Džeralds Darels: Jaunais Noass

Par milzu rāpuļa sagūstīšanu biju ārkārtīgi priecīgs, tomēr tas nebija gluži tas medījums, kura dēļ tikām devušies kalnos, tāpēc turpinājām soļot cauri mežam.

Drīz vien suņi saoda svaigas pēdas. Šoreiz pakaļdzīšanās bija daudz ilgāka un arī daudz interesantāka. Sākumā medījums bēga lejup pa kalnu, un mums nācās izmisīgi skriet tam pakaļ, klūpot un lēkājot pāri akmeņiem, kas nudien bija diezgan bīs­tami, jo paslīdēšana varēja nozīmēt lauztu kāju vai kaut ko vēl ļaunāku. Pēc tam medījums apsviedās un metās kalnā augšā, tā ka mēs bijām spiesti sekot, kaut sirds dauzījās kā negudra un sviedri plūda aumaļām.

Šīs medības turpinājās trīs ceturtdaļstundas, līdz beidzot, sekodami zvārgulīšu skaņām, nonācām līdzenā meža klajumā, kur ieraudzījām suņus sapulcējušos ap liela, nogāzta koka tukšā stumbra galu. Pie dobā stumbra atveres tupēja liels, balts dzīv­nieks ar īpatnēju lāča fizionomiju un mazām austiņām. Viņš ar milzīgu nicinājumu blenza uz suņiem, kuri vaukšķēja un rūca. Ievēroju, ka vienam no suņiem ir sakosts purns, un sapratu, kāpēc tie turas no dīvainā zvēra pa gabalu. Kad melnkājainais mangusts mūs ieraudzīja, tas pagriezās un iespruka tukšajā stumbrā.

Atsaucām suņus un aizvilkām stumbra galam priekšā tīklu, tad pārliecinājāmies, ka koka otrā galā nav izejas cauruma. Tāda tur nebija, tāpēc vairs nebija šaubu, ka mangustam no stumbra ir tikai viena izeja, un tai priekšā aizvilkts tīkls. Nu tikai vajadzēja dzīvnieciņu dabūt ārā. Par laimi, stumbrs bija pama­tīgi satrunējis un mīksts, tāpēc mums izdevās otrajā galā ar nažiem izcirst atveri. Izcirstajā robā mēs sakūrām mazu ugun­tiņu un, kad tā bija labi iedegusies, salikām liesmās zaļas lapas, tā ka pa tukšo stumbru aizplūda biezi, kodīgi dūmi. Kādu bridi dzirdējām mangustu pikti klepojam, tomēr beidzot dūmi kļuva viņam neizturami - dzīvnieks izšāvās no slēptuves un ie­skrēja tīklā, kur ņēmās valstīties, kampt ar zobiem un ņurdēt. Ar pamatīgām grūtībām, kad gandrīz visi jau bijām sakosti, mums laimējās izdabūt mangustu no tīkla un iepurināt izturīgā somā. Pēc tam mēs triumfējoši nesām medījumu uz nometni.

Pirmās divas vai trīs dienas mangusts uzvedās ļoti mežonīgi un metās būra režģos ik reizi, kad es gāju garām. Tomēr pēc kāda laika viņš kļuva pavisam rāms un pēc divām vai trim ne­dēļām pat ēda man no rokas un ļāva sev pakasīt aiz ausim.

Kamerūnas kalnos biezie meži atkāpjas un to vietā parādās paugurainas pļavas; šajā vidē es mēdzu izmantot citas dzīvnieku gūstīšanas metodes, no kurām labākā bija to iedzīšana tīklos.

Šajās zālainajās teritorijās es ņēmos tvarstīt milzu dunošās vāveres - tās ir lielākās Kamerūnā sastopamās vāveres, apmē­ram divreiz lielākas par parastajām pelēkajām Anglijas vāverēm. Tās atrodamas arī ielejās, taču tur vāveres vada savas dienas vis­augstāko koku galotnēs, ēd augļus un riekstus un ļoti reti nokāpj lejā. Tādējādi tās noķert ir gandrīz neiespējami. Toties zālienēs vāveres dzīvo mazās mežu sloksnītēs gar strautu un agri no rītiem vai vēlu vakaros nokāpj no kokiem, lai izlavītos pļavās meklēt ēdamo. Mednieki teicās zinām meža apvidu, kur mītot papilnam šo vāveru, un es nolēmu, ka jāmēģina pamedīt agrā rītā, kad tās iznāks zālienē ieturēties.

Devāmies ceļā apmēram vienos naktī un ieradāmies medību vietā neilgi pirms gaismas svīduma. Izvēlējušies mežmalā piemērotu zāles klajumu, mēs puslokā izstiepām tīklus, nomas­kējuši tos ar zāli un zariem. To nācās darīt, kamēr vēl tumšs, turklāt vajadzēja izturēties ļoti klusi, lai vāverēm nerastos aizdomas. Kad tīkli bija sagatavoti, paslēpāmies lielos krūmos pašā mežmalā un tur, rasā izmirkuši, gaidījām ataustam dienu. Kalnos klimats ir daudz aukstāks nekā ielejās, tā ka ap saullēktu bijām galīgi pārsaluši un zobi mums no aukstuma klabēja.

