Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Hanibal, mans dārgais draugs, - viņš teica sirsnīgā balsī, kaut skatiens joprojām palika salts, - mans dārgais draugs, kurp dodamies?

- Labrīt, Lūja, - Hanibals ar sardonisku smīnu atteica. - Mēs dodamies satikt karaliņu. Vai tu nebrauc nepareizā virzienā? Manuprāt, divpadsmitos pilī būs īpaša sanāksme. Kā gan lai iztiek bez tevis?

- Tev, manu dārgo Hanibal, labāk par visiem citiem vajadzētu zināt, ka neviens nav neaizstājams. Taču es tur būšu. Es tikai braucu pakaļ dažiem dokumentiem, ko biju aizmirsis paņemt, - Lūja atteica un tad paskatījās uz Pīteru. - Jūs laikam gan esat Foksglava kungs, Hanibala asistents. Mani sauc Muramana

Lūja. Es labi pazīstu jūsu dārgo tēvoci. Priecājos iepazīties. At­vainojiet, ka šī jokainā transporta līdzekļa - mūsu monarha dīvainās humora izjūtas produkta - smieklīgie lietošanas no­teikumi liedz man paspiest jums roku un apsveikt, kā pieklājas. Tomēr nākamreiz to noteikti izdarīšu. - Viņš pamāja ar tievo roku, un rikša traucās tālāk.

- Dievs augstais, - Pīters neviltotā godbijībā sacīja, - kāds pretīgs radījums! Man viņš liktos atbaidošs arī tad, ja es neko par viņu nezinātu. Ap viņu vējo tāda draudoši indīga gaisotne, un viņš ir tik nekustīgs - sajūta tāda, kā apvēršot akmeni un at­rodot zem tā tupam mazu, melnu skorpionu.

- Labi teikts, - Hanibals sacīja. - Nu tu esi redzējis un no­vērtējis mūsu kaķi baložu barā, mūsu lapsu vistu kūtī, mūsu nāvinieku uzraugu. Vai tiesa, ka viņš pazīst tavu tēvoci?

- Vismaz tēvocis nekad nav par viņu stāstījis, - Pīters atbil­dēja.

- Hmm, dīvaini. Ļoti dīvaini, - Hanibals nomurmināja, tad atlaidās sēdeklī un, novilcis smieklīgo cepuri pāri sejai, likās aizmidzis.

Ceļš līkumoja apkārt un apkārt Dzamandzarai, līdz beidzot veda augšup zemesragā, kas veidoja vienu no Mokerī līča spār­niem. Drīz vien viņi nonāca pie iespaidīgiem, no koraļļiem veidotiem vārtu stabiem, starp kuriem atradās kalti dzelzs vārti ar tajos iestrādātu Zenkali oficiālo emblēmu: centrā amelas koks, tam abās pusēs delfīns un ņirgu putns. Abpus vārtiem atradās sargbūdas, katrā no tām pa milzīgam zenkaliešu ka­reivim, kas bija ģērbies dzeltenos svārkos ar zelta tresēm, mel­nās biksēs un lielu, baltu tropu ķiveri galvā, virs kuras majes­tātiski šūpojās dzeltenas strausa spalvas. Militāro godību gan nedaudz mazināja tas, ka viens no sargkareivjiem notupies mētāja kauliņus, bet otrs vēroja rezultātu un urbināja degunu. Šautenes, pēc kurām acumirkli nebija vajadzības, atradās ieslietas sarg- būdās. Kad rikšas nogriezās ap stūri, abi sargkareivji necienīgā juceklī metās atgūt šautenes, tad nostājās miera stājā un ņēmās efektīgi stampāties ar kājām ceļa putekļos.

- Mēs atbraukuši satikt karaliņš, - Hanibals paskaidroja, - vārtus vaļā, puiši.

Sargkareivji atvēra vārtus, un rikšas ripoja uz priekšu pa līku­moto, milzīgu mango un banjanu ieskauto pievedceļu. Viņi nonāca pie pils - lielas, zemas celtnes no masīviem koraļļu blo­kiem gaiši rožainā krāsā, tā ka visa ēka atgādināja prasmīga konditora darinātu īpatnēju, brīnumskaistu torti. Nosvīdušie vilcēji elsdami apstājās, pils parādes durvis atvērās un parādījās pārvaldnieks koši sarkanā uniformā un feskā. Aiz viņa sekoja trīs vienkāršāki mirstīgie baltās uniformās.

- Labrīt, Hanibala kungs, - pārvaldnieks sveicināja, smaidī­dams no vienas auss līdz otrai. - Kā klājas, masa?

- Man labi, Malapi, - Hanibals izkāpdams atbildēja. - Esi tik labs un aizved šos sasodītos suņus uz virtuvi, labi? Pielūko, nepārbaro viņus, citādi šie man apvems visus paklājus. Kur ir karaliņš? Esmu atvedis jauno masu Foksglava kungu iepazīties.

- Laipni lūdzam, masa, laipni lūdzam, - Malapi teica un pa­locījās pret Pīteru. - Karaliņš ir dārzā, Hanibala kungs, nāk šurp ite.

