Džeralds Darels: Ņirgu putns

Pīters atzinās, ka neesot varējis pat iedomāties, cik sarežģīts projekts ir tāds lidlauks.

- Labi, - kapteinis noteica, izstaipīdamies un nožāvāda­mies, - es nu iešu uz tiltiņu. Vēlāk pēc pusdienām kopā iedzer­sim, labi?

- Paldies, - Pīters teica, - man tas sagādās prieku.

Kad kapteinis bija aizgājis, Pīters devās augšup uz klāju, sa­meklēja pussabrukušu guļamkrēslu un izstiepās saulītē. Viņš sāka lasīt grāmatu, kuru bija nopircis tieši pirms aizbraukšanas no Anglijas. Tā bija iespiesta Singapūrā mazā metienā uz trausla rīspapīra un saucās "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM APMEKLĒTĀJAM". Autors savu īsto personību bija paslēpis aiz segvārda "Mežāzis". Drīz vien kļuva skaidrs šādas piesardzības iemesls. Ja arī Pīters bija paredzējis, ka šis būs gluži ikdienišķs ceļvedis, viņa bažas izgaisināja jau pirmais ievada teikums.

"Zenkali," Mežāzis vēstīja, "ir viena no burvīgākajām, stul­bākajām, mulsinošākajām, muļķīgākajām un apburošākajām salām, kādu man jelkad bijis tas prieks apmeklēt. Mana dzīve bijusi veltīta idiotisku salu kolekcionēšanai, un varu atzīties, ka nekad vēl nebiju saskāries ar tik lielu plānprātību miksli tik mazā teritorijā. Pietiek jau ar to, ka, ieradies Zenkali, es aizgrābts ieraudzīju gandrīz visus galvaspilsētas iedzīvotājus sa­pulcējušos centrālajā laukumā. Viņi bija sanākuši, nevis kādu reliģisku vai politisku motīvu vadīti, bet gan vienkārši ar dziļu interesi blenza, kā ugunsdzēsēju komanda ārkārtīgi krāšņās uniformās un ķiverēs diezgan haotiski centās apdzēst savu ugunsdzēsēju mašīnu, kura kaut kādā neizprotamā veidā bija pamanījusies aizdegties un liesmoja pilnā sparā. Kopš tā brīža esmu nodzīvojis Zenkali vairāk nekā divdesmit gadu un, kaut arī ugunsdzēsēju mašīnas ugunsgrēkam līdzīgas izpriecas sala vairs nenodrošināja, tā ļāvusi man neskaitāmas reizes ieska­tīties apbrīnojamos cilvēka dabas noslēpumos un sagādājusi daudzus pārdomas raisošus piedzīvojumus."

Pīters sprieda, ka pēc šāda ievada pašam ceļvedim klātos būt kaut kam īsti neparastam.

