DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Mēs sākām skaļi smieties, bet putnēns pārmetoši pa­vērās augšup uz mums, izgrūzdams vēl vienu «vīp».

Sākumā, kamēr mazulis izskatījās apaļš un bija klāts spilgti dzeltenām pūkām, mēs viņu saucām par Egu1. Vēlāk, kad putnēns paaugās, viņš ieguva cienīgāku vārdu — Egberts.

Manās rokās nereti nonākuši jocīgi putni, un jāsaka: komiskus viņus allaž vērta ērmotais izskats, tāpēc katra, pat visvienkāršākā kustība likās mazliet smiek­līga. Tomēr nekad vēl nebiju redzējis tādu putnu kā Egberts, kas ne tikai izskatījās komisks, bet kļuva vēl daudz smieklīgāks, tiklīdz sāka kustēties. Ne pirms, ne pēc tam man nav gadījies sastapties ar putnu, par kuru būtu jāsmejas līdz asarām. Tikai retais aktieris komiķis spējis mani tā sasmīdināt. Egbertam vajadzēja vienīgi nostāties uz savām pārmēra lielajām pēdām, nočiepstēt «vīp», kad mani jau kratīja nepārvarami smiekli.

Katru pēcpusdienu mēs izlaidām Egbertu no būra un ļāvām viņam kādu stundu mauriņā izlocīt kājas.

' Egg (ang|u vai.) — ola,

Sīs pastaigas mēs gaidījām tikpat nepacietīgi kā pats Egberts, taču ilgāk par vienu stundu neizturējām. Lai paši aiz smiekliem nedabūtu galu, bijām spiesti Egbertu nest atpakaļ uz būri.

Egberta dzīves traģēdija bija viņa kājas. Tās bija pārāk lielas un, sperot soli, vienmēr sapinās. Bez tam allaž gadījās, ka viņš uzmina pats uz saviem pirkstiem un, mums par lielu uzjautrinājumu, nokrita gar zemi — kā pirmajā dienā. Putnēns tāpēc vērīgi uzmanīja kājas, nedodot tām brīvu vaļu. Dažreiz viņš nostāvēja veselas desmit minūtes ar noliektu galvu un nopietni blenza uz saviem pirkstiem, kas, plati izplesti kā jūraszvaig- znes stari, zālē vieglītiņām kustējās.

Tā vien likās — Egberts vislabprātāk atbrīvotos no šīm pārmēra lielajām kājām. Tās viņu tikai kaitināja. Viņš laikam bija pārliecināts, ka bez kājām spētu lidi­nāties pa mauriņu ar dadža pūciņas gaisīgo grāciju. Citreiz, kādu laiku pavērojis kājas, Egberts nosprieda, ka to modrību izdevies iemidzināt. Tieši tad, kad kājas to vismazāk gaidīja, Egberta ķermenis metās uz priekšu, lai steigtos pāri mauriņam, pametot aiz sevis nīstās ekstremitātes. Kaut gan putnēns šo triku bija izmēģinājis daudzas reizes, tas tomēr nekad neizdevās. Kājas allaž bija mudīgākas: tiklīdz ķermenis sakustē­jās, tās tīšām ļaunprātīgi sapinās mezglā — un Egberts uz galvas iekrita margrietiņās.

Kājas pastāvīgi visdažādākos veidos putnēnu pie­krāpa. Egbertam ļoti patika ķerstīt tauriņus. Kāpēc — to mēs neuzzinājām, jo viņš nevarēja pastāstīt. Mēs zi­nājām vienīgi to, ka palamedejas tiek uzskatītas par pilnīgām veģetārietēm, taču, kad sešu pēdu rādiusā no Egberta lidinājās tauriņš, putnēns acumirklī pārvērtās plēsīgā putnā: acis pielija ar asinskāru spīdumu, un viņš centās piezagties laupījumam. Taču, lai pielavītos tauriņam un to sakamptu, laupījums visu laiku jātur acīs. To Egberts zināja, bet atkal kājas visu izjauca — tikko viņš, drebēdams aiz sasprindzinājuma, uzglūnēja tauriņam, kājas, atstātas bez uzraudzības, sāka rīkoties: mina viena otrai uz pirkstiem, sakrustojās un dažreiz pat aizgāja pretējā virzienā. Kad Egberts novērsa acis no medījuma, kājas uzvedās labi, bet, kad viņš pēc tam no jauna mēģināja tuvoties medījumam, tas jau bija nozudis.

Tad pienāca neaizmirstamā diena, kad Egberts sap­ņodams platām kājām stāvēja piesaulītē un liels, ne­kaunīgs, šķiet, galīgi neaudzināts tauriņš aši pārlidoja mauriņu, nolaidās zemē un uzsēdās Egbertam uz knābja, pēc tam, izaicinoši sašūpojis taustekļus, no jauna pacēlās gaisā. Egberts, trīcēdams taisnīgās dus­mās, mēģināja nekauņam ieknābt, kad tas slīdēja pāri viņa izliektajai pierei. Nelaimīgā kārtā putnēns bija at­gāzis galvu pārāk tālu atpakaļ, tā ka vienu briesmīgu brīdi viņa rumpītis sašūpojās, un Egberts atkrita uz muguras, nevarīgi kuļādams gaisa kājeles.

