Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Jā, ser, - Pīters paklausīgi atteica.

- Vēlos, lai tu turētu acis un ausis vaļā un ziņotu man, ja gadīsies kaut kas nelāgs, saproti? Kad tev darīšana ar melna­jiem, pārliecīga piesardzība nemaz nav iespējama.

Un nu Pīters atradās okeāna vidū - ceļā uz Zenkali, un drūmi prātoja, vai kapteinim Papasam nenāksies viņu apbedīt jūrā. Tomēr drīz vien vēderā vairs nebija atlicis nekā izvem- jama, un viņš iegrima nemierīgā miegā.

Nākamajā rītā Pīters pamodās un pārliecinājās, ka vētra izpūtusi pēdējos spēkus un kuģis nu slīd kā pa spoguli. Debesis bija delfīniju zilumā, mazi lidojošo zivju bariņi lēca laukā no vizošās jūras un planēja kuģim gar priekšgalu, savukārt aiz tā divi albatrosi šķietami nekustīgi karājās gaisā, tomēr bez pie­pūles turējās līdzi kuģa gaitai, it kā būtu pie tā piestiprināti ar neredzamām trosēm. Juzdamies daudz labāk un jaukā laika atspirdzināts, Pīters devās uz mazītiņo salonu brokastīs. Tur viņš ieraudzīja, ka kapteinis Papass jau ieņēmis vietu un kāri tiesā milzu porciju ārkārtīgi trekna bekona, olu, desu, pupiņu un grauzdētas maizes.

- Labrīt, labrīt, - kapteinis līksmi uzsauca pilnu muti, - labi gulējāt, e?

- Jā, paldies, - Pīters sameloja un nodrebēdams novērsa skatienu no kapteiņa šķīvja.

- Jauki, jauki, - kapteinis teica, - un tad tagad kārtīgas bro­kastis, e? Labi daudz bekona ar olām, e? Man te uz kuģa saso­dīti labs pavārs, viņš pagatavo pilnīgi visu.

- Paldies, taču es brokastis neēdu, - Pīters aši aizbildinājās. - Ja drīkst, es tikai izdzeršu tasi kafijas ar grauzdiņu.

Kapteinis noauroja kādu pavēli, un uz galda parādījās kafija un grauzdiņi. Kapteinis ar sērkociņu bakstīja zeltraktuves savā mutē un tēvišķīgi vēroja Pīteru.

- Nu, tātad, - viņš visbeidzot ierunājās, - nekad vēl neesat bijis Zenkali?

- Nē, nekad. Esmu dzirdējis, ka tā esot skaista sala.

- Brīnišķīga, ļoti, ļoti skaista. Viņa ir tik brīnišķīga, ka gan­drīz varētu būt Grieķijas sala. Lai gan, protams, tā nav Grie­ķijas sala… nē, nē… pilna ar nigeriem, saprotiet? Viņi ir lāga puiši, bet galīgi primitīvi. Nav tik civilizēti kā grieķi, saprotiet?

- Jā, - Pīters apstiprināja, taču prātoja, kā zenkalieši uz paš­noteikšanās sliekšņa uztver sevis dēvēšanu par nigeriem. - Es tā saprotu, ka viņi drīz dabūs pašnoteikšanos.

- Pašnoteikšanos… pašnoteikšanos? - kapteinis Papass ieau­rojās. - Zenkali nav nekāda pašnoteikšanās. Nē, nē, Fokstrota kungs, pašnoteikšanās ir tikai karaliņam.

- Karaliņam? Kas tas tāds? - Pīters pārvaicāja, atmetis ce­rības, ka kapteinis atcerēsies viņa uzvārdu.

- Karaliņš ir karalis, - kapteinis paskaidroja, Pītera neap- tēstības pārsteigts.

- Un jūs viņu saucat par karaliņu? Vai tas nav diezgan… nu… lese-majeste? [6]

- Kas? - kapteinis pārvaicāja, saskāries ar iepriekš nedzir­dētu apzīmējumu.

- Es gribēju teikt, vai nav rupji saukt valdnieku par karaliņu?

- Nemaz nav rupji. Viņš pats sevi sauc par karaliņu. Tāda kā… pasauka.

- Iesauka?

- Jā, varbūt tā arī, - kapteinis šaubīdamies piekrita, - visi te sauc viņu par karaliņu. Saprotiet, Fokstrota kungs, - kapteinis Papass turpināja, - Zenkali dzīvo divas ciltis: fangovi un gin- kas, e? Fangovi ir lielākā cilts… kādi piecdesmit tūkstoši cil­vēku. Karaliņš ir fangovu karalis, saprotiet. Ginkas ļoti maza cilts… kādi pieci vai seši tūkstoši. Viņiem ir virsaitis Govsa Ma- nalovoba. Fangovi, kā jau lielākā cilts, pārvalda salu. Fango- viem nepatīk ginkas, un ginkām nepatīk fangovi. Kad Zenkali dabūs pašnoteikšanos, vienīgais valdnieks būs karaliņš, sapro­tiet? Karaliņš ļoti, ļoti gudrs vīrs. Viņš grib visu laiku valdīt pār visiem cilvēkiem kā Ābrahams Linkolns, saprotiet?

