Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Kā jums garšo? - viņš bažīgi apvaicājās, kad Pīters bija malku iedzēris un dziļi, trīsulīgi ierāvis elpu.

- Teicami, - Pīters aizsmacis atbildēja.

- Manis paša mazais izgudrojums, - monarhs lepni pa­skaidroja, - izsmalcināts maisījums no baltā ruma, ķimeņu liķiera, kokosriekstu krēma un piena. Lai cik to ari iedzertu, efekts uz mani ir graujošs, tāpēc jūtos spiests to nosaukt par Lese-Majeste.

Viņš atlaidās sēdeklī, novilka brilles atkal uz deguna, iedzēra malciņu un ļāva šķidrumam skaloties pa muti.

- Un tā, Foksglava kungs, es ceru, ka esat mums atvedis kā­dus jaunumus no ārpasaules?

- Baidos, ka nē, ser, - Pīters atteica. - Redziet, tieši pirms ierašanās šeit es uzturējos Barbadosā, un to gluži par pasaules centru nevar nosaukt.

- Žēl gan, - karaliņš nopūtās. - Kā redzat, es cenšos neat­palikt no pasaules notikumiem ar laikrakstu palīdzību, taču tie šeit pienāk ar mēneša novēlošanos, un tā nu es vienmēr pēdē­jais uzzinu par jaunākajām ievērojamām slepkavībām vai valdību krišanām. Ticiet man, ir loti mulsinoši nosūtīt kādam valsts vadītājam pieklājības vēstuli un saņemt to atpakaļ ar piezīmi "adresāts nav atrodams". Cilvēki varētu nodomāt, ka es nopietni neinteresējos par pasaules notikumiem.

Hanibals iespurcās, taču neko neteica.

- Jūs ievērojāt, Foksglava kungs, ka es reizēm interesējos par pasaules presi, vai ne? Pārlasot šos cilvēces dokumentus, nevaru nenonākt pie slēdziena, ka tie, nepareizi citējot Lin- kolnu, sniedz vien niecīgu informāciju niecīgiem radījumiem. Vienīgais apmierinājums, ko gūstu no pasaules preses, ir kāds sulīgs kumosiņš manai piezīmju burtnīcai. Vēl tikai pirms mē­neša lasīju lielisku rakstiņu par kādu vīru Surbitonā - es tur īrēju istabu, kad studēju Londonas ekonomikas skolā. Tas pui­sis bija gājis pa ceļu un pēkšņi zaudējis samaņu, kad viņam pa galvu trāpījis zaļš ledus gabals. Kurš gan tik veselīgā klimatā, kāds ir Surbitonā, varētu paredzēt, ka dabū pa galvu ar ledu? Pēc parastā ilgā neizpratnes perioda policija atklāja, ka šis ledus bijis sasalis urīns, kas nejauši izkritis no reaktīvās lid­mašīnas. Sakiet nu, kurp veļas pasaule, ja cilvēku Surbitonā var nonāvēt viņa paša sugasbrāļu organiskie blakusprodukti? Tad vēl es Singapore Times lasīju, ka, saskaņā ar baumām, Gliemju Princis drīzumā precēšoties. Karaliskas personas pārvēršana par bezmugurkaulnieku ir pārkāpums, par kādu noteikti pie­klātos sodīt ar ilgu ieslodzījumu, vai piekrītat? - karaliņš klās­tīja.

- Ja tā notiktu, nabaga Martins Damjēns nekad vairs saules gaismu neieraudzītu, - Hanibals aizrādīja. - Domāju, ka redzēji savu portretu pirmajā lappusē?

- Jā, redzēju, - karaliņš atbildēja, plati smaidīdams, - abso­lūti burvīgi. Es aizsūtīju nabaga Amazūgas kundzei grozu ar augļiem un ziedus kā kompensāciju, un šis gadījums man deva iemeslu uzrakstīt Martinam vienu no niknākajām vēstulēm. Vēstule bija tik biezi noklāta ar zīmogiem, ka to tik tikko var izlasīt. Es viņam pat draudēju ar deportāciju. Brīnos, kāpēc viņš nekad neņem manas vēstules nopietni?

- Uzskati sevi par veiksminieku, ja viņš nevienu no tām nav publicējis, - Hanibals teica.

- Vēlos, kaut viņš tā izdarītu, - karaliņš sapņaini paziņoja, - vienmēr esmu ilgojies redzēt savus darbus publicētus.

- Viņš jau tāpat nodara gana daudz posta ar savām drukas kļūdām, - Hanibals drūmi aizrādīja.

- Ak, nepavisam, - karaliņš iesaucās. - Ja Zenkali Balsī ne­būtu šī humora, es nekavējoties atteiktos no troņa. Piemēram, pirms pāris nedēļām es lasīju, ka "goda sardzi inspicēja karalis, ģērbies persiku krāsas satīna kleitā ar Briseles mežģīņu plīvuru un nesa krēmkrāsas hibisku ziedu pušķi. Līgavas māsas bija kaprālis Amibo Alims un seržants Gūla Masufa, kas arī saņēma sodu par uzdrošināšanos."

