Džeralds Darels - Ņirgu putns

Starp suņiem uz liela aprikožu krāsas spilvena, apskāvusi ceļgalus, sēdēja viena no daiļākajām meitenēm, kādu Pīters jebkad dzīvē bija redzējis. Pīters bija divdesmit astoņus gadus vecs, gana izskatīgs un apveltīts ar ievērojamu daudzumu ne­piespiesta šarma, tādēļ spēja savu paziņu lokā saskaitīt labu tiesu sieviešu. Taču no šīs meitenes izskata viņam aizrāvās elpa. Viņa bija slaida, persiku krāsas āda saulē ieguvusi pulētas bronzas toni. Tumšie mati, kurus saturēja kopā vienkārša zelta saspraude, vieglos vilnīšos plūda pāri mugurai līdz viduklim, atgādinot mēnessgaismas pielietu upi. Deguns bija mazs un viegli uzrauts, klāts smalkiem vasaras raibumiņiem, pilnīgā mute izskatījās kā veidota smiekliem. Taču visievērojamākās bija meitenes lielās mandeļveida acis. Atrazdamās virs mazliet izciļņiem vaigu kauliem un zem tumšām, graciozi izliektām uzacīm, acis bija piesātinātā dūmakaini zilā, gandrīz violetā krāsā ar sīkiem, melniem raibumiņiem, kas lika tām izskatīties vēl lielākām. Pīters nodomāja - tagad vajadzētu atklāties, ka šī meitene ir vai nu precējusies ar kādu mūžam nosvīdušu, garīgi atpalikušu un sev pilnīgi nepiemērotu tēviņu, vai arī viņas elpa ir smirdīga un balss ķērcoša kā tirgus sievai. Hanibala Olifanta balss pēkšņi izrāva Pīteru no transa.

- Kad būsi beidzis tur stāvēt kā pēdējais idiots, iegremdējies Damjēnas jaunkundzes neapšaubāmās burvības dzīlēs, varbūt atļausies uzmest paviršu skatienu arī man, - viņš ierosināja.

- Ja vien neesi galīgi zaudējis kustības spējas, varbūt pienāksi tuvāk, lai man aurojot nav jāpārrauj balss saites?

Pīters ar pūlēm saņēmās un pārgāja pāri istabai tuvāk šū­puļkrēslam, kas viegli kustējās uz priekšu un atpakaļ.

- Nu, - Hanibals Olifants teica, pastiepis kreiso roku, jo labā bija iekārta saitēs, - nu, tātad tu esi Foksglavs? Sera Os- berta brāļadēls?

Veids, kādā Hanibals izrunāja šo vārdu, rosināja piesar­gāties. Viņš atcerējās, ka tēvocis šo cilvēku bija nicinoši no­dēvējis par "to muļķi Olifantu", tāpēc nolēma izturēties pie­sardzīgi.

- Jā, ser, - viņš atbildēja, - taču ceru, ka mūsu attiecības tas nesabojās.

Hanibals uzmeta Pīteram asu skatienu, tad viņa acis iezi­bējās.

- Sauc mani par Hanibalu, - viņš pavēlēja, - tā dara visi.

- Paldies, - Pīters atteica.

- Sēdies, sēdies. Odrij, sadabū puisim kaut ko dzeramu, - Hanibals izrīkoja, ērtāk iekārtodamies spilvenos.

Meitene piecēlās kājās un iejauca Pīteram ruma kokteili. Pasniedzot dzērienu, viņa tik valdzinoši pasmaidīja, ka Pīters gandrīz izlaida glāzi no rokām. Hanibals vēroja šo skatu ar sar- donisku smīnu, viegli šūpodamies lieliskajā krēslā.

- Nu, tātad, - viņš atsāka, iemalkodams no savas glāzes,

- kāpēc sers Osberts, lai dievs viņu svētī, ir tevi šurpu atsūtījis?

Pīters izskatījās pārsteigts.

- Lai jums palīdzētu, protams, - viņš apjucis paskaidroja.

- Es tā sapratu, ka esat pieprasījis sev asistentu.

Hanibala uzacis saslējās kā balti, izpluinīti karodziņi.

- Tiešām? - viņš apvaicājās, pievērsies Odrijai. - Vai es iz­skatos pēc cilvēka, kuram vajadzīga palīdzība?

- Vēl pavisam nesen jums tā bija vajadzīga, - Odrija aizrā­dīja, un Pīters iepriecināts saklausīja viņas balsī vieglu īru ak­centu. Hanibals novicināja ar apsaitēto roku.

