Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Ak, jā, cienmāte vienmēr visu domā nopietni. Tas neno­zīmē, ka viņa tā arī rīkosies, tomēr visu izplānos un taisnīgas lietas labā liks lietā visas savas zināšanas, ja Zenkali kādreiz vajag kaut ko uzspridzināt, cienmāte tūlīt būs klāt ar padomu un zinās pateikt precīzi vajadzīgo dinamīta daudzumu, lai uz­spridzinātu gubernatora rezidenci vai kas nu acumirklī būtu spridzināms. Cienmāte nekad neko nelaiž zudumā. Ziniet, kad viņa reizi divos gados ņem atvaļinājumu, tad nebrauc vis mā­jup kā visi citi mācītāji. Viņa dodas uz kādu vietu, kaut ko tur iemācās un atgriezusies visu iemāca zenkaliešiem.

- Ko, piemēram? - Pīters taujāja.

- Itin visu, ko uzskata par iespējami noderīgu. Viņa atklāja, ka no šejienes smiltīm var darināt gaužām glītu, zaļganu stiklu, tāpēc aizbrauca kaut kur iemācīties stikla pūšanu, un tagad vairākiem viņas draudzes locekļiem pieder maza stiklinieku darbnīciņa. Cienmāti neapmierināja visai neorganizētais pa­ņēmiens, kā vietējie būvē mājas, tāpēc viņa aizbrauca uz Skan­dināviju un apguva vismodernākos kokapstrādes paņēmienus un saliekamo māju būvēšanu. Tagad viņas sekotājiem ir labā­kās mājas un mēbeles visā Zenkali. Cienmāte pati apguvusi visneparastākos darbus - prot izjaukt automobili vai kravas mašīnu pa detaļām un atkal salikt kopā, tad vēl viņa veselu gadu veltīja jaunu lauksaimniecības metožu apgūšanai. Viņa devās apgūt grozu pīšanas un bambusa krēslu darināšanas mākslu un atgriezusies uzsāka te arī šādu ražotni. Draudzes locekļi viņu dievina, un es nudien nesaprotu, kāpēc viņas drau­dze, salīdzinot ar citu reliģiju sekotājiem, ir tik maza. Katoļu ir visvairāk, tālāk seko anglikāņi, un nabaga vecajai cienmātei at­liek tikai druskas.

- Kādi ir pārējie sludinātāji?

- Šausmīgi. Katoļus vada tēvs O'Mallijs, kas sprediķos pie­sauc uguni un sēru un visus mīlošā Dieva mūžīgu nolādējumu ikvienam, kas nepakļausies baznīcas likumiem. Anglikāņu baz­nīcas priekšgalā ir Bredstiču pāris. Pats Bredstičs ir uzpūtīgs snobs un dogmatiķis. Viņš necieš zenkaliešus, ož pēc anīsa un sit sievu. Sieva atkal nemitīgi ada un ir nodevusies neizprotamai labdarībai, piemēram, svētdienas skolā māca adīt krēsla atzveltņu pārvalkus. Nu gan beigsim runāt par misionāriem, labāk iz­baudiet šos skatus. Mēs tagad esam uzbraukuši trīstūkstoš pēdu augstumā Matakamas vulkānā, un es grasos mums sarīkot pik­niku ielejā, par kuru viss tracis sacēlies. Pieņemu, ka šī jums būs pēdējā iespēja apskatīt ieleju, pirms tā tiks applūdināta.

Kopš cienmātes nama atstāšanas ceļš bija līkumojis cauri ame­las plantācijām un atsevišķiem tīrumiem. Tagad tas sāka līč- ločos kāpt augšup, un ar katru līkumu mežs kļuva biezāks un necaurejamāks. Šur tur mazos augļu un sakņu dārziņos vīdēja nelielas dēļu mājiņas. Beidzot pat šīs apdzīvotās vietas palika aiz muguras, un viņi brauca cauri pavisam biezam mežam.

- Es izlasīju ceļvedī, ka šis nav sākotnējais mežs, - Pīters ieminējās.

- Nē, te nekas oriģināls nav saglabājies, izņemot dažas krūmu sugas un amelas koku. Visi šie koki te ir ievesti: ban- jani, mango, palmas un sasodītā Ķīnas guava, kas aug itin visur un nomāc visu pārējo. Augļi ir garšīgi, bet pats krūms - trau­cējošs.

Aiz ceļa līkuma parādījās plats tilts. Odrija apturēja mašīnu tilta vidū. Kreisajā pusē augšup slējās sarkani zeltaina, kādas divsimt vai trīssimt pēdas augsta klints siena, un no klints vir­sotnes lejup kā mirdzoša matu pīne gāzās bieza, balta ūdens straume; klints vidū tā, atsizdamās pret izvirzījumu, uzplauka putu ziedā un tad, varavīksnes loka apvīta, turpināja plūdumu lejup divos mirdzošos ūdens savijumos. Klints pamatnē ūdens triecās pret milzīgiem, slapjumā vizošiem un ar lekniem, zaļiem augiem pārklātiem klintsbluķiem. Ūdens rēca un putoja starp akmeņiem, gaiss bija smalkas migliņas un dučiem mazu, taču precīzi veidotu varavīksnīšu pilns. Tālāk ūdens rūkdams vēlās zem tilta un pāri nākamajai augstajai klints sienai kā pēdējam pakāpienam, līdz beidzot gāzās ielejā.

