā, viļņotajā putu paklājā. Pārrāvums nebija platāks par simt pēdām, un prāvās bangas ar biedējošu rēkoņu triecām tam cauri, lai pēcāk izšķīstu baltās putu krācēs un mazos vilnīšos gar rifa malu. Kapteinis stingru roku pagrieza "Andromadu III" un strauji stūrēja uz priekšu. Kuģis mirkli sagāzelējās un sadrebinājās viļņu savērptajos, zilajos mursku- ļos, tad atbrīvojās un ieslīdēja mierīgos, mirdzoši spožos lagū­nas ūdeņos.

- Redziet, es esmu sasodīti labs jūrnieks, - kapteinis Papass no tiltiņa auroja, ļaujot sejā atplaukt platam, triumfējošam smaidam.

- Vēl vairāk nekā sasodīti labs, - Pīters atkliedza.

- Visi grieķi ir labi jūrnieki… labākie pasaulē. Mēs pietau­vosimies pēc kādām piecām minūtēm, skaidrs? - Viņš pamāja Pīteram ar vareno roku un nozuda sīciņajā stūresmājā.

"Andromada III" aizpukšķināja pār dzidrajiem lagūnas ūdeņiem un drīz vien iestūrēja Mokerī līcī, kur atradās osta un Zenkali galvaspilsēta Dzamandzara. Viņi apbrauca zemesragu, uz kura kores gozējās rožaina akmens celtne -, pēc Pītera do­mām, tai vajadzēja būt pilij. Tad atklājās līcis, un viņš ierau­dzīja ostas akmens molu; aiz tā pāri viļņotajiem pakalniem ar abiem attālajiem vulkāniem fonā pletās pilsētas daudzkrā­sainās mājas. Mājas bija glītas, mazas dēļu būves ar salmu jum­tiem, šur tur parādījās no koraļļu blokiem būvētas pamatīgākas ēkas. Katra māja bija nokrāsota atšķirīgā pamatkrāsā, un ai­nava kopā izskatījās tā, it kā kalna nogāzē starp bugenvileju sārtajiem gubu mākoņiem, koši zilajiem žakarandas kokiem un vietumis asinssarkaniem ziediem piebērtajiem tulpju ko­kiem būtu izmētāti daudzkrāsaini ķieģeli.