Džeralds Darels: Jaunais Noass

Pēc pirmās ceļojuma dienas atklājās, ka jūras gaiss dzīv­nieku apetīti strauji palielinājis, un pērtiķi, ja vien viņiem to ļautu, ēstu četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti. To būtu vajadzējis paredzēt jau pirms ceļojuma uzsākšanas un ņemt vērā, iepērkot pārtikas krājumus. Protams, tādus gardumus kā sienāži vai termīti līdzi paņemt nav iespējams, tomēr visvārīgā­kajiem putniem un dzīvniekiem iespējams sagādāt tarakānus, vakaros nokāpjot mašīntelpās un tvarstot tos starp karstajām caurulēm. Nepagāja ilgs laiks, un jūrnieki ļoti aizrāvās ar šo sportu, tā ka pavisam drīz mums vairs nevajadzēja pašiem me­dīt tarakānus, jo mašīntelpu strādnieki regulāri piegādāja krā­jumus.

Divas vai trīs nedēļas ilgs jūras ceļojums var būt ļoti patī­kams, ja vien bagāžā nav liels daudzums neprātīgi izsalkušu dzīvnieku. Ja tā ir, tad atklājas, ka ceļotājam jāstrādā tikpat smagi kā ikvienam jūrniekam uz kuģa, vai pat vēl smagāk.

Man nācās katru rītu celties pussešos, lai pirms brokastīm pagūtu tikt galā ar tīrīšanas darbiem. Kad biju pabrokastojis, sāku barot dzīvniekus, un no tā laika līdz brīdim, kad pērtiķu būros tika salikti pēdējie vakariņu maltītes piena trauki, visas dienas laikā patiešām nebija tāda mirkļa, ko es varētu veltīt pats sev. Kuģim tuvojoties Anglijai, kļuva aukstāks, un vaja­dzēja aizvien vairāk piesargāties, lai dzīvnieki nesaķertu iesnas. Karsts piens kļuva par ikvakara nepieciešamību, un visus būrus vajadzēja rūpīgi apklāt ar brezentu un segām, lai aiztu­rētu auksto vēju. Ja jūra bija bangaina, man vajadzēja pārlieci­nāties, vai visi būri ir droši piesieti pie margām, citādi varētu notikt nelaime.

Atceļā no Rietumāfrikas biju to aizmirsis izdarīt, un kādā vēlā vakarā, kamēr sniedzu pērtiķēniem pēdējo tās dienas piena pudelīti, es ievēroju, ka kuģis strauji ceļas un grimst. Pārlaidis skatienu būriem, kas bija rindām sakrauti gar margām, nolēmu tos nostiprināt ar virvēm, tiklīdz būšu beidzis mazuļu baro­šanu, - ja naktī laiks kļūs vēl nelāgāks, būri varētu sagāzties. Tiklīdz biju paguvis pieņemt šo lēmumu, kuģis strauji sasvērās no īpaši liela viļņa, mans piecdesmit būru krāvums sagāzās un krātiņi veldamies izbira pa klāju. Es metos pie būriem, cēlu tos augšā un nostiprināju pie margām; sev par atvieglojumu, at­klāju, ka neviens no dzīvniekiem nebija cietis, kaut ari pērtiķi bija ārkārtīgi noskaitušies un vēl ilgi čalodami apsprieda šo in­cidentu.

Reizēm, vedot ar kuģi dzīvnieku kolekciju, iespējams izbau­dīt cita veida satraukumus. Mēs ar draugu atgriezāmies no Rietumāfrikas kuģī, kura kapteinis, kā mums tika stāstīts, nepa­visam nepriecājās par dzīvnieku pārvadāšanu. To uzzinājuši, mēs, saprotams, darījām visu, lai celtu iespējami mazāk traču un nekārtību - sakaitināts kapteinis nenāk par labu nevienam dzīvnieku vācējam, jo spēj ceļojumu padarīt ļoti grūtu gan pa­šam, gan dzīvniekiem. Kā jau vienmēr, kad kaut ko cenšas iz­darīt perfekti, kāda liksta noteikti atgadās.

Jau pirmajā rītā mans draugs izbēra pāri bortam jūrā lielu grozu netīro zāģskaidu, ko bijām izmēzuši no būriem. Diemžēl viņš nebija pievērsis uzmanību vēja virzienam, gaisā pacēlās milzīgs virpuļojošu skaidu mākonis un nosēdās tieši uz tiltiņa, kur tobrīd stāvēja kapteinis.

Tas, protams, nevarēja tikt uzskatīts par labu sākumu mūsu pūliņiem, lai iemantotu kapteiņa labvēlību. Brokastu laikā kapteinis ar mums sasveicinājās diezgan vēsi, tomēr pamazām atplauka un uz maltītes beigām jau kļuva pavisam draudzīgs.

Kapteinis sēdēja vienā galda malā, un es - viņam pretī; viņam aiz muguras atradās rinda iluminatoru, kas pavēra skatu uz nodalījumu, kurā bija sakrauti mūsu būri.

- Mani jūsu darbošanās netraucē, - kapteinis teica, - ja vien jūs raugāt, lai neviens dzīvnieks neizmūk.

- Ak, to mēs nepieļausim, - es apgalvoju un tajā pašā mirklī pamanīju iluminatorā tieši kapteinim aiz muguras kaut ko kustamies. Sev par šausmām, es ieraudzīju, ka tā ir liela vāvere.