"Zenkali sala atrodas uz dienvidu saulgriežu loka - tieši per­pendikulāri iedomātajai robežlīnijai starp Indijas un Kluso okeānu, koordinātas - 77 grādu garums, 20 grādu platums. Laimīgā kārtā tā atrodas ārpus ciklonu un viesuļvētru apgabala un tādējādi bauda mierīgu eksistenci, ja salīdzina ar pārējām salām šajos ūdeņos. Vienkārši izsakoties, Zenkali ir divi gada­laiki: karsts un ļoti sauss. Abiem ir tendence saplūst kopā atka­rībā no pasātu stipruma, taču parasti no janvāra līdz jūnijam tur ir karsts, savukārt visus pārējos mēnešus - ļoti karsts. Sala ir simt jūdžu gara un platākajā punktā - divdesmit piecas jū­dzes plata. Pēc formas tā atgādina apgāztu lielo C burtu, tās topogrāfijā dominē apdzisušie vulkāni Timbalu un Matakama, no kuriem pēdējais ir lielākais un ar krietni lielu krātera ezeru virsotnē. Jūrasbraucēju vispārzināmais seksuālais izsalkums jau agrīnajos pasaules apgūšanas laikos mudināja arābus (kas pirmie atklāja šo salu 1244. gadā) šo pauguru dēļ nodēvēt savu atradumu par Hūriju [7] krūšu salu. Portugāļi, kuri sekoja arā­biem pa pēdām 1464. gadā, nebija tik poētiski un nosauca to vienkāršāk - par Divu krūšu salu. Holandieši, kas pārņēma varu uz salas 1670. gadā, vispār apliecināja nabadzīgu iztēli un nosauca savu guvumu par Hausfrau Klingle [8]. tas tomēr pie­rāda, ka arī viņi atzinuši salas ainavas bioloģisko ievirzi. Kad 1700. gadā holandieši salu pameta, to savā varā pārņēma fran­cūži un droši vien nosprieda, ka nespēs uzlabot visu iepriek­šējo piena dziedzeru uzskaites klāstu, tāpēc nodēvēja salu vien­kārši par Isle de Poitrine [9] . visbeidzot angļi, kas pārņēma varu salā no francūžiem, 1818. gadā nokristīja to par Viesmīlības salu. Šobrīd sala atkal saucas sākotnējā pamatiedzīvotāju dota­jā vārdā Zenkali, kas nozīmē vienkārši "Jaukā sala", - tāda tā tiešām ir."

Tālāk autors ņēmās dzēlīgi un kodolīgi aprakstīt salas dažā­dos iekarotājus.

"Nemitīgie ārzemnieku viļņi, kas okupēja salu, neatstāja aiz sevis praktiski neko, kas varētu būt vietējiem iedzīvotājiem noderīgs. Arābi ieviesa skaitāmos kauliņus, taču saliniekiem, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, nedz arī skaitīt tālāk par pieci, no šādas veltes īsta labuma nebija. Portugāļi mantojumā at­stāja divus piekrastes fortus, kas ātri vien sabruka, un vietējo plūmju vīna darīšanas paņēmienu - tagad šo brūvējumu sauc par "Zenkali nektāru". Iedzert šo vīnu gandrīz nav iespējams, un, uzņemts pietiekamā daudzumā, tas postoši ietekmējot gan redzi, gan seksuālās spējas. Francūži atstāja dokus, kas ir gana pamatīgi un stipri, kā arī nebeidzami daudz recepšu, kā no vietējās faunas pārstāvjiem pagatavot ēdienu, - kaut arī lielāko daļu šo radījumu francūži paši pirms aiziešanas bija iznīci­nājuši ar savām kulinārajām aktivitātēm. Holandiešu devums bija pamatīgi būvētas ēkas, kas šobrīd kalpo par gubernatora rezidenci, karaļa pili, administratīvo centru un parlamenta ēku.

Vēl šur tur salā atrodami vairāki ļoti glīti holandiešu plantāciju nami. Protams, tiem nav citāda pielietojuma, kā kalpot par eiro­piešu mājokļiem, jo zenkalieši jau gadsimtiem ilgi dod priekš­roku dzīvošanai savās teicamajās palmu lapu būdās (tās atgā­dina Borneo garās mājas) vai diezgan glītajos, no amelas koka dēļiem celtajos namos. Pastāv bažas, ka angļi pēc galīgās aizie­šanas, kā parasti, atstās nemitīgu apjukumu, fanātisku aizrau­šanos ar kriketu un apņemšanos vienmēr svinēt karalienes dzim­šanas dienu un Bērnsa nakti [10] , jo zenkaliešiem pašiem tamlīdzīgu svētku nav un pagātnē viņi guvuši gana daudz nevainīgas baudas, vērodami, ar kādu svinīgu nopietnību pārvaldītāji nododas abām šīm jokainajām nodarbēm."