Karalis rēcoši smējās, atmetis galvu. Viņa milzīgais augums no līksmības drebēja.

- Uzklausiet manu padomu, Foksglava kungs, - viņš tur­pināja, slaucīdams asaras, - ja kādreiz tiksiet pie varas posteņa, uzticiet preses pārzināšanu īram un salikšanu zenkalietim. Re­zultāts ir vienīgais, kas piešķir dzīvei jēgu.

- Cikos būs padomes sēde? - Hanibals vaicāja, ieskatīda­mies pulkstenī.

- Ak, Hanibal, Hanibal, - karaliņš īgni atteica, - kāpēc tu man atgādini par darbu, kad man tik laba oma?

- Vai būs balsošana par lidlauku?

- Jā, būs, - karaliņš apstiprināja un uzmeta Hanibalam ner­vozu skatienu. - Sasodīts, Hanibal, es zinu, ka tev šī doma ne­patīk, bet visiem citiem gan, un ko tad es lai iesāku? Galu galā, man jādomā par Zenkali nākotni, un visi uzskata, ka projekts nāks salai par labu. Piekriti taču, ka tam visam ir arī zināmas priekšrocības, vecais draugs! Ideja nevar būt pavisam slikta.

- Manās acīs tā lieta ir vienkārši smieklīga, - Hanibals stūr­galvīgi paziņoja. - Nevar gribēt, lai te uzrastos sasodīti milzīgs lidlauks un slaistītos tūkstošiem neaptēstu militāristu, kas izmaksātu vairāk nekā nopelnītu, lai Mokerī līcis būtu pilns ar karakuģiem, un vairāk par visu nevar gribēt, lai laimīga sala, kas spēj pati sevi nodrošināt, pārvērstos par nozīmīgu militāru objektu.

- Nu, es atzīstu, ka daži no taviem argumentiem ir vērtīgi, bet, neskatoties uz manām personīgajām jūtām, šim projek­tam ir ļoti spēcīgs atbalsts, un tu labi zini, ka tā vienkārši nevaru tam pretoties.

- Jā, un atbalsta kampaņu vada tas radījums Lūja, - Hani­bals nikni teica. - Ar faktu par viņa atbalstu pietiek, lai manās acīs viss projekts izskatītos nevērtīgs.

- Vai esat ticies ar Lūju - attīstības ministru manā valdībā, Foksglava kungs? - karaliņš apvaicājās.

- Ne gluži, - Pīters atbildēja.

- Nē? Nu, tad jums palaimējies. Bīstos, ka man jūs jābrīdina - Lūja nevienam nepatīk, viņam nav ne šarma, ne uzticamības, un, ja vispār jānonāk saskarē ar blēdi, viņam vajadzīgs vismaz šarms. Nē, bīstos, ka Lūja nepavisam nav patīkams cilvēks. Patiesībā es uzdrošinātos teikt pat vēl skarbāk - viņš neapšau­bāmi ir tās šķiras melnais, kas piešķir šim vārdam nelāgo slavu.

- Vai viņš tiešām nopircis to nolādēto ieleju? - Hanibals vaicāja.

- Baidos, ka tā ir, - karaliņš skumīgi atbildēja, - nocēlis mums tieši no degungala. Baidos, Hanibal, ka mēs zaudējam kontroli. Kā tu domā, ko mazais krāpnieks atbildēja, kad es viņam šo lietu pārmetu? Viņš apgalvoja, ka neko par darījumu neesot zinājis, ka to visu bez viņa ziņas nokārtojusi viņa sieva. Lai nu ko, bet nekaunības viņam netrūkst.

- Visa šī padarīšana ir ļoti nomācoša, - Hanibals noteica.

- Zinu, zinu, - karaliņš pieceldamies sacīja. - Bet tu jau sa­proti, ka neko daudz es nespēju ietekmēt. Galu galā, Hanibal, mēs varam kontrolēt notikumu gaitu un, ja būsim piesardzīgi, salu tie neiznīcinās. Tu zini, ka es tikpat dedzīgi kā tu vēlos, lai

Zenkali nenotiktu nekas ļauns.

- Protams, es to zinu, - Hanibals atteica, - patiesībā tu esi vienīgais, kas manī vēl vieš cerības.

- Tā ir, mēs pamanāmies no garlaicīgā valdīšanas procesa gūt arī labu tiesu jautrības, vai ne? - karaliņš smaidīdams teica. - Uz redzēšanos, Foksglava kungs. Ceru, ka jūs labi iekārto­sieties un Hanibals jums pāri nedarīs. Man jūs jābrīdina, ka viņa pēdējais asistents bija spiests no šejienes aizbraukt nervu sabrukuma dēļ. Atnāciet vēl kādreiz mani apciemot.

- Ar prieku, - Pīters pateicās.

Karaliņš pasmaidīja un ar rokas mājienu norādīja, ka audi­ence beigusies.