Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Kāpēc? - Pīters vaicāja. - Neskaitot parastos iemeslus?

- Kā tu varbūt zini, starp ginkām un fangoviem valda zi­nāma greizsirdība. Redzi, draudziņš Lūja ir fangovs, un tās sa­sodītās ielejas viņš nopirka no ginku virsaiša Govsa Manalo- vobas. Dabiski, kad Govsa (viņš savā ziņā ir jauks, vecs nebēd­nis) uzzināja, ka Lūja viņu apkrāpis par vairākiem simtiem tūkstošu mārciņu, viņš laimīgs vis nebija. Neviens krāpnieks nebūtu viņam pa prātam, bet tas izrādījās Lūja, un tad nu vir­saiša mērs bija pilns. Ja mēs te sarīkotu publisko aptauju par visnepopulārāko personu salā, tad gan ginkas, gan fangovi ne­šaubīdamies balsotu par Lūju. Vienbalsīgi. Šim radījumam pie­mīt kaut kas tik atbaidošs, ka viņu padzītu pat no spitālīgo kolonijas. Viņš ir labākais pierādījums, ka attaisnojama jaun­dzimušo nogalināšana, un man piekrīt lielāka daļa zenkaliešu, ja ne pilnīgi visi.

- Kapteinis Papass stāstīja par kukuļiem, ko viņš saņēmis no firmas, kurai pienāksies būvēt hidroelektrostaciju, - Pīters ieteicās. - Vai tas varētu būt patiesība?

- Ļoti iespējams, - Hanibals piekrita, - tomēr baumo, ka neviens to lietu vēl nav izpētījis. Taču es nebrīnītos ne par ko, ja runājam par Lūju. Salīdzinot ar viņu, Jūdass Iskariots iz­skatās pēc Svētā Asīzes Franciska.

- Tad kāpēc tik neuzticams cilvēks ir attīstības ministrs? - Pīters nesaprata.

- Tā bija viena no karaliņa idejām, - Hanibals drūmi pa­skaidroja. - Viņam kā monarham ir apbrīnojams ķēriens uz politiskām manipulācijām, tomēr reizumis viņš nostrādā ko tādu, ka man mati ceļas stāvus. Kad viņš visiem par šausmām iecēla Lūju tajā amatā, es viņam vaicāju pēc iemesla, un viņš paskaidroja, ka vēloties visus blēžus paturēt redzeslokā un dot viņiem tik daudz varas, lai šiem neatmaksātos pārāk daudz rosīties pa kreisi un riskēt zaudēt darbu. Man jāatzīst, ka līdz šim Lūja spēlēja pēc noteikumiem, taču laikam jau kārdi­nājums kļūt par miljonāru bija pārāk liels. Lai nu kā, es saožu briesmas un esmu brīdinājis karaliņu, taču šaubos, vai viņš manu brīdinājumu ņems vērā. Kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņš ir ieņēmis galvā, ka lidlauks un ar to saistītās ķibeles nāks salai par labu un ka to visu atļaut ir viņa pienākums pret tautu. Reizēm viņš savu misiju ņem nopietni, bet tādos gadījumos vienmēr pieļauj kļūdas.

- Taču vēl trakāk, ja viņu pārņem humora izjūta, - Odrija ieteicās. - Atcerieties vien, cik daudzi jutās apvainojušies par grāmatniekiem!

- Grāmatniekiem? Kas tie tādi? - Pīters ieinteresēts noprasīja.

- Viens no viņiem šorīt tevi pavadīja šurp, - Hanibals pa­skaidroja. - Tāds kā karaliskais vēstnesis. Tas sākās tad, kad karaliņš izlasīja grāmatu par Āfrikas iekarošanas pirmsāku­miem - tu jau zini, par Stenliju un Džonstonu, un tādā garā. Nu, lūk, izskatās, ka tie puiši izšķieduši labu tiesu laika, sūtī­dami apkārt zīmītes iešķeltos mietos, un karaliņam tas tik ļoti iepatikās, ka viņš ieviesa šos te vēstnešus, katru apbruņoja ar iešķeltu nūju vēstuļu nogādāšanai un cilvēku pavadīšanai. Vi­ņus nosauca par karaliņa grāmatniekiem, jo pidžinvalodā jeb­kurš aprakstīts papīrs ir grāmata. Izglītotāko zenkaliešu vidū tas sacēla lielu traci - viņi teica, ka šāda rīcība nozīmējot at­griešanos akmens laikmetā, ka tas esot kauna traips ikvienam civilizētam zenkalietim, un tā tālāk. Tu jau to meldiņu pazīsti. Man liekas, karaliņa atbilde bija visnotaļ izcila. Viņš atteica, ka eiropieši vienmēr ņirgājušies par krāsainajiem, jo tie neesot izgudrojuši riteni. Krāsainie toties esot izgudrojuši iešķelto nūju, tāpēc karaliņš uzskatot, ka ar šo mantojumu pieklājoties lepoties, nevis no tā kaunēties.

