Džeralds Darels - Ņirgu putns

Pīters jutās apburts. Skats pārspēja vispārdrošākos sapņus. Viņš domāja - šī nu ir pilsēta, kas ir pilsētas vārda cienīga, tāda, ar ko lepoties, tik īpaša, ka to nevarētu sajaukt ne ar vienu citu vietu pasaulē. Viņš jau tagad jutās dedzīgi pieķēries šai vietai, kaut arī nebija to vēl pat paostījis, un viņš gan zināja, cik liela nozīme pilsētas novērtēšanā ir smaržai vai smakai. Taču arī smarža Pīteru nesarūgtināja, jo "Andromada III" drīz vien ar graboņu un plunkšķi izmeta enkuru, tad, ķēdes vadīta, pagriezās un nu bija droši pietauvota piestātnē. Siltais vējiņš uzvēdīja Pīteram Zenkali aromātu. Tas bija reibinošs maisī­jums, tik komplicēts, it kā krāsas persiešu paklājā būtu sākušas smaržot. Tur varēja saost palmu eļļu, kokosa eļļu, miljoniem ziedu smaržu, degoša koka smagnējo aromātu, ananasus, pa- paijas, mango un citronus, jūras sāli un svaigas zivis, maizi un noteku smārdu, ēzeļus, zilās debesis un rīta rasu, un vēl neskai­tāmus citus aromātus, kurus Pīteram tobrīd nebija laika no­teikt, jo viņu iztraucēja pēkšņi līdzās uz klāja uzradies liela auguma spīdīgs zenkalietis. Tas neapšaubāmi bija kāds varas pārstāvis, jo valkāja koši sarkanu fesku, baltus šortus, zilas pusgarās zeķes un brūnus zābakus, kas noviksēti spīdēja tikpat spoži kā seja. Rokā vīrs mazliet turēja savam tēlam mazliet ne­piemērotu garu, tievu nūju ar iešķeltu galu; šķēlumā bija iesprausts salocīts papīra gabals.

- Masa, Foksglava kungs, laipni lūdzam, masa, - vēstnesis teica, eleganti sveicinādams.

- Paldies, - Pīters savaldzināts atteica, arī sveicinādams. Vēstnesis pastiepa uz viņa pusi iešķelto nūjas galu.

- Itā jumsim vēstule, masa, no masa Hanibals, - viņš pa­skaidroja.

Pīters piesardzīgi izvilka papīru no spraugas un atlocīja. Tā bija viena pati bieza papīra lapa ziloņkaula krāsā, aprakstīta kaligrāfiskā rokrakstā.

"Dārgais Foksglav," Pīters lasīja, "laipni lūdzam! Ne par ko neraizējies. Seko vīram ar iešķelto nūju. H."

Vēstnesis Pīteram plati uzsmaidīja.

- Masa nākt man līdz, - viņš teica. - Mēs braukt uz masa Hanibals māja ar karaliņš rati. Masa somas nosūtīs turpu.

Pīters apmulsis sekoja cilvēkam ar iešķelto nūju projām no kuģa un tālāk uz piestātni, kur gaidīja divas ietilpīgas, pītas rik­šas, izskatā līdzīgas bambusa riteņkrēsliem, ar ražena auguma zenkaliešiem starp ilksīm. Pīters iesēdās vienā, vēstnesis otrā, un drīz vien viņi jau traucās pa pilsētas ielām. Nonākot priekš­pilsētā, rikšas nogriezās platā, grantētā pievedceļā, līdz beidzot apstājās pie garas, zemas mājas starp milzīgiem banjana ko­kiem, kuru stumbri atgādināja melnas, masīvas, pa pusei saku­sušas un kopā salipušas sveces. Vēstnesis uzveda Pīteru pa pa­rādes kāpnēm un tālāk pāri plašai, vizošai verandai, kuru pil­dīja smagnēja smarža, kas plūda no miljoniem puķu vannas lieluma māla podos vai piekārtos grozos visā verandas garumā. Pie ieejas durvīm, ko veidoja divi milzīgi, smalkiem grebu­miem rotāti lavas aizslietņi, vēstnesis apstājās un izņēma no kabatas sudraba svilpīti. Ar tās palīdzību viņš izstabulēja īsas, toties komplicētas fanfaras skaņas. Kamēr abi gaidīja, Pīters apbrīnoja kādus divdesmit milzīgus, zilus tauriņus, kas riņķoja kā no debesīm atrāvušies gabaliņi ap puķēm, reizumis apstā­damies, lai iestiprinātos ar ziedu nektāru.

Beidzot durvis atvēra zenkaliešu sulainis, tērpies spodri baltā livrejā ar koši sarkanu platu drēbes jostu. Viņš Pīteram starojoši uzsmaidīja un īsi palocījās.

- Labrīt, Foksglava kungs, - viņš teica. - nākt ite, lūdzu… masa Hanibals gaidīt.

Viņš pagriezās un Pīteram pa priekšu soļoja pāri platam vestibilam, kura sienas greznoja gari apgleznotā ķīniešu zīda gabali, kas vējā viegli kustējās. Zem tiem milzīgās ķīniešu vāzēs gozējās brīnišķīgas orhidejas gleznojumiem pieskaņotās mai­gās krāsās. Sulainis apstājās pie kādām durvīm, godbijīgi pie­klauvēja un, galvu piešķiebis, ieklausījās.

