DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Tad noticis kaut kas pavisam negaidīts.

— Es varu apzvērēt, ka runāju taisnību, senjor, — peons sacīja. — Atrados pāris soļu no putna, tomēr viņš no manis nebaidījās. Būdams pavisam nespēcīgs, viņš ar pūlēm uzslējās kājās, atgāza galviņu un sāka dziedāt. Senjor, viņš dziedāja man — gandrīz divas mi­nūtes, tā bija jauka dziesmiņa, un es, sēdēdams zirgā, klausījos. Tad putniņš aizspurdza virs augstās zāles. Viņš pateicās man par dzīvības glābšanu. Putns, kas tā prot izteikt pateicību, pelnījis, lai cilvēki viņu ciena.

Kādus simt jardus tālāk, mazliet pa kreisi no manis, Džekija sāka maigi dūdot un satraukti māja man ar roku. Es piesteidzos un atklāju, ka viņa cītīgi, acis ne­nolaidusi, vēro kādu mazu zālēs noslēptu alu. Pie alas mutes kā sargkareivis nekustīgi tupēja maza pūcīte, vērodama mūs savām apaļajām acīm. Piepeši putns pāris reižu aši paklanījās, tad atkal sastinga iepriek­šējā pozā. Tas izskatījās tik jocīgi, ka mēs ar Džekiju nespējām novaldīt smieklus; pūcīte, uzmetusi mums iz­nīcinošu skatienu, klusu pacēlās spārnos un aizlidoja projām pār vējā virmojošo zāli.

Mums derētu noķert pāris šādu putnu, — Džekija apņēmīgi bilda. — Viņi ir tik burvīgi.

Es piekritu, jo pūces — vienalga, kādas, — man ir ļoti mīļas, un nekad nevienā manā dzīvnieku kolekcijā nav trūcis dažu šo jauko putnu.

Es palūkojos uz Janu, kas brida pa zāli kā vientuļa, sērīga dzērve.

Jan! — es uzsaucu. — Nāc ātrāk šurp! Mēs laikam esam uzgājuši alu pūces ligzdu.

Palēkdamies Jans steidzās pie mums; mēs kopīgi ap­skatījām alas muti, kur bija tupējusi pūcīte. Alas priekšā bija kails izrakņātas zemes laukumiņš, piemē­tāts dažādu vaboļu spīdīgajām bruņām un apaļiem pi­kučiem, kas sastāvēja no sīkiem kauliņiem, aplipušiem ar spalvām un dūnām. Alu, kā redzams, izmantoja ne tikai pārgulēšanai. Jans to pētīja, domīgi kasīdams degunu.

Tu domā — tur iekšā ir putnēni? — es iejautājos.

Nezinu teikt, — Jans atbildēja. — Tagad jau nu būtu tas laiks, kad jaunuļiem uzaugušas spalvas. Bet ar pūcēm nekad nevar zināt, jo viņas sev ierīko vairā­kas alas, tomēr perē tikai vienā. Peoni man stāstīja, ka pārējās alas pūces tēviņš izmantojot kā sava veida vec­puišu mītnes, bet, vai tas atbilst patiesībai, es nezinu. Mums tātad nāksies atrakt daudzas šādas alas, iekams palaimēsies kaut ko atrast; ja tevi tādas izredzes ne­biedē, varam pamēģināt.

Lai kādas vilšanās mani gaidītu, es par tām ne­bēdāju, ja tikai galu galā dabūju dažas pūcītes, — es noteicu pilns apņēmības.

— Labi. Mums būs vajadzīgas lāpstas un kāds koks, ar ko iztaustīt pazemes eju virzienu.

Mēs soļojām atpakaļ uz estansiju, kur mūs sagaidīja misis Būta, priecīgi pārsteigta, ka, tikko ieradušies, jau esam uzsākuši dzīvnieku vākšanu; viņa mums parādīja plašu, ļoti noderīgu dārzkopja darbarīku komplektu, kā arī vēlēja vienam no peoniem tūlīt pamest iesākto darbu, lai dotos mums līdzi un vajadzības gadījumā palīdzētu.