Tomēr karaliņa humora izjūta, lai cik tā aizraujoša un draisku­līga, var izraisīt grūtības. Vēl pavisam nesen ginkas mazliet sadrūma par zemes nodokļa tēmu. Vai zini, kad es uzzināju par karaliņa ierosinājumu atgriezties pie kanibālisma, lai tādā veidā sodītu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, es ātri vien ņēmu lietu savās rokās.

Odrija atmeta galvu un ņēmās pilnā kaklā smieties.

- Un ko jūs varējāt iesākt? - Pīters vaicāja.

- Nu, viegli tas nebija, - Hanibals atzina, pacēla rokās vienu no spanieliem un noskūpstīja uz purna. - Man nācās karaliņu ārstēt ar viņa paša zālēm. Redzi, es zināju, ka tas ir joks, bet visi citi uzskatīja par nopietnu priekšlikumu… tev vajadzēja redzēt, kas notika gubernatora rezidencē… tracis nav īstais vārds… viņa augstība gandrīz zaudēja prātu. Lai nu kā, es aizgāju uz pili un nospēlēju savu slaveno koloniālā virsnieka parodiju.

Viņš izlikās aizbāžam īkšķi aiz vestes un sakārtojam pensneju, un tad ierunājās spalgā, žēlabaini blējošā balsī, kādu no rīkles var izdabūt īsts Anglijā audzis un nevainojamu publiskas sko­las izglītību guvis brits.

- Situācija kļuvuš nekontrolējam, - viņš blēja, - meln­ādainie kļuvuš nevaldām. Esgribteikt, gauži nelādzig šai pa- sauls malai, ne tā? Melnādainie mētā akmeņus un tā… viens vecs, melns muļķs vicinājuš sirpi un sevi pamatīg savainojuš. Esgribteikt, Zenkali tas gandrīz vai bijuš otrs indiešu dumpis. Un karaliņš izlicies, ka galīgi pārskaituš… tik ļoti pārskaituš, cik kāds viņa augumā to spējus… un draudējuš no jauna ieviest kanibālism. Nu un ; esgribteikt, šajā brīdī tiešām laiks pieņē- muš prātā, vaitanetā? Izskaidrojuš vecajam karaliņam ētikas. Paskaidrojuš, ka nav nekas ļauns ietrāpīt vecam zēnam godī­gos cīniņos vai pat piešāvuš drusku velnarutka viņa kausā, ja izdevība gadījuš, vane? Bet apēst savu pretiniek…ak vai, nē… pilnīgi neētisk… esgribteikt, pilnīgi neanglisk.

Hanibals, atmetis galvu, skaļi smējās pats par savu teātri, un viņa līksmība bija tik lipīga un lepnums par savu priekšne­sumu tik bērnišķīgs, ka arī Pīters sāka smieties - gan par Hanibalu, gan kopā ar viņu. Pīters juta, ka šis dīvainais vīrs viņam sāk iepatikties. Viņa personība bija tik mainīga, ka bieži nācās grūti saprast, vai viņš runā nopietni vai vienkārši no jauna iegrimst sevā iecienītajā retorisko pārspīlējumu jūklī.

- Kā karaliņš to ietvēra? - Odrija vaicāja.

- Viņam traki patika. Viņš teica, ka tā esot labākā impērijas radītāja parodija, kādu viņš dzirdējis kopš ītonas beigšanas.

- Un kā palika ar to kanibālismu? - Pīters vaicāja.

- Nu, viņš negribīgi piekrita no šīs domas atteikties. Es tiešām uzskatu, ka vienīgais iemesls šādai iedomai bija no vecvec- vecmāmiņas mantotā recepte - šķiet, savulaik viņa bijusi tāda kā vietēja mēroga Bītona kundze [13] . receptē teikts, "ņem piecus vēl siltus nokautus ienaidniekus…" vai tamlīdzīgi. Es aizrādīju, ka tā būtu slepkavība, bet karaliņš atteica, ka nebūtu vis, jo ne­būtu taču pierādījuma - līķa. Reizēm viņš patiesi spēj izvest no pacietības.

- Tātad viss beidzās laimīgi? - Odrija vaicāja.

- Jā, - Hanibals apstiprināja, - kad vecais blēdis bija labi izsmējies. Taču es nebūtu pārsteigts, ja viņš pie šā jautājuma atgrieztos, jo ideja viņam traki patīk. Tas varētu notikt, kad viņi būs dabūjuši pašnoteikšanos. Tas droši vien būs viens no viņa pirmajiem rīkojumiem - vienkārši tāpēc, lai saceltu gu­bernatora rezidencē paniku. Karaliņam patīk gubernators, taču tīk arī likt viņam padrebēt. Un, protams, nabaga vecais zēns ir lielisks izjokošanas mērķis. Tikko viņu ieraudzīsi, neko savā dzīvē tik ļoti nevēlēsies, kā izāzēt, tātad vispār karaliņu ne­var vainot.