Džeralds Darels - Ņirgu putns

ēzeļu smaka.

- Tev būs gan ūdens, gan nosacīti elektrība, arī telefons, kas reizēm darbojas, un trīs kalpotāji tavu vēlmju apmierināšanai. Vajadzētu justies gana ērti, - Hanibals stāstīja, kamēr rikšas traucās lejup un apstājās mājas priekšā. Ēnainajā verandā parā­dījās trīs kalpotāji. Tukls maza auguma vīrelis ar brūnu, uzblī­dušu seju, nebeidzami platu smaidu un jautrām acīm bija ģēr­bies baltā uniformā ar sarkanu drēbes jostu.

- Laipni lūgts, masa, laipni lūgts, - viņš teica, mīņādamies uz pirkstgaliem, it kā grasītos spēlēt tenisu. - Mans Amoss, masa, mans sulainis.

Viņš dedzīgi noliecās pār Pītera pastiepto roku.

- Tas puika, masa. Viņš sauc Tulips, masa, - Amoss norā­dīja uz četrpadsmitgadīgu šķielaci zēnu ar izvirzītiem priekš­zobiem. Puišelis stāvēja, kautrīgi švīkādams putekļus ar kāju pirkstiem, un, acis nepacēlis, par atbildi uz Pītera sveicienu vie­nīgi pamāja ar galvu.

- Tas, masa, pavārs, masa, - Amoss turpināja iepazīstinā­šanu. - Viņš dikti labs pavārs, masa. Viņš sauc Samsons. Dikti labs pavārs, masa.

Samsons - garš, ārkārtīgi tievs un ļodzīgs vīrs, kas atgādināja novārgušu pēddzini, cieši pablenza Pīterā bez kādas izteiksmes sejā.

- Sveiks, Samson, - Pīters teica un nodomāja, ka šā vīra izskats neapšaubāmi ir slikta reklāma viņa kulinārijas mākslai.

- Laipni lūgts, Foksglavs kungs, - Samsons iebaurojās dobjā, aizsmakušā balsi kā profesionāls virsseržants, kas sasirdzis ar laringītu. - Mans Samsons, mans pavārs.

- Ēēē… jā, hmm, priecājos ar jums visiem iepazīties, - Pīters teica. - Un nu, Amos, vai mums šeit ir kas dzerams?

- Jā, masa, - Amoss smaidīdams atsaucās. - Mis Odlija visu sagādāt.

- Mis Odlija… vai viņš domā Damjēna jaunkundzi? - Pīters vaicāja Hanibalam.

- Jā, - Hanibals apstiprināja. - Odrija iekārto mājokļus vi­siem vecpuišiem. Sievietes pieskāriens un tamlīdzīgas pada­rīšanas.

- Nu, tad ienāciet un iedzersim, - Pīters aicināja. - Jūs bū­siet mans pirmais viesis.

- Laikam gan mazs malciņš par ļaunu nenāks, - Hanibals piekrita, zvalstīdamies laukā no rikšas, - tāds kā mājas iesvētī­šanas rituāls… patiesībā mans pienākums.

Cauri plašajai, ēnainajai verandai Amoss ieveda viņus garā, vēsā istabā. Vienā galā augsti logi līdz pašai grīdai veda uz citu verandu mājas aizmugurē, dārzā šalca Austrālijas priedes un kā sargkareivji koši sarkanās rindās stāvēja kannu lilijas. Tālāk vizēja pludmale un lagūnas blāvi zilie ūdeņi. Amoss atstāja viņus vienus un rosīgi atgriezās ar diviem putojošiem kausiem.

- Nu ko, lai veicas! - Hanibals pacēla kausu.

- Priekā! - Pīters piebalsoja.

- Jā, - Hanibals teica, pieiedams pie logiem un pavērdamies ārā, - nav slikta maza būdiņa… Pieņemu, ka tu te drīz jutīsies kā mājās.

Kā mājās? Pīters jau tagad jutās tā, it kā būtu nodzīvojis šajā mazajā namiņā visu mūžu.

Nākamās dienas rītausmā Tulips (viņa zobi no koncen­trēšanās izskatījās vēl tālāk izvirzījušies uz priekšu) viņu modi­nāja, atnesdams paplāti ar tēju un mango. Amoss soļoja pui­kam pakaļ un sekoja katrai viņa kustībai ar ērgļa skatienu. Abi klusi padeva labrītu un, basajām kājām nomierinoši klusi švīk­stot pa flīžu grīdu, rosījās istabā, atvēra slēģus un izklāja Pītera drēbes. Debesis bija lapu zaļumā, ikviens Zenkali putns ar dziesmu sveica austošo dienu. Pīters apcerīgi pabrokastoja un jau pēc pusstundas ienira siltajā jūrā, nogūlās ūdenī ar seju uz leju un cauri nirēja maskai vēroja zivju skaistumparādi kristāl­dzidrajā ūdenī. Krāsas un formas bija tik brīnišķīgas un dzī­vības mutulis zem viņa tik komplicēts, ka Pīters zaudēja jeb­kuru apjautu par laika ritējumu. Pēkšņi aptvēris, ka dzird kādu saucam viņa vārdu, Pīters pietrūkās sēdus un ieraudzīja ūdens- malā Odriju. Viņš aši peldēja atpakaļ un izbrida krastā.

