Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Redzi, kas man jāpacieš no vietējiem nepateicīgajiem radījumiem? - Hanibals noprasīja Pīteram. - Vari man ticēt, dārgo zēn, tu esi nonācis pašā pasaules malā, tādā elles nostūrī, kas Dantem pat sapņos nav rādījies. Vietējie nepārprotami vēl dzīvo akmens laikmetā, un, ja runājam par šejienes eiropie­šiem, viņu garīgās attīstības līmenis ir tikai pakāpi augstāks nekā vidējam kretīnam. Lūgtinlūdzu, nemēģini šeit sameklēt kaut ko kulturālu! Šī vieta ir tikpat intelektuāli attīstīta kā Hai- geitas kapsēta, turklāt divtik biezi apdzīvota.

- Nu, ko, - Pīters teica, - ja man šeit jāstrādā, tad labāk uz­reiz dzirdēt pašu ļaunāko. Pirmkārt, ar ko man vajadzēs no­darboties?

- Ne ar ko īpašu, - Hanibals domīgi novilka. Viņš piecēlās, no jauna piepildīja savu glāzi un ņēmās staigāt šurpu turpu, ik pa brīdim ar kājas īkšķi pakasīdams kādu no snaudošajiem suņiem.

- Es tevi tūlīt aizvedīšu iepazīstināt ar karaliņu, tad iegrie­zīsimies gubernatora rezidencē paklanīties viņa augstībai. For­māla pieklājības vizīte, nekas vairāk - viņi vienkārši vēlas re­dzēt, vai tev nav četras acis vai tamlīdzīga iezīme, pēc kuras tevi vēlāk pazīt. Nekaitīgs pasākums. Taču situācija salā nepa­visam nav nekaitīga.

Hanibals atkal apsēdās un sadrūmis ņēmās šūpoties krēslā. Pēdīgi viņš turpināja.

- Zenkali drīz iegūs pašnoteikšanos, par to nav šaubu. Kaut arī dažiem cilvēkiem to ļoti gribētos, šo procesu nevar un arī nevajag apturēt. No visiem iespējamiem redzes leņķiem, paš­noteikšanās te bija jau pirms vairākiem mēnešiem: viss lielums jau paveikts, un es to tik vien darīju, kā šūpoju kājas, šad tad šo to piepalīdzēju un gaidīju lielās dienas uzaušanu. Un te pēkšņi kaut kāds sasodīts stulbenis Vaitholā iedomājās par lid­lauku. Vai esi par to dzirdējis?

- Vienīgi no kapteiņa Papasa, - Pīters atbildēja, - un izklau­sās, ka tā lieta nav tīra.

- Tieši tā, - Hanibals nošņācās. - īsi sakot, pēc visiem šiem gadiem, kad Zenkali no militārā viedokļa tika uzskatīta par pil­nīgi nevērtīgu, viņi pēkšņi nolēmuši, ka šī ir ideāla vieta, kur uzbūvēt sasodīti lielu lidlauku un tādā kārtā ar novēlošanos domāt par krievu aizdabūšanu prom no Indijas okeāna. Ne­maz neņemot vērā faktu, ka militāristu puiši mūždien cenšas slēgt ciet staļļa durvis tad, kad zirgs jau auzās, man personīgi neliekas, ka no lidlauka un visām ar to neizbēgami saistītajām padarīšanām salai būs kāds labums.

- jūs visu laiku to atkārtojat, bet nekad nepaskaidrojat, kā­pēc, - Odrija aizrādīja.

- To grūti paskaidrot, lai mani nesāktu uzskatīt par vecu, konservatīvu briesmoni, kas stājas ceļā progresam un pārmai­ņām - kā tāds pulkvedis Blimps [12] . apgalvoju, ka es tāds ne­esmu. Esmu pārliecināts, ka pasaulē par "progresu" runā pā­rāk liekulīgi, un nav pietiekami daudz cilvēku, kuri pasēž un nopietni padomā, vai lielākajā tiesā gadījumu progress īstenībā nav atpakaļrāpulība. Tomēr šā argumenta vārdā ļausim visai pasaulei uz brīdi pastāvēt pie ratiem un koncentrēsimies vienīgi Zenkali unikālajai situācijai uz Zemes - un Zenkali tiešām ir unikāla vieta. Kur gan vēl pasaulē varētu atrast vietiņu ar šādām īpašībām? Pirmkārt, tā ir tik nomaļa, ka pat mūsdienās visi to liek mierā. Otrkārt, te nav nekādu rasu nesaskaņu, ja neņem vērā šķēpu vicināšanu, kurai fangovi un ginkas reizēm nododas, vairāk aizstāvēdami savu pašcieņu, nekā cita iemesla dēļ, un kuru lielākoties izraisa garlaicība. Treškārt, te, par laimi, nav ne izrakteņu, ne naftas, tātad nekādi spēki nav iein­teresēti uzmesties mums par "aizstāvjiem". Ceturtkārt, te ir simtprocentīga nodarbinātība, ja atskaita neglābjamos dzērā­jus un večus, kas nespēj strādāt. Piektkārt, te nav smagās in­dustrijas, un arī vieglā rūpniecība nav attīstīta, tātad nevilina šurp jūsējos, un mums te joprojām saglabājas lauksaim­nieciska sabiedrība, kas saražo ne tikai pietiekami daudz ēdamā sev (ar dažiem sīkiem izņēmumiem), bet var pat maz­liet eksportēt. Sestkārt un visnozīmīgāk, labais dievs ir atradis par iespējamu mums un tikai mums piešķirt amelas koku, no kura ceļas visa salas bagātība.

