Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Labrīt, cienmāt! - Odrija uzsauca, apturēdama mašīnu. Garā, stūrainā figūra pagriezās. Sievietei galvā bija milzīga salmu cepure, ko vietā noturēja gara šifona lente un daudzas vecmodīgas cepuru adatas, kas sava uzdevuma pildīšanai likās iespraustas tieši viņas svētības Longnekeres galvaskausā. Pie cepures apmales bija ar kniepadatām piestiprinātas neskaitā­mas salocītas papīra strēmelītes. Cienmātes garā, nopietnā, sapņainā seja zem šīs neparastās galvassegas bija glīti iedegusi brūna kā cepums, smalkās un izvītās krunciņās sagrumbo- jusies āda izskatījās tā, it kā sejai būtu cieši pielipis komplicēts zirnekļa tīkls. Šajās smalkajās mežģīnēs vīdēja divas lielas, sa­prātīgas, mirdzošas, tumšas acis, stingrs knābjveida deguns un plata, dzīvīga mute.

- Hei, sveicināti! - cienmāte atsaucās. - Pie joda, es tieši par tevi iedomājos, un te nu tu esi. Un kas ir tavs mīļotais? Pastāsti nu cienmātei! Tu zini, ka es neciešu noslēpumus, nespēju tos noturēt pie sevis. Zini, tas patiesībā ir viens no iemesliem, kā­pēc es nevarētu būt katoliete. Nē, nē, tas nav priekš Džudītes. Es izspruktu no vecā, mazā biktskrēsla un izpļāpātu noslēpumus pa visu salu, pirms vēl nabaga grēcinieks pārgājis mājās. Nav jau tā, ka man būtu kaut kas pret katoļiem, nabaga dvēselēm. Nē, nē, viņi ir lieliski veidoti - vienkārši trūkst dažu sastāv­daļu. Taču man gan šķiet, ka nav pareizi apgrūtināt mācītāju ar tādu gūzmu svešu noslēpumu - es gribu teikt, staigāt apkārt pa visu kopienu, zināt visus neķītros noslēpumus un nedrīkstēt pastāstīt citiem - ak Kungs, tas tak nav cilvēkam pa spēkam - tas, manuprāt, noved tieši pie reliģiskām grēmām.

Runādama viņa bija rosīgi pienākusi tuvāk, apskāvusi Od- riju un cieši saspiedusi Pītera roku savās brūnajās, sarepējušajās plaukstās, un nu vedināja abus uz mājas pusi, nedodama vie­siem iespēju pateikt ne vārda. Pīters apdullis prātoja, kādi gan izklausās sprediķi.

- Leonardo da Vinči! - viņa uzsauca zenkalietim dārznie­kam, kas turpat pļāva mauriņu. - Nāc šurp un pabeidz cirpt šo krūmu, esi tik labs. - Viņa uzkāpa verandā, nevaldāmi mētā­dama rokas un kājas.

- Nāciet iekšā, nāciet iekšā, - viņa aicināja, - nāciet un apsē­dieties. Es sadabūšu kaut ko dzeramu. Bēthoven, Bēthoven - kur tu esi? Bēthoven!

Cienmāte iesteidzās virtuvē un pēc pāris minūtēm triumfē­dama atgriezās. Viņai līdzi nāca ļoti resns maza auguma zen- kalietis, kas gandrīz nebija redzams aiz milzīgas paplātes ar dzērieniem.

- Ruma punšs ir īstā lieta, - cienmāte paziņoja, rosīgi dar­bodamās ap paplāti. - Nekas nav tik labs kā ruma punšs.

Viņa salēja dzērienus glāzēs, tad apsēdās un dedzīgi paliecās uz priekšu.

- Nu, - viņa iesāka, - stāstiet nu… Tu noteikti esi tas jaunais puisis?

- Pīters Foksglavs, - Odrija paskaidroja. - Es viņam izrādu salu, un šeit ir mūsu pirmā piestātne.

- Tu gribi teikt, ka atvedi viņu šurp, pirms anglikāņi un ka­toļi paguvuši jaunekli samaitāt? - cienmāte noprasīja. - Tas nudien draudzīgi no tavas puses, Odrij, nudien. Manā biznesā bieži negadās, ka potenciālais jaunpienācējs tiek atgādāts kā uz paplātes, pirms vēl iemests priekšpusdienas malciņš.

Pīters ieķiķinājās.

- Esmu pārliecināts, ka jūs spētu mani pievērst jebkurai ti­cībai, - viņš teica.

- Varam mēģināt, varam mēģināt, - cienmāte nodudināja, malkodama dzērienu. - Stāsti nu, vai tev patīk Zenkali? Tu esi ieradies pēdējā brīdī, lai to vēl pagūtu apskatīt.

- Pēdējā brīdī? - Pīters pārvaicāja. - Ko jūs gribat teikt?

Cienmāte pacēla garu, kaulainu rādītājpirkstu.

- Šī sala ir nolemta, - viņa aizkapa balsī paziņoja. - No­lemta un nolādēta, un tā vien šķiet, ka nav nekādas iespējas no lāsta izvairīties.