Pīters ne jau pirmo reizi savas karjeras laikā prātoja - kāpēc gan eiropieši pastāvīgi uzmācas citiem ar saviem uzlabojumiem, kāpēc viņi ir tik pārliecināti, ka citām rasēm jāuzvedas uz mata tāpat? Kāpēc no visiem drūmajiem un nesaprotamajiem svētkiem uztiept nelaimīgajiem zenkaliešiem tieši Bērnsa nakti? Acīm­redzot visas pārējās aktivitātes, kas varētu vieglāk novest pie iz­virtības, misionāri bija iznīdējuši jau saknē. Droši vien nav pa­mata cerēt, ka Zenkali vēsturē ne reizi nebūtu parādījušies mi­sionāri. Viņš uzšķīra ceļvedī nodaļu "Reliģija" un pārliecinājās, ka autors, tāpat kā viņš, izsaka vēlmi, kaut misionāri svešās te­ritorijās turētos sev noteiktajos rāmjos.

"Tā sauktajiem pagāniem vienmēr bijis nelaimīgais liktenis tikt tirdītiem un mulsinātiem ar iekarotāju reliģisko pārliecību. Zenkali iebrucēji, par laimi, bija pārāk aizņemti ar kariem un salas bagātību izmantošanu, lai pārliecīgi satrauktos par tās iedzī­votāju dvēseļu nemirstību. Arābi nepārprotami uzskatīja, ka zenkalieši Muhamedam būs drīzāk apgrūtinājums nekā vērtība, tāpēc nevarētu apgalvot, ka tie būtu atstājuši paliekošu iespaidu - ja neņem vērā, ka aiziedami no salas dažus visglītākos jau­nekļus un jaunavas paķēra sev līdzi. Portugāļi uzbūvēja dažas baznīcas. Holandieši sacēla vēl vairāk baznīcu, taču neļāva zenkaliešiem tajās ienākt. Zenkaliešiem šī situācija gluži labi patika. Tajā laikā ginkas (mazākā cilts) pielūdza Tambaku - zivju dievu, ko personificēja delfīns. Delfīns, protams, ir zīdī­tājs, taču citas reliģijas ir tikušas galā ar vēl trakākām apla­mībām. Pirms francūžu ienākšanas fangovu cilts pielūdza vie­tējo putnu, ko paši sauca par Tionamala, bet francūži - par l'Oiseau Moquerie. Vienkāršoti to varētu tulkot kā "ņirgu putns". Tomēr francūži, būdami katoļi un visai neiecietīgi pret citu cilvēku ticības vērtībām, ļoti drīz atklāja ņirgu putna izcilās garšas īpašības. Tādējādi ap laiku, kad, britu uzvarēti, viņi atstāja salu, ņirgu putns bija vārda tiešā nozīmē noēsts no zemes virsas, lai kā arī fangovi tam pretojās. Rezultātā ciltij uz kādu laiku nācās samazināt savas reliģiskās aktivitātes. Kopā ar britiem salā ienāca pārmaiņas. Kad eiropieši iekaro mazās salas, viņi atved līdzi kaitniekus no mājām - suņus, kaķus, žurkas, kazas, cūkas un tamlīdzīgus radījumus, kuri noposta un iznīdē vie­tējo faunu; misionāri tostarp novārdzina vietējos iedzīvotājus. Tomēr šajā gadījumā misionāri tiešām izrādījās, ja tā atļauts izteikties, dieva sūtīti, vismaz fangoviem. Kopš fangovi bija zaudējuši ņirgu putnu, ginkas pret tiem bija izturējušies ār­kārtīgi nelaipni - cik nu mazākumā esoša ļaužu grupa to spēj - un plātījušies, ka viņiem vienīgajiem visā salā esot īsts dievs. Protams, šāda bezkaunīga lielīšanās noveda pie vairākām nepa­tīkamām sadursmēm, un daudzi ginku un fangovu drosminieki savas dienas beidza kā pikanti cepeši uz pretinieku galda. Taču ar misionāru ierašanos fangoviem radās iespēja mesties kris­tietības skavās un tādējādi pierādīt savu pārākumu pār gin- kām. Šobrīd fangovu cilts pārstāvji vienlīdz nododas katoļu un anglikāņu baznīcas ietekmei, un vēl saujiņa drosminieku pie­vienojušies īpatnējai amerikāņu sektai - Otrās atnākšanas baz­nīcai."