DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Spināti ir par daudz rupjš ēdamais pat tad, ja mēs tos sīki sakapājam, — es sacīju, — laikam mums vajadzēs tos sagatavot tā, kā to darīja Egberta māte.

Kā tad? — Džekija ieinteresēta jautāja.

Redzi, šie putni saviem mazuļiem atrij pussagre- rnotas lapas pašķidras putriņas veidā.

Vai tu iesaki, lai arī mēs to darām? — Džekija aizdomīgi pavaicāja.

Nē, nē. Es vienīgi domāju, ka Egbertam varētu dot sakošļātus spinātus. Tas jau būtu kaut kas līdzīgs atrītai barībai.

Tev taisnība, bet ar spinātu košļāšanu tu vari no­darboties pats, — mana sieva jautri attrauca.

Nekas neiznāks, — es skaidroju, — es taču smē­ķēju, tā ka jāšaubās, vai Egberts ņems pretī spinātus ar nikotīna piedevu.

Citiem vārdiem: tā kā esmu nesmēķētāja, tu gribi, lai spinātus košļāju es.

Tu uzminēji.

Ja man viens būtu teicis, — Džekija sūrojās, — ka, apprecoties ar tevi, es būšu spiesta šķiest savu dārgo laiku, košļājot putniem barību, es viņam nebūtu noticējusi.

Tas vajadzīgs lietas labā, — es paskaidroju.

—. Nudien, — viņa turpināja, nelikdamās zinis par manu piezīmi, — ja viens man agrāk būtu teicis un es viņam noticējusi — laikam gan mēs nebūtu apprecē­jušies.

Džekija paņēma pilnu šķīvi ar spinātiem, uzmeta man saltu skatienu, tad devās uz kādu klusu vietu košļāt.

Pa to laiku, kamēr Egberts atradās pie mums, viņš apēda ļoti daudz spinātu, un visu šo daudzumu Dže­kija viņam sakošļāja ar atgremotāja dzīvnieka neiz­sīkstošo pacietību.

Džekija lēsa, ka viņa varētu būt sakošļājusi apmēram centneru lapu. Pat vēl šodien viņa labprāt atsakās no spinātiem.

Drīz pēc tam, kad pie mums bija ieradies Egberts ar saviem ciltsbrāļiem, mēs ieguvām divus dzīvniekus, kurus nosaucām par Negantajiem Dvīņiem. Tie bija divi lieli, ļoti resni sarainie bruņneši. Abi dzīvnieki bija gandrīz viena garuma un resnuma, arī paradumi, kā mēs drīz atklājām, tiem bija vienādi. Abi izrādījās mātītes, un viņas viegli varēja iedomāties par viena un tā paša metiena māsiņām, kaut gan īstenībā viena bija noķerta akmens sviediena attālumā no Losinglesas, tur­pretim otru mums atsūtīja no kaimiņu estansijas, pāris jūdžu tālāk. Dvīņus mēs ievietojām būrī ar nodalītu guļamtelpu. Sis krātiņš sākumā bija paredzēts viena liela bruņneša iemitināšanai, bet, tā kā mums šai laiki krātiņu bija maz, Dvīņus nācās turēt kopā. Viņi vēl ne- bija pilnīgi pieauguši, tā ka vietas abiem pietika.

Bruņnešu lielākie prieki ir ēšana un gulēšana, un mūsu Dvīņi, šķiet, nevarēja vien diezgan pieēsties un

Izgulēties. Viņi saldi snauda guļamtelpā, nolikušies uz muguras un saritinājušies kamolā, gārdzošā elpa cilāja lielos rozā, krunkotos punčus, ķepiņas raustījās un dre­bēja.

Kad Dvīņi bija iemiguši, likās, nekas tos nespētu pamodināt. Jūs varat bungot pa būri, pielikt muti pie stiepļu režģa un kliegt, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizspiežot degunu (Dvīņiem piemita ass, specifisks smārds), bakstīt viņu tuklos vēderiņus, kniebt ķepiņās vai purināt astes — viss velti — bruņneši guļ, kā gulē­juši, it kā dziļā hipnotiskā transā.

Beidzot jums rodas pārliecība, ka nav tāda spēka, izņemot pasaules bojāeju, kas varētu Dvīņus izraut no dziļās nemaņas, un jūs piepildāt skārda bļodu ar pre- tīga izskata maisījumu, ko viņi tik labprāt ēd, pēc tam lo lēnam iebīdāt būra priekšējā nodalījumā. Lai cik uzmanīgi jūs to darītu, lai kā censtos saglabāt klusumu, nepārtraucot to pat ar niecīgāko skaņu, tikko jūsu roka ar ēdiena bļodu atrodas būrī, no guļamtelpas atskan dī­vains troksnis, it kā jūras čūska ar asti dragātu būra koka sienas. Tie ir Dvīņi, kas pūlas apvelties uz sāniem