- Jūs domājat par to lidlauku? - Pīters minēja, jo bija ap­radis ar domu, ka visā Zenkali laikam gan ir tikai viens sarunas temats.

- Es domāju par lidlauku, - cienmāte ļaunu vēstošā balsī apstiprināja. - Ja tas tiks uzcelts, mēs visi būsim nolemti.

- Vai nu tā būs, cienmāt. Tu runā vēl nelādzīgāk nekā Hani­bals, - Odrija pārmeta.

- $is ir viens no retajiem gadījumiem, kad mēs ar Hanibalu esam vienisprātis. Tā kā viss šis posts tiešām šķiet fait accom- pli [18], esmu prātojusi par pēdējo iespēju no tā izvairīties, - cien­māte atteica. - Tici man, Odrij, esmu pārliecināta, ka labajam dievam arī jābūt pret šo iedomu, jo viņš piebāž manu galvu ar vistrakākajām idejām. Kā tu zini, man te ir maza, toties ļoti uzticīga draudze. Un es esmu iedomājusies, ka varbūt varētu no tās izveidot mazu partizānu grupiņu un kopā mēs varētu sa­botēt lidlauka un dambja celtniecību. Paturot šo mērķi prātā, es pasūtīju dažas grāmatas, no kurām smelties idejas, un nu man atsūtījuši dažus tiešām ģeniālus eksemplārus.

Cienmāte piecēlās un kā liela, ļodzīga spāre aiztraucās uz istabas kaktu, no kura atgriezās ar klēpi grāmatu.

- Paskat vien, man te ir lieliska informācija. "Hitleriskās Vācijas slepenais aģents" - tajā ir vairāki vērtīgi padomi par tiltu spridzināšanu. Un te ir vēl viena - "Franču pretošanās kustības Rosinjola". Vai zinājāt, ka tējkarote cukura benzīna bākā var būt mašīnai vēl kaitīgāka par sievieti pie stūres? Un, lūk - grāfa Marvrofalkona "Piecdesmit spiegošanas un sabo- tāžas gadi". Ļoti daudz par neredzamo rakstu - tas mums gan nepalīdzēs, toties viņš devis pirmklasīgu Molotova kokteiļu recepti un teicamus "piesūcekņu" mīnu rasējumus. Kapteinis Papass man apsolīja sagādāt visas nepieciešamās sastāvdaļas īsti kvalitatīva šaujampulvera izgatavošanai, un es tā domāju, ka ar Tā Kunga palīdzību mēs viņiem varētu likt pamatīgi trūkties par pašu naudu.

Pīters blenza uz cienmāti. Izklausījās, ka viņa runā nopietni.

- Vai jūs, hmm, jau esat to apspriedusi ar Hanibalu? - viņš apvaicājās.

- Vēl ne. Taču esmu uzrakstījusi viņa zināšanai piezīmes par šo projektu, - cienmāte dedzīgi paskaidroja un nemierīgi paraudzījās apkārt. - Tā, kur ir mana kartotēka - debesu vārdā, kur es liku savu kartotēku?

- Tur, uz krēsla, - Odrija norādīja. Pīters nodomāja, ka meitene visu uztver apbrīnojami mierīgi.

- Ak, nudien, - cienmāte iesaucās un, paķērusi savu milzīgo cepuri, sāka to griezt uz rokas kā karuseli. - Paskatīsimies, paskatīsimies… aha, te ir džema recepte, ko vēlējās lēdija Eme­ralda… iepirkumu saraksti… un kas tas? Ak, jā, mans rītdienas sprediķis… lūk, te ir! "Zenkali sacelšanās plāna konspektīvs iz­klāsts". - Viņa noņēma papīra lapiņu no cepures un pasniedza Pīteram.

- Nodod to Hanibalam, - viņa izrīkoja, - un pasaki viņam, ka mani partizāni būs gatavi kaujai pēc mēneša. Un, ja viņam zināms, kur dabūt labas un lētas rokasgranātas, lai dod man ziņu.

- Es to katrā ziņā izdarīšu, - Pīters nopietni nosolījās un rū­pīgi noglabāja vēstījumu kabatā.

Kad viņi beidzot bija tikuši atpakaļ mašīnā un, cienmātei mājot atvadu sveicienus, izbraukuši no pagalma, Pīters pagrie­zās pret Odriju. Meitene sirsnīgi, nevaldāmi smējās.

- Tā, paklausieties uzmanīgi, Damjēnas jaunkundzi - viņš bargi iesāka.

- Es ļoti atvainojos, - Odrija izdvesa, - bet jūs izskatījāties tik satrūcies. Kaut jūs būtu redzējis savu sejas izteiksmi!

- Nu, un ko citu jūs gaidījāt? - Pīters sarūgtināts noprasīja. - Neesmu radis tērzēt ar evaņģēlistiem, kuri piedāvā partizānu karu kā problēmu atrisināšanas paņēmienu. Viņa taču to visu nedomā nopietni?