Viņš abus ātri ieveda pils lielajā, krēslainajā zālē, kas bija pilna ar dīvainiem, diezgan neinteresantiem portretiem, un tad tālāk saules pielietajā dārzā, ēku veidotā iekšpagalmā. Sam­tainos mauriņus visapkārt dobēm šeit veldzēja kādas div­desmit vai trīsdesmit mazas strūklakas, kas izsmidzināja mež­ģīnēm līdzīgu sīkpilieniņu miglu nekustīgajā gaisā, kas bija pilns tūkstošiem dažādu ziedu un krūmu smaržas. Zālē, izkai­sītas kā konfeti, mielojās baltas dūjas, un vienā maura galā pašapmierinātības ekstāzē savas astes mirdzināja divi pāvi. Dārza centrā atradās no koraļļu bloku kolonnām celta pagoda ar resnu baļķu sijām, kas balstīja milzīgu bugenvileju ziedu segu fuksīna un sarkanā krāsā. Ziedi trīsēja un vizēja zem mil­joniem tauriņu, bišu, vaboļu un citu kukaiņu svara. Šī ložņ- augu klāsta ēnā bija piekārts šūpuļtīkls, kurā ērti varētu iekār­toties četri vidēja auguma vīri. Taču visu tīklu bija aizņēmis viens vienīgs cilvēks - karalis Tamalavala Umbera III.

Kājās stāvot, karalis bija sešas pēdas četras collas garš un, būdams astoņpadsmit stounu [15] svarā, izskatījās pēc milzīga, šo­kolādes brūna vezumnieka zirga. Viņa lielā, laipnā seja vairāk atgādināja polinēzieti nekā afrikāni, lūpas bija platas, tomēr ne gaļīgas, deguns taisns. Viņa acis bija prāvas kā valrieksti, to lie­lumu vēl vairāk izcēla spodrie acu baltumi. Karalim galvā bija koši sarkana micīte, izšūta ar zeltainiem ziediem, un mugurā garš, plandošs, balts talārs ar mežģīņu kruzuļiem ap kaklu un piedurkņu galos un broderie anglaise ielaidumu priekšpusē, kopumā atgādinot Viktorijas laikmeta naktskreklu. Kājās vi­ņam bija vienkāršas sarkanas ādas sandales, vienīgās greznum­lietas - šaura zelta rokassprādze un vienkāršs zelta gredzens ar safīru cukurgrauda lielumā. Karalis zvilnēja šūpuļtīkla plašu­mos, vienu kāju pārkāris tā malai, un caur degungalam uztu­pinātām brillēm raga ietvarā lasīja The Times. Visapkārt kā sniega kupenas bija izsvaidīti laikraksti visdažādākajās valodās. Uz maza galdiņa līdzās šūpuļtīklam atradās ģeogrāfijas atlants, piecas vārdnīcas, šķēres, pildspalvas un liels piezīmju bloknots.

- Kā sviežas, karaliņ! - Hanibals bez ceremonijām iesaucās, kamēr abi pāri mīkstajam, mitrajam mauram soļoja uz lapot­nes pusi. - Kā sviežas? Kā sviežas?

Karaliņš nolaida laikrakstu un uzstūma brilles uz pieres. Viņa seja atplauka mirdzošā prieka smaidā, un viņš centās iz­kļūt no laikrakstu jūras sev apkārt.

- Hanibal, blēdis tāds, tu esi nokavējies. Es jau domāju, ka nemaz neatnāksi, - viņš sauca dobjā, rešņā balsi. Viņš maigi satvēra vienu Hanibala roku savās milzīgajās ķetnās un sau­dzīgi paspieda.

- Atvainojos par nelielo nokavēšanos, - Hanibals teica, - pie visa vainīgs šis te Foksglavs… viņš man klāstīja savas mīlas dēkas.

Karaliņš pagriezās pret apmulsušo Pīteru un apžilbināja

vinu ar smaidu.

- Foksglava kungs, - viņš noducināja, izstiepis roku, - laipni lūdzam Zenkali.

- Esmu laimīgs te atrasties, Jūsu Majestāte, - Pīters teica, - un esmu pārliecināts, ka man jūsu karaliste ļoti patiks.

- Man diemžēl šķiet, ka no tīri seksuāla viedokļa jums šeit varētu likties nedaudz garlaicīgi, - karaliņš turpināja, - pie­kriti, Hanibal?

- Atļaušos aizrādīt, ser, ka, pretēji Olifanta kunga mājie­niem, apmātība ar seksu nebūt neaizņem manas dienas.

- Ļoti žēl, - karaliņš nopietni aizrādīja, tomēr brūnās acis iedzirkstījās. - Man reizēm šķiet, ka tieši sekss ir tas, kā pie­trūkst mūsu rāmajā eksistencē šajā salā. Bet, lūdzami, sēdieties un iedzeriet.

Karaliņš sadabūja glāzes un no termosa ielēja tajās biezu, baltu šķidrumu.