Bēgle stāvēja un apmierināta pētīja pusdienu salonu. Tad viņa attupās un ņēmās post ūsas.

Kapteinis pa to laiku turpināja brokastot, nemaz nenojauz­dams vāveres klātbūtni jarda attālumā no sava pakauša. Kad vāvere bija beigusi mazgāties, tā paskatījās apkārt un nosprieda, ka pusdienu salons, kurā uz galdiem ir tik daudz ēdamā, varētu būt laba izpētes vieta, tāpēc sāka nolūkot paņēmienu, kā tur nokļūt. Vāvere nepārprotami bija nākusi pie atziņas, ka labākais veids, kā nokļūt pie gardumiem, būtu uzlēkt kapteinim uz pleca un tad tālāk - uz galda; nomurminājis "atvainojiet", es piecēlos, izgāju no salona tik bezrūpīgi, cik vien spēju, bet, tiklīdz biju ārpus kapteiņa redzeslauka, pilnā ātrumā metos skriet. Nonācu pie pusdienu salona iluminatora tieši tajā mirklī, kad vāvere bija atspērusies lēcienam; man izdevās aizlēkšot pāri nodalījumam un sagrābt viņas garo, kuplo asti, pirms vēl radījums bija aiz- traucies pie kapteiņa. Ieslodzīju bēgli, kas sašutusi čakstināja, atpakaļ būrī un atviegloti nopūtos.

Atgriezies pusdienu salonā, es apmierināts konstatēju, ka kapteinis neko nebija manījis un nezināja, cik maz trūka, lai šķiņķa un olu baudīšanas laikā viņam uz pleca būtu uzlēkusi liela vāvere.

Kā jau teicu, mēs tik ļoti centāmies nesagādāt nepatikšanas, ka viss šķērsām vien gāja. Pāris dienu vēlāk no savas kastes izbēga trīs lielas ķirzakas un aši nozuda lielos virves rituļos uz klāja. Bez komandas palīdzības bija pilnīgi neiespējami šos krāvumus izkustināt, lai bēgles sagūstītu, - mums vajadzēja pašiem tikt galā un ķert tās ciet, tiklīdz ķirzakas parādīsies. Pēc trim dienām beidzot bijām visas noķēruši, bet šīs dienas bija ārkārtīgi satraucošas, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka ķirzakas kaut kā pamanīsies nokļūt uz tiltiņa un kapteinis tās ieraudzīs.

Tiklīdz bijām sagūstījuši rāpuļus un droši ieslodzījuši, kad izbēga kāda pērtiķiene. Viņa bija gluži rāma un parasti nāca klāt, ja to pasauca, taču šajos apstākļos - pārlieku ieinteresēta izpētīt kuģi, tāpēc veltīja mums tikai pāris ašus skatienus, kad

ar lielu zeltaina banānu kekaru centāmies vinu ievilināt atpakaļ būrī, - parasti šādam kumosam viņa nespēja pretoties. Todien kuģis pamatīgi šūpojās uz visām pusēm; man bija bail pat iedomāties, kas notiktu citos apstākļos, jo pērtiķiene uz­skrēja pa kāpnītēm gar sienu un nonāca uz pasažieru klāja. Par laimi, tur neviena nebija, es džinos viņai pakaļ, saukdams aiz­smakušos čukstos. Katru reizi, kad kuģis sazvārojās, bēgle uz mirkli zaudēja līdzsvaru un es nonācu viņai pāris soļu tuvāk, jo biju pie šūpām vairāk pieradis nekā mazā pērtiķīte. Viņa nokļuva pie kāpnēm, kas veda uz kapteiņa kajīti un, ieraudzī­jusi mani pavisam tuvu, mirkli vilcinājās, bet tad pagriezās un skrēja augšup uz puspavērtajām durvīm. Strauji metos viņai pakaļ, taču neko daudz necerēju un gara acīm jau redzēju pērtiķieni ielecam kapteiņa gultā - tieši gulētājam virsū. Par laimi, tieši tajā brīdī, kad pērtiķiene sasniedza augšējo pakā­pienu, kuģis pamatīgi nolīgojās un viņa atkrita trīs pakāpienus zemāk - tas man deva nepieciešamo iespēju. Sagrābu pūkaino asti, pacēlu bēgli gaisā un skrēju atpakaļ uz kravas klāju, cik ātri vien spēdams, jo baidījos, ka kapteinis varētu sadzirdēt pērtiķītes dusmu ķērcienus un iznāktu laukā, lai noskaidrotu, kas tur notiek.

Visā visumā tas bija ļoti nogurdinošs ceļojums, un mēs bi­jām ārkārtīgi laimīgi, kad pelēkā rītā, smidzinot sīkam lietutiņam, kuģis piestāja Liverpūles dokā. Piestātnē mūs jau gaidīja zoodārzu furgoni, lai aizvestu dzīvniekus. Mūsu kolek­cija tika bez problēmām izkrauta un dzīvnieki nodoti dažādu zoodārzu direktoru pārziņā; ar dalītām jūtām vērojām, kā mūsu dzīvnieki, lietum līstot, dodas uz savām jaunajām mā­jām dažādos Anglijas zoodārzos.