Kamēr viņš tā gulēja zemē apkaunots un bezpalī­dzīgs, nelietīgais tauriņš izmantoja gadījumu un no­laidās uz viņa apaļā, pūkainā puncīša, lai tur žigli sakārtotu savu tualeti, un tad atkal aizlidoja.

Šis apkaunojošais notikums, gluži dabiski, vēl vairāk uzkurināja Egberta neiecietību pret zvīņspārņiem, taču, lai kā viņš nopūlējās, nevienu viņam neizdevās noķert.

Sākumā mums sagādāja raizes Egberta ēdināšana. Viņš nicinoši novērsās no tik parastas barības kā kā­posti, salāti, āboliņš un lucerna. Pamēģinājām viņam dot biskvītus ar cieti novārītu olu, bet putnēns sašutis noraidīja mūsu pūliņus padarīt viņu par kanibālu. De­vām viņam augļus, klijas, kukurūzu un visdažādāku citu ēdamo, bet visu viņš tikai mirkli papētīja un tūlīt novērsās. Sadusmojies es ieteicu izlaist Egbertu sakņu dārzā, klusībā cerēdams, ka viņš, lai cik mazs būdams, ļaus mums nojaust, kas viņam īsti garšo.

Egberta ēdināšanas problēma tolaik satrauca visu estansiju, un, kad mēs iznesām putnēnu ārā, lai veiktu nodomāto eksperimentu, sakņu dārzā bija salasījies ve­sels norūpējušos ļaužu pūlis. Putnēns sveicināja klāt­esošos ar draudzīgu «vīp», nostājās pats uz savām kā­jām, paklupa, ar pūlēm atguva līdzsvaru un sāka pa­staigu; mēs, elpu aizturējuši, viņam sekojām.

Egberts soļoja starp kāpostu rindām, tām pat acu neuzmezdams, viņam laikam vairāk rūpēja paša kājas, kurām nedrīkstēja ļaut vaļu. Nonācis pie tomātiem, viņš sāka ar interesi lūkoties apkārt, bet tieši tad, kad mums šķita — nupat, nupat mēs kaut ko uzzināsim, putnēna uzmanību pievērsa liels sisenis. Kartupeļos Egbertam uznāca nogurums, viņš brītiņu aizsnaudās, mēs pa to laiku stāvējām un pacietīgi gaidījām. Pamodies putnēns izskatījās manāmi atspirdzis, izbrīnījies viņš mūs vēlreiz pasveicināja, nožāvājās, tad grīļīgā gaitā soļoja tālāk. Burkāniem nicinoši pagāja garām. Starp zirņiem Egbertam laikam iegribējās padraisko­ties, jo viņš mēģināja mūs iekārdināt spēlēt ar viņu paslēpes. No tā nekas neiznāca .— Egberts redzēja, ka mēs neļausimies sevi novirzīt no galvenā mērķa, un viņš gāja tālāk uz pupām. Pupu ziedi Egbertam patika, tomēr par tiem putnēnam laikam bija estētiska, nevis gastronomiska interese. Starp pētersīļiem un pipar­mētrām viņam' piepeši sāka kutēt kreisās kājas pēda, viņš pūlējās nostāvēt uz vienas kājas, lai noskaidrotu kairinājuma cēloni, bet augšpēdu smagi ievēlās lietus peļķē. Piecelts, apslaucīts un nomierināts Egberts ste- berēja tālāk, līdz nonāca starp spinātu rindām. Te viņš pēkšņi apstājās un aizdomu pilns cieši pētīja augus. Piegāja iuvāk un, galvu piešķiebis, pētīja atkal. Sa­traukti mēs gaidījām, kas notiks. Bet tajā mirklī, kad Egberts paliecās uz priekšu, lai paknābātu spināta lapiņu, viņš atkal paklupa un uz galvas iekrita biezā spinātu cerā. Ar grūtībām izrausies ārā, mēģināja vēl­reiz. Šoreiz viņam izdevās satvert knābītī spināta lapas galiņu. Viņš parāva, bet lapa bija cieta un izturīga. Nu Egberts plati iepleta kājas, atspērās un rāva no visa spēka. Lapas galiņš notrūka, bet putnēns gulēja augšpēdu zemē, tomēr viņš izskatījās priecīgs un ap­mierināts, jo turēja knābī spināta lapas gabaliņu.

Visiem aplaudējot, mēs Egbertu nesām atpakaļ uz būri, pēc tam nolikām viņam priekšā lielu šķīvi ar sa­kapātiem spinātiem. Bet nu radās jauna ķibele. Pat smalki sakapāti, Egbertam spināti bija pārāk rupja barība, jo saēdies viņš tos tūlīt izvēma.