Hanibals atkal piecēlās un sāka nemierīgi staigāt šurpu turpu. Tad viņš apstājās, iedzēra pamatīgu malku un ar vienu kāju atbalstījās pret Tibetas mastifa masīvo augumu.

- Kas tiesa, tas tiesa, manu zēn, šajā salā ir tikai viena nozī­mīga lieta, un tas ir amelas koks. Tas nodrošina mums tik ļoti nepieciešamo eksportu, tas ļauj mums turēt grāmatvedību kārtībā un nodrošina, ka ikvienam zenkalietim, kā teica Luijs XIV, ir savs cālis katliņā. Pateicoties šim ievērojamajam kokam, mēs prak­tiski nezinām, ko nozīmē ienākumu nodoklis, un arī importa nodoklis ir tik niecīgs, ka to var pat neņemt vērā. Katru gadu šis koks ļauj mums tā sabalansēt budžetu, lai visi salas iedzī­votāji gūtu maksimālu labumu.

- Tas viss ir ļoti labi, - Pīters ieminējās, otra kokteiļa iedro­šināts, - bet vai, jūsuprāt, ir gudri visu salas nākotni balstīt uz vienu vienīgu koku?

- Kāpēc gan ne? - Hanibals noprasīja. - Paskaties uz Mau- rīciju: tā paļaujas gandrīz tikai uz cukuru. Pietiek ar vienu pie­klājīgu ciklonu, lai visa salas ekonomika sabruktu. Te pie mums ciklonu nav un arī nebūs, ja vien pasaule nesāks griez­ties uz otru pusi. Tieši tāpēc es šo salu nosaucu par unikālu. Un, ja vien to liktu mierā, tā varētu plaukt un zelt. Taču, ja pieļausim šī stulbā lidlauka projekta īstenošanu, es nākotnē saskatu vienu vienīgu postu.

- Bet kāpēc? - Odrija neatlaidās. - Jūs joprojām neesat mums pateicis iemeslu.

- Mana dārgā, - Hanibals atbildēja, - tu, šķiet, iedomā­jies, ka tas būs vienkāršs lidlauks, kas nodrošinās tev iespēju nedēļas nogalēs aizlidot uz Džakartu iepirkties. Tā nav - tas ir militārs projekts. Lai to sasodīto lidlauku vispār dabūtu ga­tavu, vispirms jāierīko pamatīga hidroelektrostacija. Tiklīdz mums būs droša elektroapgāde, tūlīt sāksies brēkšana pēc ražošanas, un tā nāks ar savām parastajām klapatām. Pašu lid­lauku vajadzēs, tā sakot, barot un dzirdināt, un kā to, pēc ta­vām domām, ir paredzēts darīt? Izspridzinot sasodīti lielu robu rifā, lai te varētu piestāt un noenkuroties krietni lieli kuģi. Un tad vienā mirklī te būs Plimutas kuģu būvētava un liels lidlauks, kas pilns ar bumbvedējiem, un līdz ar to jebkādu briesmu gadījumā mēs kļūsim par ienaidnieka mērķi. Neru­nājot nemaz par ko citu. Iztēlojies šeit slaistāmies piecus vai sešus tūkstošus nogarlaikojušos, vīrietības pilnu jaunu jūr­nieku un lidotāju! Prātam neaptverama perspektīva. Nē, esmu pret šo projektu no sākuma līdz galam, taču baidos, ka neviens manī neklausīsies. Un, protams, tagad, kad riebīgais rupeklis Lūja ticis pie pīrāga dalīšanas, es vispār baidos domāt par sekām.

- Vai tiesa, ka viņš piesavinājies vienīgo ieleju, kurā var iekārtot hidroelektrostaciju? - Pīters vaicāja.

- Baidos, ka tā ir, - Hanibals drūmi atteica, - un es pats esmu vainīgs. Es tik ļoti biju nodevies karaliņa pārliecināšanai atteikties no visa šī projekta, ka nepadomāju par aizsardzību. Man vajadzēja karaliņu pierunāt noteikt salā zemes tirdznie­cības aizliegumu - vismaz līdz tam laikam, kad šis jautājums būs skaidri izlemts. Bet tas nelietīgais suņanagla Lūja uz savu roku noslēdza vienu otru viltīgu darījumu. Protams, zemi viņš dabūja par sviestmaizi. Nevienam tās sasodītās ielejas nebija vajadzīgas. Tur neko nevar uzsākt - kaut vai tāpēc, ka tur pārāk grūti nokļūt. Un tā Lūja viņas dabūja pavisam lēti. Tomēr, tici man, tur vēl būs nepatikšanas.