Kad apkārt mums lielos, baltos vālos sāka vīties rīta migla, beidzot sadzirdējām skaļu, niknu čakstināšanu, kas atbalsojās apkārtējos kokos; mednieki čukstus paskaidroja, - tas nozīmē­jot, ka vāveres grasoties kāpt lejā brokastīs. Glūnēdams cauri krūma lapām uz to pļavas pusi, kur zālē bija nomaskēti mūsu tīkli, es drīz vien ieraudzīju augšup lejup šaudāmies dīvainu priekšmetu. Tas izskatījās gluži kā garens, melnbalts balons, un es neparko nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Pievērsu mednieku uzmanību dīvainajam priekšmetam, un viņi pa­skaidroja, ka tur augšup lejup šaudoties vāveres aste, bet pats dzīvnieks garajā zālē neesot saredzams. Pavisam drīz vien­tuļajam "balonam" piebiedrojās vēl citi, un, miglai paceļoties, mēs ieraudzījām arī pašas vāveres piesardzīgi lēkājam no viena zāles pudura uz citu, palaikam attupjoties uz savām garajām, melnbalti svītrotajām astēm.

Kad vāveres, pēc mūsu domām, bija gana attālinājušās no kokiem, mēs piecēlāmies no savām neērtajām pozām un iz­klaidus sastājāmies vienā līnijā. Tad es devu signālu, un mēs lē­nām iznācām zālienē. Mūsu parādīšanos sveica skaļš izbiedētas čakstināšanas koris, ko mums aiz muguras radīja kokos palikušās vāveres. Tās vāveres, kas bija izgājušas medībās, attu- pās un ar aizdomām mūs uzlūkoja. Mūsu nodoms bija doties uz priekšu, virzot vāveres arvien tālāk no kokiem un tuvāk tīk­liem, līdz tās būs nonākušas tīklu ielokā, un tad pēkšņi mesties klāt un likt vāverēm panikā ieskriet tīklos, vēl pirms tās attapu- šās. Gluži tā vis nenotika.

Viena no vāverēm, kas bija viltīgāka par citām, pēkšņi ap­jauta, ka mēs viņu virzām prom no augsto koku patvēruma, tāpēc, izvairījusies no mednieku vada, metās pa kreisi un lēk­šoja atpakaļ uz mežu. Pārējās vāveres tupēja un skatījās, acīm­redzami nevarēdamas izšķirties, vai vajadzētu sekot bēgles pie­mēram. Viņas vēl nebija īsti nonākušas tīklu ielokā, tomēr es nospriedu - ja nesāksim uzbrukumu tagad, visas vāveres metī­sies sānis un līdzīgi pirmajai no mums aizbēgs. Tāpēc mēs visi traucāmies uz priekšu, kliedzām, aurojām un vicinājām rokas, cenzdamies izskatīties pēc iespējas bīstamāki. Vāveres uzmeta mums skatienu, pagriezās un metās bēgt.

Viena metās pa labi, otra pa kreisi, un abas izbēga, bet pā­rējās trīs ieskrēja tieši tīklos un jau pēc pāris sekundēm bezpa­līdzīgi cīnījās, sapinušās cilpās. Gūstekņu izpiņķerēšana no tīkliem bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo tās dusmās skaļi, šņā­coši ņurdēja un ar saviem oranžajiem zobiem mežonīgi koda mums rokās. Vāveres bija ļoti glīti dzīvnieki - ar rūsas krāsas mugurām, citrondzelteniem vēderiem un milzīgām, apmēram astoņpadsmit collas garām, melnbaltiem lokiem rotātām astēm. Tagad, kad mežā palikušās vāveres jau zināja, ka cenša­mies tās sagūstīt, medības turpināt vairs nebija nozīmes, tāpēc nācās samierināties ar trim jau noķertajām.

Mēs nesām biezos audekla maisos ievietotās vāveres atpakaļ uz nometni, iemitinājām jaukā, plašā būrī, kas bija bagātīgi piepildīts ar augļiem un dārzeņiem, un atstājām nomierinā­ties. Kad vāveres bija rūpīgi izpētījušas būri, tās notiesāja visu barību, ko biju sagādājis, saritinājās un aizmiga.

Ļoti agri nākamajā rītā es atklāju, kāpēc šīm vāverēm dots viņu vārds. Rītausmā mani pamodināja ļoti dīvainas skaņas, kas plūda no būra; izrāpies no gultas, es ieraudzīju vāveres tupam pie būra režģa un nododamies savai neparastajai dziesmai. Tā sākās ar vieglu dūkšanu, kādu var dzirdēt no telegrāfa stabiem, kad vējā vibrē vadi. Tad dunoņa kļuva skaļāka un metāliskāka, līdz beidzot izklausījās gluži kā milzīga gonga skaņa, kas pama­zām noklust. Šo neparasto priekšnesumu vāveres izpildīja katru rītu, gaismai austot, tāpēc visu pirmo nedēļu, iekams biju pie dunēšanas pieradis, es vienmēr šajā nepiemērotajā stundā uztrūkos un sāku domāt, ka milzu dunošo vāveru sagūstīšana patiesībā bijis visai apšaubāms prieks.