Džeralds Darels: Jaunais Noass

Čalmondelijs tik ātri apguva trikus un tik labprāt tos demon­strēja, ka, ticis Anglijā, kļuva ļoti populārs un pat vairākas reizes bija redzams televīzijā, kur sajūsminātās publikas priekšā sēdēja krēslā ar cepuri galvā, paņēma un aizkūpināja cigareti, ielēja un izdzēra glāzi alus un darīja daudz ko citu.

Domājams, panākumi viņam pamatīgi bija sakāpuši galvā, jo drīz vien Čalmondelijs pamanījās aizbēgt no zoodārza un sāka savā vaļā klaiņāt pa Rīdžentparku, krietni pārbiedēdams garāmgājējus. Nonācis ielas malā, viņš ieraudzīja tur stāvam autobusu un nekavējoties tajā iekāpa, jo viņam patika vizinā­ties. Tomēr pasažieri nosprieda, ka diezko nevēlas ceļot kopā ar šimpanzi, un visi reizē centās izkļūt no autobusa; tad ieradās kopēji no zoodārza un Čalmondeliju sagūstīja.

Bēglis ar kaunu tika aizraidīts atpakaļ uz būri, tomēr, pazī­dams Čalmondeliju, biju pārliecināts - viņš noteikti uzskatīja, ka jebkurš sods ir bijis tā lieliskā skata vērts, kad visi šie cilvēki reizē mēģina tikt laukā no autobusa un iesprūst durvīs. Čal­mondelijam piemita lieliska humora izjūta.

Tādā vākšanas ekspedīcijā parasti (tomēr ne vienmēr) dzīv­nieku noķeršana ir visvienkāršākais darbs. Kad tie noķerti, gal­venais ir uzturēt sagūstītos dzīvniekus pie dzīvības un labas ve­selības, un tas vairs nepavisam nav vienkārši. Dzīvnieki uz gūstu reaģē dažādi, reizēm pat vienas un tās pašas sugas pārstāvji izrāda pilnīgi atšķirīgu attieksmi. Reizēm atšķirības izpaužas sīkās niansēs, toties citreiz tās ir tik pamatīgas, ka pat jāsāk šaubīties, vai dzīvnieki tomēr nepārstāv dažādas sugas.

Reiz es no mednieka nopirku divus drilu mazuļus. Drili ir lielie, pelēkie babuīni, kuru rožainās pēcpuses tik bieži apbrīno­jamas zoodārzos. Abi minētie mazuļi ļoti labi iedzīvojās, bet viņu sīkie ikdienas paradumi atšķīrās. Piemēram, kad abi bija saņēmuši banānus, viens no viņiem augli ļoti rūpīgi nomizoja un apēda, aizmēzdams mizu prom, savukārt otrs savējo nomi­zoja tikpat rūpīgi, taču apēda mizu un aizmeta prom augli.

Viens no vissvarīgākajiem komponentiem pērtiķu diētā ir piens, ko tie saņēma katru nakti. Es mēdzu lielā skārda petrolejas kannā samaisīt piena pulveri ar karstu ūdeni, tad piejaucu klāt vairākas kalcija tabletes un labi daudz iesala un zivju eļļas maisījuma, tā ka šķidrums pēc izskata atgādināja vāju kafiju. Lielākā daļa pērtiķēnu to izdzēra vienā paņēmienā un kļuva vai traki, kad barošanas laikā redzēja parādāmies piena traukus. Vērodami piena saliešanu, mazie uzbudinājumā raustīja būru režģus, rībināja grīdas, spiedza un klaigāja. Toties pieaugušie pērtiķi tikai pēc laba laika pierada pie dīvainā bāli brūnganā šķidruma. Kaut kāda iemesla dēļ viņi pret šo dzērienu izturējās ar ārkārtīgām aizdomām.

Reizēm man izdevās piedabūt jaunpienākušu pērtiķi dzert šo maisījumu, ja pagriezu viņa būri tā, ka tas varēja redzēt citus pērtiķus, nolīkušus pār saviem piena traukiem, kāri rijam un žagojamies. Šis skats modināja jaunpienācējā ziņkāri, un tas nolēma, ka varbūt šķidrums viņam pašam pasniegtajā bļodā ir vismaz izpētes vērts. Nogaršojis viņš ļoti drīz sajūsminājās par dzērienu tikpat dedzīgi kā pārējie pērtiķi.

Tomēr gadījās, ka īpaši spītīgs dzīvnieks atteicās pienu pat nogaršot un citu piemēra vērošana nebija līdzējusi. Es atklāju, ka šādā situācijā vienīgais paņēmiens bija uzliet tases tiesu piena uz pērtiķa rokām un kājām. Būdams ārkārtīgi tīrīgs dzīv­nieks, kā jau visi pērtiķi, spītnieks ņēmās tīrīt kažoku, nolaizot lipīgo šķidrumu; tikko sajutis piena garšu un smaržu, viņš bez tielēšanās izdzēra savu trauku.

Dzīvnieku barošana gandrīz vienmēr ir pavisam vienkārša, ja ir zināms, no kā tie pārtiek savvaļā. Gaļēdājiem - piemēram, mangustiem vai meža kaķiem - var piedāvāt kazas vai govs gaļu, jēlu olu un zināmu daudzumu piena. Ļoti svarīgi, barojot šādus dzīvniekus, ir uzmanīt, lai tie dabū pietiekamu daudzumu rupjas barības. Savvaļā, nogalinājuši medījumu, viņi apēd visu, arī ādu un kaulus; ja dzīvniekiem, kas pieraduši pie šāda veida barības, tas nebrīve trūkst, vini drīz vien sak nīkuļot un nobeidzas. Es mēdzu turēt grozā spalvas un vilnu un apviļāt tajās kazu un govju gaļu, pirms to pasniedzu mangustiem.

