Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Ziniet, ja vēlaties doties uz pili, tad labāk dariet to tagad, - Odrija ieminējās.

- Jā, jā. Nesteidzini mani, sieviete, — Hanibals īgni atrūca. - Kur tas nolādētais slepkava?… TombaL. TombaL. TOMBAH Ak, te tu esi.

Sadzirdējis savu vārdu, Tomba bija uzradies starp mēbelēm tik biedējoši pēkšņi kā džins no pudeles.

- Masa saukt? - viņš apvaicājās.

- Protams, saucu, - Hanibals atrūca. - Masa Foksglavs un es iet uz pili, skaidrs? Ej sadabūt ratus, tūlīt!

- Jā, masa, - Tomba atteica un nozuda.

- Nāc, manu zēn, - Hanibals aicināja, aizkūpinādams garu, tievu cigāru, - mums jāiet… kur ir mana cepure… kāpēc visi vienmēr nobēdzina manas mantas?… Ak, te tā ir.

Viņš pacēla no krēsla lielu, nobružātu Viktorijas laikmeta tropu ķiveri un uztupināja uz savām ērkuļainajām krēpēm.

- Šurpu, mazie suņuki! - viņš pēkšņi iebaurojās. - Labais tēvocis Hanibals jūs izvedīs izstaipīt ķepiņas!

Suņi visi reizē pietrūkās kājās, ielenca Hanibalu kā vesela luncinošos astu jūra un ņēmās skaļi riet.

- Ko tu rīt darīsi? - Hanibals noprasīja, pārkliegdams kņadu.

- Es? - Odrija satrūkās. - Neko - kāpēc jautā?

- Izdari man pakalpojumu, - Hanibals nopietni teica. - Man ir šausmīgi daudz darāmā. Izved jauno Foksglavu pastaigā uz visu dienu… parādi viņam salu… iepazīstini ar apkārtni… tu jau zini etiķeti… jauniņais… vajag viņu palutināt… sievietes pieskāriens un tā tālāk.

- Es gan nezinu, vai Pīters to vēlēsies… - Odrija šaubīdamās iesāka.

- Es par to ļoti priecātos, - Pīters strauji atbildēja, - nevaru iedomāties, ko vēlētos vēl karstāk. Un es apsolu neuzdot pārāk daudz muļķīgu jautājumu.

- Nu, ja esat pārliecināts, ka labāk nevēlaties visu izpētīt uz savu roku… - Odrija teica.

- Nē, nē, jaunā vietā nekas nav labāks kā ekskursija ar gidu, - Pīters smaidīdams apgalvoja, - un esmu pārliecināts, ka jūs esat vispiemērotākais cilvēks, kas man visu izrādīs un visu pa­skaidros.

- Nu, nezinu gan, - Odrija noteica. - Vai astoņos no rīta būs labi?

- Teicami, - Pīters piekrita.

Ar sajūsmināto suņu baru cieši uz pēdām Hanibals lieliem soļiem šķērsoja vestibilu un nokāpa pa verandas kāpnēm, kur viņus gaidīja divi spēcīgi zenkalieši, sagatavojušies vilkt rikšas.

- Mēs braukt uz karaliņš māja, - Hanibals norīkoja vilcējus, iekāpdams vienā no rikšām, - skrien mudīgi, dzirdi? Citādi masa tevi nokaus.

- Jā, masa, es dzirdēt, - abi puiši smaidīdami atsaucās.

Pīters iekāpa otrā rikšā, un abi braucamie devās ceļā; suņi

elsodami un vaukšķēdami lēkšoja abpus riteņiem, vienīgi dal­mācietis ieņēma vietu zem Hanibala rikšas. Spēcīgie vilcēji kustējās tik saskaņoti, ka abas rikšas līdzeni ripoja viena otrai līdzās kā saķēdētas.

- Kāpēc šos te braucamos sauc par karaliņa ratiem? - Pīters apvaicājās.

- Tie ir vienīgais transporta līdzeklis, kas atļauts pilsētā, - Hanibals paskaidroja. - Ļoti saprātīgi. Nodrošina nodarbinā­tību, lēti uzturami, turklāt samērā klusi un nepiesārņo gaisu.

- Jā, manuprāt, tā ir lieliska doma, - Pīters dedzīgi piekrita, - daudz labāk par sasodītajiem automobiļiem.

- Tieši tā, - Hanibals teica, - turklāt ir vēl viena īpaši svarīga priekšrocība: tie visi pieder karaliņam. Viņam ir monopoltie­sības to ražošanā - rikšu fabriku vada viņa tēvocis - un šiem te vilcējpuišiem nākas maksāt karaliņam nodevu, ja atļauts tā izteikties. Viņus dēvē par karaliņa vilcējiem, un šo darbu, tāpat kā grāmatniekus, uzskata par ļoti prestižu amatu, jo tas saistīts ar karali. Šiem te puišiem, piemēram, jāiztur ļoti smagi pār­baudījumi, pirms tiem atļauts nopirkt karaliņa ratus un uzsākt biznesu. Viņiem pašā karstākajā dienas stundā rekordātrumā jānoskrien trīs jūdzes, nesot veselu centneru [14] kartupeļu vai citu dārzeņu, un beigās vēl jānogāž vērsis no kājām. Tici man, braukšanas eksāmens Anglijā pret kaut ko tādu nieks vien ir.