Apbruņojušies ar lāpstām kā kaprači, lēnām gājām cauri dārzam un piepeši uzdūrāmies Miegapelei Būtai, kas saldi dusēja uz paklājiņa. Viņa pamodās un samie­gojusies vaicāja, kurp mēs iedami. Uzzinājusi, ka do­damies gūstīt alu pūces, meitene plaši atvēra gaiši zilās acis un piedāvājās mūs aizvest ar mašīnu līdz pūces ligzdai.

Bet ar jūsu automašīnu taču nevar braukt cauri pampai… tas jau nav džīps, — es iebildu.

Turklāt tavs tēvs mašīnai tikko nomainīja atspe­res, — Jans atgādināja.

Viņa apburoši pasmaidīja.

Es braukšu ļoti lēni, — Miegapele apsolīja un, redzēdama, ka mēs vēl arvien šaubāmies, šķelmīgi pie­bilda:

Padomājiet paši, cik daudz ligzdu tā var apbrau­kāt.

Zvalstīdamies un kratīdamies mēs braucām caur pampu uz pirmo pūces ligzdu; mašīnas atsperes žēli čīkstēja, un mēs visi, izņemot Miegapeli, izjutām sirds­apziņas pārmetumus.

Ala, ko pirmāk tikām uzgājuši, izrādījās savas asto­ņas pēdas gara, izlocījusies lielā burta «C» veidā; vis­dziļākajā vietā tā iesniedzās pazemē apmēram divas pēdas. To visu mēs uzzinājām, kad bijām alu viegli iztaustījuši ar garu, tievu bambusniedres nūjiņu. No virspuses iezīmējām ar sprunguļiem alas aptuveno iz­vietojumu, tad sākām rakt, ik pa gabaliņam (apmēram pēc katrām divi pēdām) iesprauzdami alas ejā bam­busa nūjiņu. Pēc tam katrs ejas nodalījums starp nū­jiņām tika rūpīgi pārmeklēts, vai tajā nav putnēnu, un norobežots ar zemes pikām. Beidzot bija sasniegta pē­dējā nūjiņa, pie kuras, ja vien mūsu vienkāršais aprē­ķins izrādītos pareizs, pazemē vajadzēja atrasties pe­rēklim. Strādājām saspringtā klusumā, uzmanīgi drupi­nājām cietos zemes kukuržņus. Ik pa brīdim pielikām ausi pie zemes, bet no turienes nenāca neviena skaņa; es jau sāku domāt, ka ala ir tukša. Tad salūza pēdējā cietā zemes kārta un sabira perēklī, bet no alas tumsas mums pretī vērās divi pelnu pelēki ģīmīši lielām, spo­žām, pieneņu dzeltenām acīm.

Mēs visi no prieka skaji iekliedzāmies, bet mazās pū­cītes aši samirkšķināja acis un paklakšķināja knābīšus kā kastanjetes. Pūcītes izskatījās tik apburoši pūkai­nas, ka es, aizmirsis it visu par pūču paradumiem, tū­līt grābu ar roku sadauzītajā perēklī, lai vienu no put­nēniem izceltu ārā. Tai pašā brīdī mulsie pūku kamo­liņi ar lielajām acīm pārtapa aizkaitinātās, kareivīgās fūrijās. Putnēni uzboza muguras spalviņas un tagad izskatījās divreiz lielāki, izpleta spārneļus un kā spal­vainus vairogus nolaida gar ķermeņa sāniem, tad ar nagiem un knābi cirta man rokā. Es atkritu sēdus, sū­kādams asinīm notrieptos pirkstus.

— Vai mums ir kāds biezāks drānas gabaliņš, kaut kas mazliet stingrāks par kabatlakatu, ar ko apsiet roku, lai varētu saņemt šos mazos, nevainīgos radīju­mus?