- Idiotisks rīkojums aizliedz šeit lietot insekticīdus, tāpēc mūs no visām pusēm apsēdušas nejaucīgu kukaiņu ordas, kas izmanto šo imunitāti un visiem spēkiem cenšas panākt varu pār mums. Herberts Velss par šādu situāciju līksmotu līdz neprātam, dārgo zēn. Vēl šo pašu rītu istabā, gatavs slepkavī­bai, dūkdams ielaidās sirsenis - svītrains kā tāds pieķēdēts cie­tumnieks un apmēram divreiz lielāks par Spirit ofSt. Louis [11]. es saucu, lai tas neandertālietis, mans sulainis, nāk glābt savu saimnieku, bet tas muļķis ar tenisa raketi pienagloja draņķa kukaini man tieši pie krūtīm. Baidījos, ka tas man iedzels tieši sirdī, tāpēc mēģināju aiztraukt prom, un rezultātā šis man ietrieca savu harpūnu rokā. Tikai pateicoties šai meitenei, ku­rai ir nelielas zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, manu roku nenācās amputēt līdz elkonim.

- Neņemiet Hanibalu galvā, - meitene teica, pacēla rokās vienu no pekiniešiem un samīļoja, tā ka šunelis priekā ieņur­dējās. - Viņš, bez šaubām, ir viens no nepatīkamākajiem cil­vēkiem salā, un viņa pārspīlēšanas spējām nav robežu.

- īru zemnieki vienmēr bijuši nepakļāvīgi, - Hanibals no­teica, sērīgi blenzdams uz meiteni. Tad viņš pievērsās Pīteram.

- Ta, tagad atzīsties, vai tavs pretīgais tēvocis nav sūtījis tevi spie­got…

- Paklausieties, - Pīters viņu pārtrauca, - es neesmu spiegs, ja tēvocis būtu man licis spiegot, manis te nebūtu.

- Nevajag apvainoties, - Hanibals mierinoši noteica, - bet tavs tēvocis tika šurp atsūtījis jau trīs tādus "asistentus", un man visus nācās raidīt prom, kad uzzināju, kādā nolūkā viņi te ieradušies.

Iestājās klusums.

- Tas ir taisnība, - Odrija klusi ieteicās. Pīters paskatījās uz viņu un nopūtās.

- Lai notiek, es zinu, ka mans tēvocis ir vecs nelietis, bet va­rat man ticēt, ka es neesmu viņa cilvēks un neatbalstu viņa uz­skatus.

Hanibals viņam uzsmaidīja.

- Saproti mani pareizi, manu zēn. Tavs tēvocis ienīst ieze­miešus. Es viņus mīlu.

Pīters atcerējās lamu straumes, kādas Hanibals bija lējis pār sulaiņa galvu, un nesatricināmo mieru, kādā zenkalietis tās bija uzklausījis. Hanibalam acīmredzot piemita īpaša, dīvaina iezemiešu mīlēšanas metode.

- Labi, - Hanibals omulīgi turpināja, - kad nu to esam no­skaidrojuši, varam aprunāties. Saki, vai tev ir kāda īpaša inte­rese par šo dieva aizmirsto, draņķīgi pārvaldīto, nigeru pār­pilno caurumu?

- Jā, - Pīters apstiprināja. - Man ir draugs, vārdā Hugo Čarteriss. Viņš te nodzīvoja mēnesi un atgriezās mājās kā jucis. Varēja spriest, ka parastās tā sauktās tropiskās paradīzes ir tikai mīts - vienīgi šī ir īstā.

- Ak vai, patiesi, - Hanibals sērīgi novilka. - Es lieliski zinu, ko tu ar to gribi teikt. Arī es esmu pavadījis savu mūžu, meklēdams ideālu vietu - paradīzi zemes virsū, un kā tas bei­dzas? Galu galā nonāku šajā dieva aizmirstajā, aizaugušajā dīķī, sagūstīts kā tauriņš dzintarā uz ilgākiem gadiem, nekā gribētos atcerēties.

- Tās ir blēņas, un jūs to lieliski zināt, - Odrija teica.

- Blēņas? - Hanibals noprasīja. - Kur tu rauj šādus iztei­cienus? Kāpēc blēņas?

- Izteicienus es iemācos no jums, - Odrija smaidīdama aiz­rādīja, - un blēņas tāpēc, ka jūs dievināt šo vietu un visus, kas te dzīvo, un ne par kādu naudu nedzīvotu kaut kur citur.

- Varētu domāt, ka tiešām kāds maksā. Patiesībā man te jā­velk dzīvība kā pēdējam nabagam un izmisīgi jācenšas savilkt galus kopā, - Hanibals klāstīja, pārlaizdams skatienu plašajai istabai.

- Bet kas vainas dzīvošanai Zenkali? - Pīters ieinteresēts vaicāja, jo izklausījās, ka Hanibals runā nopietni.

- Itin viss! - Hanibals visaptveroši apgalvoja.

- Muļķības! Neklausieties viņā, - Odrija pievērsās Pīteram. - Viņš ir bagāts kā Krēzs, viņam nav jāstrādā, tāpēc viņš tikai diskutē par intrigām un manipulācijām, kas te notiek. Viņam piemīt visas levantīniešu augļotāja īpašības un instinkti. Tur­klāt viņam patīk žēloties. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad viņš pārstāj žēloties.