Karaliņa vilcēji bija pārgājuši vienmērīgos soļos, un rikšas, riteņiem klusi čirkstot sarkanajos ceļa putekļos, rāmi traucās pa lauku apvidu. Kreisajā pusē, kur līdz ceļiem savu koši sar­kano ziedlapu jūrā stāvēja tulpju koku jaunaudze, Pīters cauri kokiem varēja saskatīt lagūnas zilos, gludos ūdeņus un tālāk balto putu kruzuļus, kas, šūpodamies kā baltu ziedu vītne vējā, iezīmēja rifa malu. Labajā pusē kalna robaino nogāzi izraibi­nāja daudzas mazas, daudzkrāsainas dēļu mājiņas, katrai ap­kārt bija dārziņš un glīts bambusa žogs. Mazajos dārziņos pār­pilnībā auga cukurniedres, kokospalmas, maniokas plušķainie krūmi, vīdēja saldo kartupeļu lielās, spīdīgās lapas un milzīgi, ēnaini maizes koki. Zem kokiem kazas sapītām kājām blenza viņos ar blāvām, caururbjošām acīm un aizkaitināti blēja, veseli bari vistu, pīļu un tītaru pameta ērtās putekļu vannas uz ceļa un ķērcot, spārnus plivinot un buldurējot sabēga krū­mos.

- Skaista meitene, vai ne? - Hanibals apcerīgi ierunājās.

- Valdzinoša, - Pīters sajūsmināts piekrita. - Brīnos, kāpēc viņa nav precējusies.

- Pārāk daudz saprāta un īriskās stūrgalvības… turklāt šeit, izņemot mani, nav neviena, ar ko būtu vērts precēties. Un viņa rīkojas gudri, mani neizvēlēdamās, - Hanibals ieķiķinājās. - Viņas tēvs ir trakais īrs šī vārda senlaicīgajā nozīmē. Viņš vada Zenkali Balsi -vietējo laikrakstu, kas slavens ar dzēlīgiem ievadrakstiem un kurā ir vairāk tipogrāfisku kļūdu, nekā re­dzēts kopš Kenterberijas stāstu pirmā izdevuma. Vēl vakar pir­majā lappusē bija ievietota mūsu godājamā monarha bilde, kurā viņš redzams kopā ar divām viņa nomedītām asiņainām mežacūkām, un zem tās bija teikts: "Šīsdienas jubilāre Ama- zūgas kundze savā simt piektajā dzimšanas dienā kopā ar diviem dēliem". Iekšlapā tiešām bija nelaimīgās sievietes un viņas dēlu attēls, un zem tā paraksts vēstīja - "Pārgalvīgais mednieks, kas nekad nešauj garām". Ar tādu šoku pilnīgi pie­tiek, lai līdz simt sestajai dzimšanas dienai nenodzīvotu. Pal­dies dievam, mūsu monarham ir humora izjūta. Bet nabaga vecajam Damjēnam vienmēr gadās šādas ķibeles. Pirms kāda laika viņš samulsināja visu žēlsirdīgo māsu biedrību, publicē­dams rakstu par Florensi Naitingeilu ar nosaukumu "Lēdija ar punu*.

Pīters iesmējās.

- Vai Odrija viņam palīdz? - viņš vaicāja.

- Jā un nē. Viņa mēģina to pierunāt ēst, nevis dzert, un pūlas gādāt, lai laikrakstā būtu pēc iespējas mazāk kļūdu. Bet, ja tēvs ir īrs un visi pārējie redakcijā zenkalieši, tāds darbs nav padarāms, - Hanibals atbildēja. Tad viņš ieraudzīja tuvojamies vēl vienu rikšu un novaidējās.

- Skat, tur brauc Zenkali melnā avs, draudziņš Lūja.

Rikšai nobremzējot un apstājoties, Pīters ziņkārīgi paska­tījās uz cilvēku, kurš, kā stāsta, spēja izraisīt tādu naidīgumu. Lūja bija maza auguma, tikko piecas pēdas garš un ļoti tievs vīrs, kas izskatījās kā veidots no putna kauliem un plāna, brūna pergamenta. Viņa sejas izcilākās daļas bija liels, kumps deguns, iespaidīga, rūpīgi frizēta sniegbaltu matu sega un lielas, melnas acis bez jebkādas izteiksmes. Viņš bija ģērbies izsmalcinātā, gaiši pelēkā uzvalkā un baltā zīda kreklā, piedurkņu gali divu collu platumā vīdēja ap tievajām locītavām kā sniega aizsarg- valnis, uz vienas rokas saulē vizēja zelta pulkstenis. Viņa spoži nospodrinātās kurpes nepārprotami bija darinātas tikpat rū­pīgi kā uzvalks. Pēdējo akcentu pielika veca Ragbijas skolas kaklasaite. Viņš savā rikšā noliecās uz priekšu, acis neizteik­smīgas kā kobrai, un pavēra lūpas pāris milimetru platumā, at­klājot mazus, baltus kucēna zobiņus.