Miegapele aizsteidzās pie mašīnas un atnesa vecu, ar eļļu notrieptu dvieli. Es aptinu to divās kārtās ap roku un mēģināju vēlreiz. Tagad man laimējās sagrābt vienu putnēnu; kaut gan dvielis pasargāja no knābja cirtieniem, putna asie nagi sāpīgi durstīja manu roku. Stingri ieķēries dvielī, putnēns to negribēja vairs laist vaļā, tikai pēc laba brīža man izdevās negantnieku at­raut no drānas un iegrūst maisā. Viņa brālis, palicis viens aci pret aci ar ienaidnieku, laikam bija zaudējis lielo dūšu, mēs viņu samērā viegli satvērām un iedabū- jām maisā. Sasvīduši, aplipuši ar zemi, bet ļoti ieprie­cināti paši iekāpām mašīnā.

Atlikušo dienas daļu braukājām līčuloču caur pampu, uzmanīgi vērodami, kurā vietā no zāles izlidos alu pūču pāri. Tādās vietās mēs cītīgi meklējām alas un tās ātrākām.

Kā jau Jans tika paredzējis,_ mūsu pūliņi lielākoties bija veltīgi, tomēr dienas beigās, atrakuši kopumā ap­mēram jūdzi garu pazemes eju, atgriezāmies estansijā ar Joti apmierinošu guvumu: maisā bija astoņi alu pū- cēni, kas tūlīt sāka locīt iekšā gaļu un vaboles tādos daudzumos, ka mums radās šaubas — diezin vai aiz­baidītie vecāki tik Joti skumst pēc saviem mazuļiem, varbūt mazo pūcēnu sagūstīšana tiem ir patīkams at­vieglojums?

Jaunās alu pūcītes bija paši pirmie dzīvnieki, ko mēs ieguvām Losinglesā, bet tiem ļoti drīz sekoja citi. Jau nākamajā dienā kāds peons mums atnesa kastīti, kurā bija divas jauniņas guira dzeguzītes. Argentīnā šie putni bieži sastopami, vēl vairāk to ir Paragvajā. Pēc ķermeņa formas un lieluma guira dzeguze atgādina Anglijas strazdu, bet ar to arī līdzība beidzas, jo guira ir bāli dzeltenbrūnā krāsā ar zaļganmelnu svītrojumu, uz galvas tai rūsgans izpūris cekuliņš, bet aste gara kā žagatai. Guira dzeguzes uzturas mežos un krūmā­jos nelielos bariņos pa desmit divdesmit; šie putni iz­skatās skaisti lidojumā, kad tie planē no krūma uz krūmu kā gaisā palaistas brūnas papīra šautras. Esmu allaž priecājies par šādu skatu, bet citādi par guira dze­guzēm netiku domājis līdz tam brīdim, kad man at­nesa šos divus jaunos dzeguzēnus. Atvēris kastīti, es tūlīt atklāju, ka guira dzeguzes nemaz nelīdzinās citiem putniem. Vispirms man radās pārliecība, ka līdz ar iz­šķilšanās brīdi guiras kļūst galīgi negudras, un nekas šo pārliecību nespēja grozīt. Kad es nocēlu kastītei vāku, abas dzeguzītes tupēja kastītes dibenā plati ieplestām kājām, astes izvērsušas, rūsganos cekuliņus izslējušas. Putnēni mierīgi skatījās manī sapņainām neko neredzošām blāvām, bāli dzeltenām ačelēm, it kā šie mazulīši klausītos tālu, brīnišķīgu mūziku, kuru ne­spēj uztvert cilvēka vāji attīstītā dzirde. Tad putnēni abi reizē kā labi saspēlējies ansamblis vēl stīvāk izslēja spurainos cekulus un, atpletuši dzeltenos knābīšus, kā ložmetēji izšāva skaļu, histērisku ķērcienu kārtas. Pēc tam stīvie cekuliņi noplaka — un paši putneļi neveikli izlidoja no kastītes, viens uzmetās man uz rokas, otrs uz galvas. Tas, kurš sēdēja uz rokas, priecīgi iekluk- ļ stējās, parāpās augstāk līdz žaketes pogām un tad, no