Ar to pašu rupjās barības problēmu es saskāros, barojot plē­sīgos putnus. Piemēram, pūce apēd peli un pēc kāda laika atvemj kaulus un ādu ovālu bumbiņu veidā. Turot pūces nebrīvē, vienmēr jārūpējas, lai to organisms regulāri saražotu šīs lodītes (tās sauc par atrijām), jo tās skaidri norāda, ka putns ir vesels.

Kādreiz, barojot pūču mazuļus, man nebija pie rokas piemē­rotas rupjās barības, tāpēc nācās ietīt mazus gaļas gabaliņus vatē un stūķēt pūcēnu atplestajos knābjos. Man par zināmu izbrīnu, šis paņēmiens iedarbojās pavisam labi, un mazās pūces nedēļām ilgi vēma tīras vates lodītes. Viņu būri pa visu grīdu mētājās mazās, baltās atrijas, un tas izskatījās pēc pikošanās laukuma.

Vislielākās rūpes dzīvnieku vācējam sagādā tie radījumi, kuru ēdienkarte savvaļā ir stipri ierobežota. Piemēram, Rietum­āfrikā dzīvo pangolīni jeb zvīņneši - lieli dzīvnieki ar gariem, smailiem deguniem un garām astēm, ar kurām tie var iekarinā- ties koku zaros. Tos klāj lielas zvīņas, tā ka dzīvnieki atgādina dī­vainas formas egļu čiekurus. Savvaļā pangolīni ēd vienīgi skud­ras no pūžņiem, kas būvēti starp koku zariem.

Kamēr uzturējos Āfrikā, es šiem savas kolekcijas dzīvniekiem pavisam viegli varēju papilnam sagādāt dabisko barību, bet Anglijā to diemžēl nodrošināt nebūtu iespējams. Tāpēc nācās iemācīt viņus ēst aizstājējbarlbu - kaut ko tādu, ko bez pro­blēmām varētu sagādāt zoodārzi, uz kuriem dzīvnieki dosies. Ne­bija nekādas nozīmes aizvest uz Angliju skudrulāci, kas ēd vienīgi skudras, jo neviens zoodārzs nespētu viņu ar tām nodrošināt.

Manam zvīņnesim vajadzēja iemācīties ēst šķidrā pastā sa­jauktu nesaldinātu kondensēto pienu, smalki sakapātu jēlu gaļu un jēlu olu. Pangolīni ir ārkārtīgi muļķīgi dzīvnieki, un parasti pagāja vairākas nedēļas, pirms izdevās pienācīgi iemācīt tiem ēst šo maisījumu. Pirmās pāris dienas nebrīvē viņi parasti ap­gāza ēdiena trauku, ja vien tas nebija stingri piestiprināts.

Viens no radījumiem, ar kuru man bijis visgrūtāk tikt galā, bija ļoti reti sastopamais dzīvnieks, ko pazīst kā ūdrtenreku. Tas ir garš, melns zvērs ar veselu ērkuli baltu ūsu un īpatnēju, ādainu asti kā kurkulim. Tas dzīvo Rietumāfrikas mežu strau­jajās upēs. Gluži tāpat kā skudrulāčiem, arī šiem radījumiem savvaļā ir ļoti ierobežota barība - viņi ēd vienīgi lielos, brūnos saldūdens krabjus, kādu to dabiskajā vidē ir papilnam. Kad biju iemantojis savu pirmo ūdrtenreku, es viņu divas vai trīs dienas baroju ar krabjiem, kamēr tas iedzīvojās un pierada pie sava būra. Tad es ķēros pie pūliņiem iemācīt viņu ēst aizstājēj- barību, no kādas varētu pārtikt Anglijā.

Tirgū lielos daudzumos sapirku kaltētas garneles, kādas pārtikā lietoja vietējie iedzīvotāji. Es tās sasmalcināju un sajaucu ar mazliet jēlas olas un smalki sakapātu gaļu. Tad sadabūju lielu krabi, pārcirtu uz pusēm, izgrebu tā saturu un piebāzu ar saga­tavoto maisījumu. Pēc tam saliku abas puses kopā, nogaidīju, kamēr mans ūdrtenreks krietni izbadējas, un iemetu viltoto krabi viņa būrī. Dzīvnieks uzklupa krabim, divas reizes aši iekoda, kā parasti mēdza nobeigt medījumu, tad aprima un sāka aizdomīgi ošņāt: šis krabis pilnīgi noteikti garšoja citādi. Viņš atkal paostīja un brīdi pārdomāja, tad laikam nolēma, ka garša ir tīri patīkama, no jauna likās klāt un ātri vien notiesāja. Vai­rākas nedēļas pēc šā notikuma es ūdrtenrekam katru dienu cēlu galdā gan īstos, gan pildītos krabjus, kamēr dzīvnieks pilnīgi pierada pie jaunās barības. Tad sāku pasniegt viņam sagatavoto aizstājējbarību bļodā, uzlicis vienu krabi pa virsu. Košļādams krabi, radījums atklāja barību zem tā un, kad biju atkārtojis eksperimentu vairakas dienas, eda maisījumu no trauka bez kā­diem iebildumiem.