- Bet vai tad viņiem tur nav parlamenta… tādas kā likum­došanas sapulces, kurā visi ir pārstāvēti? - Pīters vaicāja.

- Jā, protams, viņiem ir parlaments - bet parlaments dara to, ko saka karaliņš.

- Izklausās loti nedemokrātiski.

>

Kapteiņa zobi nomirdzēja kā zeltains prožektors.

- Jā, mums Zenkali ir tikai viena demokrātija, un tā pieder karaliņam.

- Vai jūs kaut ko zināt par to lidlauku? - Pīters piesardzīgi apvaicājās

- Jā. Viena liela blēdība, - kapteinis Papass atteica, ļaujot balsī tikko dzirdami ieskanēties grieķiskai skaudībai, - tā melnā neģēļa Lūjas lielā blēdība. Lūja tur attīstības ministrs. Lielākais blēdis visā Zenkali. Nevienam Lūja nepatīk. Visi viņu ienīst. Pat paša māte viņu ienīst, jo arī viņu šis apkrāpis.

- Bet kāpēc viņš ir attīstības ministrs, ja jau tik blēdīgs?

- Nezinu, karaliņš vinu iecēla.

- Un kas tā par blēdību? - Pīters turpināja izprašņāt.

- Lai uzbūvētu lidlauku, vajag vairāk elektrības. Šobrīd Zenkali ir tikai viens mazs ģenerators, pilsētai ar to gana. Tak šis vienā gabalā bojājas, e? Lūk, un, lai dabūtu vairāk elektrības, šie tai- sās būvēt dambi pie Matakamas… tas ir vulkāns. Grasās būvēt ^ dambi ielejā, skaidrs? Un kā jums liekas, kam pieder ieleja? Lūjam.

- Bet kāda te blēdība, ja jau viņam pieder ieleja un tajā gra­sās būvēt dambi? - Pīters apjucis vaicāja.

- Agrāk ieleja nepiederēja Lūjam, - kapteinis paskaidroja, - viņš to nopirka tikai tad, kad sākās runas par lidlauku. Viņš to nopirka pavisam lēti, jo neviens ieleju nekāroja. Tagad val­dībai to ieleju vajag, un Lūja to pārdos par veselu bagātību. Ja šitā rīkojas attīstības ministrs, tā ir blēdība.

- Jā, es saprotu, - Pīters domīgi noteica.

- Tā, - kapteinis Papass turpināja, aizvēris vienu aci un pa­cēlis resno pirkstu, - blēdība numur divi. Ja ļaudis grib būvēt dambi, viņiem jāaptaujā dažādas firmas un jāuzzina cenas, skaidrs?

- Jāizsludina konkurss?

- Kaut kas tādā garā. Un tad valdība izvēlas lētāko firmu, vai ne? Bet Lūja to darbu jau kādai firmai apsolījis. Tad nu Lūja izliksies, ka aptaujā visas tās firmas, un pēc tam teiks, ka šī te bijusi lētākā. Tā nav lētākā. Es zinu. Man ir draugi Džakartā, kas man to pastāstīja. Lūjam šitā lielā firma Anglijā maksā trakoti daudz naudas. Tā viņš tika pie naudas ielejai un dambim. Viņš ir viens sasodīti blēdīgs maita.

Kapteinis atzvēlās krēslā un sērīgi blenza uz Pīteru, diezgan nesekmīgi pūlēdamies izskatīties pēc godavīra, kas nekad mūžā tādu blēdību nemēģinātu īstenot.

- Bet, ja jau jums ir pierādījumi, kāpēc kāds to nepasaka ka­raliņam? - Pīters nesaprata. - Tas cilvēks galu galā ir attīstības ministrs, bet, ja sacītais ir tiesa, tad vienīgais, ko viņš attīsta, ir personīgais bankas konts!

- Ha! - kapteinis teica, domīgi bakstīdams zobus, - nav jēgas stāstīt karaliņam. Iespējams, viņš dabū naudu no Lūjas.

- Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apvai­cājās.

- Man no lidlauka būs labums, - kapteinis atbildēja. - Es piegādāšu cementu, ķieģeļus un visu ko citu celtniecībai, visā­dus konservus ēšanai un visādus mūzikas automātus jūrnie­kiem. Nopirku pavisam lēti piecdesmit mūzikas automātus Džakartā. Es tos pārdevu "Mātes Kerijas cālēniem".

- "Mātes Kerijas cālēniem"? - Pīters pārvaicāja. - Dieva dēļ, kas tie tādi?

- Tas ir bārs. Kā jūs to saucat Anglijā… krogs, vai tā? Atro­das Zenkali dokos. Visi jūrnieki iet uz turieni pēc dzeramā un smukiem skuķiem, saprotat?

Pīters apgalvoja, ka saprotot.

- Un, kad Zenkali būs lidlauks un saradīsies britu flote un gaisa spēki, jūrnieki un lidotāji bariem ies uz "Mātes Kerijas cālēniem" un klausīsies manus mūzikas automātus, dzers papilnam alu, ko es vedu no Džakartas, mīlēs papilnam meiču, un vēl es vedīšu penicilīnu ārstam. Lidlauks manam biznesam nāks par labu, saprotat?