- Ej prom! - no iekšpuses atskanēja šaušalīgs rēciens. - Ej prom, analfabētiskais pagāns! Aizvāc savu pagāna pakaļu no šīs sāpju un ciešanu mītnes un neliec manām acīm vēlreiz re­dzēt tavu nožēlojamo, melno pitekantropa ģīmi!

- Tas masa Hanibals, - sulainis ar zināmu lepnumu pavēs­tīja. Ne balss kareivīgās skaņas, ne uzkliedziena satura neiebai- dīts, viņš pavēra čīkstošās durvis un iebāza galvu spraugā.

- Vācies ārā… vācies ārā! - tā pati balss draudīgi rūca. - Vā­cies ārā, tu puņķainais civilizācijas pārpratums! Nelien te ze­modamies man apkārt, cenšoties izpirkt savu vainu! Ja es ne­būtu tik labsirdīgs un maigs, es uzskatītu par savu pienākumu nosūtīt tevi uz divdesmit gadiem spaidu darbos par slepka­vības mēģinājumu, tu mēsls no visiem mēsliem!

Pīters prātoja, vai tiešām tā ir Hanibala Olifanta balss.

Sulainis pacietīgi nogaidīja, kamēr cilvēks istabā aprauj runas plūdus, lai ievilktu elpu, un tad teica:

- Lūgtum, masa, Foksglava kungs ierasties.

Mirkli valdīja klusums, tad balss iebaurojās no jauna.

- Tad nestāvi tur, slepkavīgais analfabēt, tūlīt pat sūti jauno masu iekšā, vai dzirdi?

Sulainis atrāva vaļā durvis un ielaida Pīteru plašā, fantas­tiskā, apmēram sešdesmit reiz trīsdesmit pēdu lielā istabā ar ārkārtīgi augstiem griestiem, pie kuriem kā melnas dzirnavas griezās platspārnu ventilatori. Pulēto koka grīdu sedza koši persiešu paklāji, kas droši vien maksāja veselu bagātību. Mē­beles pārsvarā bija tumša koka darinājumi no Kašmiras - ar griezumiem bagātīgi rotāti dīvāni un krēsli, augstās kaudzēs apkrauti ar daudzkrāsainiem zīda spilveniem. Sienas rotāja dīvainu masku kolekcijas, brīnišķīgas impresionistu gleznas, vēl vairāki ķīniešu gleznojumi uz zīda, tibetiešu lūgšanu dzir­naviņas, antīkas musketes, šķēpi, vairogi un vairākas bufetes, aiz kuru stikla durvīm vīdēja ziloņkaula grebumi un izsmal­cināta keramika. Itin visur bija grāmatu skapji ar grāmatām visās varavīksnes krāsās; grāmatas bija arī kaudzēs izmētātas pa grīdu. Pašā istabas dziļumā atradās liels rakstāmgalds, no­krauts ar ļodzīgām dokumentu grēdām, žurnāliem un zināt­niskām brošūrām. Gar vienu sienu pieci augsti divviru logi, kas sniedzās līdz pašai grīdai un veda uz verandu, aiz tās pletās zaļš maurs un ziedošu krūmu gobelēns, kas stiepās tālāk līdz ovālam, ar terakotas plāksnēm izklātam baseinam. Baseina centrā kā sudraba lilijas zieds saulē vizēja kādas astoņpadsmit pēdas augsta strūklaka.

Pie viena no atvērtajiem logiem atradās brīnišķīgiem rotā­jumiem klāts gaišas dzintara krāsas koka šūpuļkrēsls. Krēsla paroceņi bija veidoti kā divi filigrāni grebti pāvi, kuru izslietās astes aizmugurē savijušās kopā milzīgā vēdekļveida atzveltnē. Šajā elpu aizraujošajā krēslā, atzvēlies daudzkrāsainu zīda spil­venu gubā, sēdēja Zenkali karaļa un salas gubernatora padom­nieks politikas jautājumos Hanibals Hūberts Hildebrands Olifants, ģērbies baltā kokvilnas kreklā ar platām piedurknēm un brīnišķīgu, batikotu gurnu jostu, kājās - sarkani zeltainas Javas čības ar uzliektiem purgaliem. Viņš bija mazs, ļoti drukns vīrs ar masīvu galvu, ko vainagoja tēraudpelēku matu krēpes.

Zem ērgļa deguna vidēja liela un kustīga mute ar lejup nolaistiem lūpu kaktiņiem, kas izskatījās vienlaikus jutekliska un sardo- niska. Virs čigāniski melnajām, humorpilnajām un augstprātī­gajām acīm liecās lielas, ērkuļainas uzacis. Šā vīra personība pārņēma svešinieku spēji kā liesmojoša ugunskura svelme saltā naktī. Viņam līdzās atradās galds, uz kura stāvēja daudzas pudeles un liels sudraba ledus spainis. Visapkārt krēslam gulē­ja: buldogs, dalmācietis, īru vilkusuns, divi pekinieši, četri spa- nieli un grandiozu izmēru tibetiešu mastifs - tik milzīgs, ka Pīters to pirmajā mirklī noturēja par pieradinātu lāci.