un uzrausties kājās, lai mestos pie ēdiena. Jums tas īr brīdinājums steidzīgi nolikt bļodu un atvilkt roku, jo tai pašā acumirklī bruņneši kā lielgabala lodes šaujas ārā pa guļamtelpas durtiņām; plecu pie pleca, šņāk­dami aiz piepūles, viņi mežonīgā skrējienā šķērso būri — gluži kā regbija spēlētāji cīņā par bumbu. Dvīņi triecas pret bļodu, arī pret jūsu roku (ja tā vēl tur atrodas), kopā ar bļodu iekūleņo būra tālākajā kaktā un sāk valstīties neatšķetināmā mudžeklī; sasmalcinātu banānu, piena, jēlas olas un kapātas gaļas maisījuma vilnis uzšļācas pret būra sienu, atlec un līdzīgi lipīgam autam pārklāj Dvīņu pelēkās muguras.

Bruņneši stāv šajā haosā, reizēm apmierināti iespieg­damies un šņākuļodami, uzlaiza pie bruņām pielipušo ēdienu, brīžiem kādā kaktā sakaujas banāna kripatiņas vai gaļas gabaliņa dēļ, kas pielipis pie būra griestiem, bet, neizturējis nevienādo cīņu ar Zemes pievilkšanas spēku, piepeši nokrīt uz būra grīdas.

Lūkojoties uz abiem dzīvniekiem, kas līdz ceļiem stāv ēdienā, jums grūti iedomāties, kā viņiem izdosies pie­vārēt visu šo vitamīnu un olbaltumvielu daudzumu. Taču pusstundas laikā būris ir iztīrīts un izlaizīts, pat ēdiena traipi no griestiem nozuduši, kaut gan bruņ­neši tos spēj aizsniegt, tikai paceļoties uz pakaļkājām. Paši Dvīņi atkal atrodas savā aromātiskajā guļam- telpā, kur, atlaidušies uz muguras un saritinājušies ka­moliņā, guļ krākdami.

Sātīgais ēdiens bruņnešiem gāja labumā — viņi kļuva arvien brangāki un galu galā tikko spēja iz­spraukties caur guļamtelpas durtiņām. Kamēr es lau­zīju galvu, kā krātiņu visizdevīgāk pārveidot, viens no Dvīņiem bija pamanījies izmantot savā labā šauro izeju. Guļamtelpā viņš tagad nelikās uz ausi gareniskā virzienā — kā agrāk, bet šķērsām, ar galvu pret dur­tiņām. Tiklīdz šis bruņnesis izdzirda kādu troksnīti vai saoda ēdienu, viņš tūlīt metās uz izeju, pirms vēl viņa biedrs bija paguvis pagriezties vajadzīgā virzienā; pirmais bruņnesis iespraucās durvīs, uzmeta kūkumu un iesprūda kā korķis pudelē. Viņš pastiepa ķepiņu, pie­vilka-sev klāt ēdiena trauku un sāka tajā nesteidzīgi rakņāties, kamēr viņa saniknotais biedrs guļamtelpā spiedza un šņāca, un skrāpējās gar gudrinieka labi no- bruņoto, neievainojamo dibenu.

Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitu lija. Pieplacināts pie zemes, bruņots pret visāda veida uz­brukumiem kā mazītiņš tanks, bruņnesis tekalē mēness­gaismas pielietajā zālē un samaļ starp žokļiem gandrīz visu, kas pagadās ceļā. Viņš labprāt ēd augļus un sakņ­augus, bet, ja to nav, apmierinās arī ar putna ligzdu, kurā ir olas un mazie putniņi, uzkgdai viņam noder jaunas pelītes un pat čūska, ja kāda gadās pa ķērie­nam. Tomēr visvairāk viņš ciena jauku, sulīgu pussa­puvušu gaļu — tā viņu pievelk kā magnēts dzelzi.

Argentīnā, kur attālumi ir milzīgi lieli un ganām­pulki gandrīz nesaskaitāmi, nereti gadās, ka nepama­nīta nobeidzas kāda veca vai slima govs un tās beigtais ķermenis paliek turpat zālē guļot; saulē gaļa ātri sabo­jājas, pa visu plašo apkārtni izplatās smirdoņa, bet ap kritušo dzīvnieku bariem salaižas mušas, kas zum kā bišu spiets. Kad smirdoņa aizsniedz bruņnesi, kurš meklē barību, viņš noprot, ka gaidāms mielasts. Bruņ­nesis atstāj alu un sāk skraidīt, līdz atrod zālē kāroto gardumu — milzīgu gaļas blāķi, kas čum un mudž no tārpiem. Pamatīgi saēdies puspuvušo, tārpaino gaļu, bruņnesis neaiziet no kritušā dzīvnieka, jo pie tā vēl palicis daudz barības, — viņš izrok zem sprāgoņas alu, liekas uz auss un guļ nost, kamēr no jauna sāk mocīt izsalkums. Tagad viss ir gluži vienkārši: jāaizlien pie alas mutes, jāizbāž ārā galva, un kārumnieks jau atrodas, tā sakot, pie pašiem gaļas podiem.