- Šī ir Matakamas upe, - Odrija paskaidroja, pārkliegdama ūdens rēkoņu. - Augšējā ūdenskrituma galā to grasās aizdambēt.

Viņi turpināja braucienu, un drīz ceļš iztaisnojās un veda līdztekus upes plūdumam ielejā. Pēc neilga brīža Odrija no­grieza mašīnu no ceļa un apturēja zem kokiem upes krastā.

Viņi izsaiņoja ēdienus un dzērienus un apsēdās ūdens malā. Upe šajā vietā bija plata un dziļa, tā plūda starp klintsbluķiem, kas bija gludi kā kapakmeņi, apauguši ar zaļu sūnu un dzel­tenām savvaļas begonijām. Brīnumskaisti zivjudzenīši kā zilas un koši sarkanas liesmas šaudījās ēnā zem zariem, kas liecās pāri krastam; gaiss bija putnu dziesmu, kukaiņu dūkoņas un varžu žēlabainās guldzināšanas pilns. Viņi sēdēja zālē, kuru kā mazas zvaigznītes greznoja fuksīna sarkanas puķītes četrlapu āboliņa formā.

- Kāda krāšņa vieta, - Pīters ieteicās, notraukdams zaļu spāri no savas sviestmaizes. - Neticami, ja kāds varētu vēlēties to iznīcināt.

- Progress, - Odrija īsi atteica, dalīdama cāli. - Ir ļoti sva­rīgi to visu izpostīt, lai mums būtu vairāk elektrības un krā­saino televizoru, kuros redzēt, kāda īsti izskatās pasaule.

- Es joprojām neesmu apguvis ģeogrāfiju, - Pīters atzinās. - Kāds ir šīs ielejas izvietojums?

Odrija iegrāba sauju zemes un izveidoja no tās uzkalniņu.

- Tas ir Matakamas vulkāns, - viņa paskaidroja. Tad pa­ņēma kociņu un iezīmēja konusa vienā malā līku līniju. - Šī ir ieleja, kurā mēs šobrīd atrodamies. Ja jūs tagad iztēlotos to kā mugurkaulu, jūs tai līdzās kā ribas redzēsiet daudzas mazākas ielejas, - viņa turpināja un iezīmēja galvenajai līnijai abās pusēs vairākas smalkākas svītras. Zīmējums tagad stipri vien atgādināja mazliet līku zivs asaku. - Kad viņi šo te applūdi­nās, - Odrija turpināja, norādot uz mugurkaulu, - arī šīs ribas applūdīs. Tātad patiesībā visa apjomīgā, skaistā kalnu ainava pilnīgi izzudīs.

- Kas atrodas visās tajās sānu ielejās? - Pīters turpināja iz­vaicāt.

- Nekas. Es gribēju teikt - tās nav apdzīvotas. Daudzās no tām laikam gan var nokļūt tikai ar helikopteru, un daudzās ir ļoti grūti nokāpt, ari augsne tur nav laba un tādējādi no lauk­saimnieciskā viedokļa, tiklīdz mežu izcirtis, aramkārta no­zudīs. Dambja aizstāvjiem tas, protams, ir lielisks arguments: viņi grasās applūdināt tikai "neizmantojamu", tas ir, lauk­saimniecībai nederīgu zemi. Par savvaļas dzīvniekiem vai estē­tiku neviens nav iedomājies.

Pabeiguši maltīti, abi atlaidās zālē un cauri trīsuļojošajiem lapu ornamentiem vērās zilajās debesīs. Reizumis kokos iešal- ca silta vēja brāzmas un no neredzamiem, trausliem ziediem augstu galotnē lejup bira ziedlapiņas.

Pusstundu vēlāk viņi novietoja mašīnu Dzamandzaras pie­vārtē un nolīga karaliņa ratus, lai pa cilvēku pārpilnajām ielām nokļūtu pie mazas mājiņas līdzās centrālajam laukumam. Pie mājas sienas bija piestiprināta iespaidīga plāksne ar uzrakstu "ZENKALI BALSS - VIENĪGAIS PATIESĪGAIS LAIKRAKSTS SALĀ". Pīters nodomāja, ka šāds apgalvojums ir savāds, jo šis te bija vienīgais laikraksts. Mazā, pieblīvētā kabinetā viņi satika Saimonu Damjēnu. Patiesīgā laikraksta redaktors bija gara au­guma, spēcīgas miesas būves vīrs ar tādām pašām neparastām acīm kā meitai un sapinkojušos matu ērkuli, kas bija košs kā lapsas kažoks ziemā. Viņš nepārprotami bija ilgi un aizrautīgi, kaut arī ne visai saprātīgi sviķojis.