- Es ļoti atvainojos, - viņš teica, steidzīgi slaucīdamies dvielī.

- Man pazuda laika izjūta… nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tik pasakainu kā šīs zemūdens klintis.

- Apbrīnojami, vai ne? - Odrija piekrita un apsēdās smiltīs.

- Un visneparastākais ir tas, ka nekad neapnīk. Vienmēr var redzēt kaut ko jaunu. Baidos, ka uz mani pašu šis skats iedar­bojas kā narkotikas. Man pat gadījies nokavēt pusdienas pie gubernatora, jo tobrīd nirdama biju aizmirsusi visu uz pasaules.

- Diez vai to var nosaukt par noziegumu - drīzāk par paš­aizsardzību, vai ne? - Pīters prātoja.

- Ak, nē, - Odrija iebilda. - Man patīk pusdienot pie guber­natora. Manuprāt, viņa ekselence un viņas gaišība ir burvīgi ļaudis, tikai tādi pusjukuši. Pusdienu viesības var kļūt histē­riskas. Es nekādā ziņā negribētu kādas no tām palaist garām. Vai Hanibals jau aizveda jūs iepazīties ar viņa ekselenci?

- Jā, vakar pēcpusdienā. Tas nudien bija piedzīvojums. Esmu pieradis pie daudz garlaicīgākām gubernatoru ģime­nēm. Šis apciemojums atgādināja vizīti pie diviem susuriņiem leļļu mājā.

- Pastāstiet! - Odrija smaidot ierosināja.

Viņš aprakstīja vizīti pie gubernatora un, kad bija nonācis līdz lēdijas Emeraldas pēdējām replikām, Odrija ļāva atskanēt saviem dzidrajiem smiekliem.

- Dārgā lēdija Emeralda, - meitene teica, - viņa nudien dzīvo citā pasaulē. Ko jūs atbildējāt?

- Neko, - Pīters atzinās, - es tikko grasījos paskaidrot, ka esmu vecpuisis, kad uztvēru Hanibala skatienu - viņš pašūpoja galvu.

- Viņa nudien ir tik jauka un juceklīga, ka viņu nevar ne­mīlēt, - Odrija teica. -Vai jau satikāt adjutantu Digoriju? Ha­nibals viņu sauc par Austrālijas primitīvo instrumentu. Gan­drīz tikpat bezcerīgs kā viņa ekselence un lēdija Emeralda. Kopā visi veido jauku trijotni.

- Nē, Digorijs man tika aiztaupīts, - Pīters atteica, - taču laikam gan manu darba pienākumu gaitā nāksies satikties. Sa­kiet, vai Zenkali aiz katra krūma slēpjas kāds dīvainis?

- Jūs vaicājat par cilvēkiem? - Odrija pārvaicāja.

- Jā, - Pīters apstiprināja. - Galu galā ne Hanibalu, ne kara­liņu, ne gubernatora rezidences iemītniekus par ikdienišķiem cilvēkiem nenosaukt.

- Jā, tā ir gan, - Odrija piekrita, - viņi visi, salīdzinot ar vidus­mēra standartiem, ir mazliet ekscentriski. Domāju, ka visumā to nosaka atrašanās uz salas, īpaši jau tādas kā Zenkali. Tā ir tāda kā "salinieku slimība", ko cilvēki saķer vietā, kur ikviena viņu rakstura dīvainība un vājība tiek pārspīlēta un daudz- kāršota. Šķiet, ka Zenkali šādus cilvēkus jo īpaši pievelk un tad ar sava īpatnējā siltumnīcas efekta palīdzību padara dīvainus un neatkārtojamus.

Odrija piecēlās kājās un notrausa smiltis no plaukstām.

- Šodien vēlos jūs iepazīstināt ar vēl dažiem vietējiem eks- centriķiem. Galu galā, tieši viņi piešķir salai garšu, - viņa pa­skaidroja.

- Nespēju vien sagaidīt, - Pīters atsaucās, - ja vien apsolāt man parādīt arī ombu koku.

- Protams, - Odrija apstiprināja.

Viņa brauca ar nobružātu, taču vēl gluži lietojamu mini- moku, un tā aizmugurē Pīters ieraudzīja novietotu grozu ar ēdieniem un mazu ledus kasti dzērieniem.

- Nodomāju, ka mēs varētu paēst pusdienas zaļumos, - Od­rija paskaidroja, pamādama uz pārtikas krājumu pusi, - pie Matakamas upes ir jauka vietiņa.

- Ko, tā negantā Lūjas ielejā?

- Jā. Tā ir brīnumskaista vieta, varbūt skaistākā visā salā. Taču ilgi tā vairs nebūs, ja ieleju applūdinās, uzbūvēs milzīgu dambi un lidlauku, - Odrija nomākti paskaidroja.