Džeralds Darels: Jaunais Noass

Nodomāju, ka ar to pilnīgi pietiek, tāpēc draugs izvilka mani no bedres. Pēc tās nakts es secināju, ka dzīvnieku vākšana pa­tiesi ir tieši tik bīstama, cik vācēja muļķība to tādu padara, - ne vairāk un ne mazāk.

Kad bāzes nometnes iekārtošana bija pabeigta, tā izskatījās kā uz mežu atbraucis cirks, un līdzība cirkam vēl vairāk pie­auga, kad teritoriju sāka piepildīt noķertie dzīvnieki. Gar lielās telts vienu sienu stiepās būru rinda, kuros es turēju vismazā­kos dzīvniekus - dažādus radījumus, sākot no pelēm un beidzot ar mangustiem.

Pirmais būris šajā rindā piederēja diviem Rietumāfrikas up- jucūkas mazuļiem, kurus biju nosaucis par Pufu un Blovu, un tie bija burvīgākie mazuļi, kādus vien var iedomāties. Pieaugusi Rietumāfrikas upjucūka ir gandrīz vai pati košākā un skaistākā no cūkām. Tās kažoks ir koši oranžsarkans, pāri mugurai un sprandam stiepjas spoži baltas krēpes, un garo, smailo ausu galos šūpojas baltu saru pušķīši. Toties Pufs un Blova, kā jau visi savvaļas sivēni, bija svītraini - ķermeņi bija šokolādes brūni un tiem pāri no deguna līdz astei stiepās gaišas, pureņu dzelte­nas joslas. Tādējādi abi cūcēni, rikšodami pa savu aploku, iz­skatījās pēc mazām, resnām lapsenēm.

Pufs nometnē ieradās pirmais. Viņš diezgan skumīgs tupēja klūdziņu grozā, kas balansēja uz vietējā mednieka galvas, kad tas kādu rītu atnesa sivēnu uz nometni. Mazulis bija noķerts mežā, un es drīz atklāju viņa sērīgā izskata iemeslu - sivēns divas dienas nebija neko ēdis, un kaut kas tāds liktu pat vispaš­apzinīgākajai cūkai nokārt šņukuru. Mednieks, kas mazuli bija sagūstījis, mēģinājis to barot ar banāniem, taču Pufs bija par mazu šādai barībai. Viņš vēlējās pienu, turklāt labi daudz. Tā­pēc, tikko biju medniekam samaksājis, piepildīju pilnu lielu pudeli ar saldu pienu, paņēmu Pufu uz ceļiem un mēģināju pabarot. Sivēns bija apmēram pekiniešu suņa lielumā ar ļoti maziem nadziņiem un, kā es drīz dabūju pārliecināties, arī ar pāri mazu, asu ilknīšu.

Protams, mazulis nekad mūžā nebija redzējis barojamo pu­delīti, tāpēc sākumā izturējās pret to ar vislielākajām aizdo­mām. Kad es viņu uzcēlu sev uz ceļiem un mēģināju iespiest mutē gumijas pupiņu, sivēns nosprieda, ka tas ir kāds īpašs, manis izgudrots spīdzināšanas paņēmiens. Viņš spiedza un kvieca, spārdījās ar mazajiem, asajiem nadziņiem un mēģināja man iecirst ar ilknīšiem. Pēc apmēram piecu minūšu ilgas cīk­stēšanās gan Pufs, gan es izskatījāmies kā izpeldējušies pienā, taču lejup pa sivēna rīkli nebija notecējis ne piliens.

Es pielēju vēl vienu pudeli un vēlreiz iespiedu spiedzošo sivēnu starp ceļiem, ar vienu roku atplētu tā muti un ar otru ņēmos šļākt tajā pienu. Mazulis bija tik ļoti aizņemts ar palīgā saukšanu, ka piens ik reizi, tikko iešļācies tam mutē, ar nāka­mo kviecienu atkal izsprauslājās laukā. Beidzot man palaimē­jās, un pāris pilienu notecēja sivēnam vēderā; pēc tam es pagaidīju, līdz Pufs aptver norītā šķidruma garšu, un pavisam drīz tas arī notika - viņš pārtrauca vaimanāt un pretoties, to­ties ņēmās šmakstināt lūpām un urkšķēt. Iepilināju mazulim mutē vēl mazliet piena, viņš to kāri iesūca un drīz vien bija pie­zīdies pudelei tik cieši, it kā nemūžam negrasītos beigt, un vēders tam brieda lielāks un lielāks. Visbeidzot, kad no pudeles bija izsūkts pēdējais piena piliens, Pufs gari, apmierināti no­pūtās un man klēpī cieši aizmiga, krākdams kā vesels bišu strops.

Kopš tā laika ar viņu vairs nebija nekādu grūtību; pēc pāris dienām sivēns bija aizmirsis bailes no cilvēka un, sajūsmā spieg­dams un urkšķēdams, rikšoja pie būra režģiem, kad vien redzēja mani nākam, tad apvēlās uz muguras, lai es viņam pakasītu vē­deriņu. Kad barošanas laikā Pufs redzēja tuvojamies pudelīti, viņš izbāza šņukuru cauri režģiem un sajūsmā griezīgi spiedza, tā ka varētu iedomāties - šī ir pirmā īstā maltīte viņa mūžā.

Kad Pufs bija nodzīvojis pie manis apmēram divas nedēļas, uz skatuves parādījās Blova. Arī viņu bija mežā noķēris vietē­jais mednieks, un viņai pret sagūstīšanu bija visstingrākie iebil­dumi. Ilgi pirms tam, kad Blova un mednieks kļuva redzami, es varēju saklausīt skaļos protesta kviecienus, kurus cūcenīte nepārtrauca ne uz mirkli, līdz biju viņu nopircis un ielicis būrī līdzās Pufa mājvietai. Negribēju abus uzreiz iemitināt kopā, jo Blova bija mazliet lielāka nekā Pufs, un es baidījos, ka tā varētu mazāko savainot.

Tikko Pufs ieraudzīja sev līdzīgu cūku turpat kaimiņos, viņš traucās pie režģiem, kas atdalīja abus būrus, sajūsmā urkšķē­dams un spiegdams, bet Blova, Pufu ieraudzījusi, mitējās kviekt un piegāja pie režģiem aplūkot sugasbrāli tuvāk. Viņi tik ļoti priecājās viens otru redzēt, it kā būtu brālis un māsa. Abi cauri režģiem berzēja šņukurus un izskatījās tik draudzīgi, ka nolēmu viņus tūlīt pat ievietot vienā mājoklī. Šāda rīcība izrādījās pa­reiza, jo sivēni metās viens otram klāt un aizrautīgi saostījās; Pufs skaļi ierukšķējās un ar šņukuru iedunkāja Blovai ribās, arī

Blova ierukšķējās un laidās mukt pa būri. Ar to arī jautrība varēja sākties - Pufs vajāja Blovu visapkārt būrim, abi skrējienā meta līkumus un rāvās sāņus, izvairījās un mainīja virzienu, ka­mēr galīgi nokusa un aizmiga savā sauso banānkoka lapu migā, krākdami tik spēcīgi, ka viss būris drebēja.

Blova drīz iemācījās sūkt pienu no pudelītes tāpat kā Pufs, taču viņa bija dažas nedēļas vecāka, tāpēc cūcenītes diētā ietilpa arī mazliet cietas barības. Tādējādi katru dienu, kad abi rukši bija iztukšojuši pudelītes, es būri ieliku lēzenu šķīvi ar svaigiem augļiem un dārzeņiem, un Blova pavadīja visu rīta cēlienu, ie­gremdējusi ēdienā šņukuru, sapņaini šļakstinādama un ošņā­dama, kā jau cūkai pieklājas.

Pufam tas nepavisam nepatika. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai ēstu cietu barību, tomēr nesaprata, kāpēc Blovai būtu jādara kaut kas tāds, kas viņam liegts. Pufs juta, ka viņam iet secen kaut kas interesants, tāpēc stāvēja un dusmīgi vēroja, kā Blova ēd, un sapīcis rukšķēja.

Reizēm viņš mēģināja novērst Blovas uzmanību no šīs no­darbes un grūstīja viņu ar galvu; tādos brīžos Blova pamodās no sapņojuma banānu biezeņa vidū un, neganti kviekdama, ņēmās nikni trenkāt draugu apkārt pa būri. Jo ilgāku laiku Blova pavadīja pie barības šķīvja, jo nomāktāks Pufs izskatījās.

Kādu dienu viņam laikam bija ienākusi prātā doma, ka varētu iegūt papildu maltīti, vienkārši pasūkājot Blovas asti. Jādomā, ka draudzenes aste sivēnam izskatījās gluži kā ikdie­nas maltītes pudeles pupiņš; lai nu kā, viņš jutās pārliecināts - ja sūks pietiekami ilgi, no astes izdosies izdabūt vēl mazliet gardā piena.

Tā nu Blova stāvēja, pie sevis rukšķēdama, iegremdējusi šņu­kuru mīkstajos augļos, bet Pufs turpat aiz muguras svinīgi sūkāja draudzenes asti. Kamēr Pufs tikai sūca, Blovai iebildumu nebija, tomēr reizēm sivēns noskaitās par to, ka piens neparā­dās, tāpēc sāka nepacietīgi raustīt asti un kost ar mazajiem, asajiem zobeļiem. Tādos brīžos Blova apsviedās un iedzina Pufu stūri, spēcīgi badīdama viņam ribās, un tad, nikni kaut ko urkšķinādama, atgriezās pie sava gardā ēdiena trauka.

Galu galā es biju spiests abus izšķirt un salaist kopā tikai reizi dienā rotaļu laikā, jo Pufs bija sūkājis Blovas asti tik ener­ģiski, ka tā kļuvusi gluži kaila. Tāpēc abiem kādu laiku nācās padzīvot kaimiņos, kamēr Blovas astei uzauga jauna spalva un Pufs iemācījās ēst cietu barību.