DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

jauna uzbozis cekuliņu, ņēmās nikni kaustīt pogas ar knābi. Otrs putnēns, tupēdams man uz galvas, sagrāba luīubi veselu kušķi matu un, kājas iepletis, rāva no visa spēka.

Cik ilgi putni dzīvojuši pie šā vīra? — es apjautājos Janam, pārsteigts par dzeguzēnu nekaunību un dro­šumu.

Jans spāņu valodā aši pārmija dažus vārdus ar peonu nu tad griezās pie manis.

Tas vīrs saka — viņš šos esot noķēris pirms pus­stundas, — Jans atbildēja.

Nevar būt, — es iebildu, — putni taču ir pavisam droši. Viņi noteikti kādam cilvēkam piederējuši un iz­bēguši.

Nē, nē, — Jans attrauca, — guiras vienmēr ir tādas.

Tik drošas kā šīs te?

Jā. Jauniņās guiras ne no kā nebīstas. Pieauguši putni vairs nav gluži tik muļķīgi.

Tā dzeguzīte, kas tupēja man uz galvas, laikam ap­jauta, ka nekādi nespēj noraut man ādu pār acīm, un nolēca uz pleca, lai izmēģinātu, cik dziļi manā ausī var iebāzt knābi, iekams tas iesprūdis. Es steidzīgi no­cēlu putnu no pleca un nosēdināju uz rokas blakus viņa brālim. Abi nu uzvedās tā, it kā nebūtu redzējušies veselu mūžību: sacēluši cekuliņus, mīlīgi raudzījās viens otram acīs un čiepstēja tādā ātrumā kā divas urbjmašī­nas. Es atvēru būrīša durtiņas un pieliku pie tām roku ar putniem; dzeguzītes aši ielēca būrītī un nosēdās uz laktiņas, it kā būtu dzimušas un augušas nebrīvībā. Man bija lielu lielie brīnumi par dzeguzēnu bezrūpību, cs gāju sameklēt Džekiju.

— Nāc paskaties uz mūsu jaunajiem iemītniekiem, — es sacīju, viņu atradis, — par tādiem sapņo katrs ko­lekcionārs.

Par ko tu runā?

Par guira dzegužu pārīti.

Ak par tiem gaišbrfinajiem radījumiem! — viņa nicīgi noteica. — Man tie nepavisam neliekas intere­santi.

Tomēr apskati viņus, — es neatlaidos, — tie nu­dien ir visdīvainākie putni, kādus esmu redzējis.

Dzeguzēni sēdēja uz laktiņas un kārtoja spalviņas. Uz brīdi abi pārtrauca pošanos, lai paglūnētu uz mums ar spožām ačelēm, tad noķērca sveicienu un atkal da­rīja savu darāmo.

Tuvumā dzeguzēni šķiet mazliet pievilcīgāki, — Džekija sacīja, — tomēr es nesaprotu, kāpēc tu par viņiem izrādi tik lielu interesi.

Vai tu nemanīji viņu uzvedībā kaut ko dīvainu … kaut ko neparastu?

Nē, — Džekija atteica, cieši nopētījusi abus dze- guzēnus. — Tas ir labi, ka viņi pieradināti. Mums būs daudz mazāk rūpju.

Sie putnēni nav pieradināti, — es lepni paziņoju, — viņi ir saķerti tikai pirms pusstundas.

Nieki! — Džekija attrauca. — Palūkojies pats. Tu redzi, ka viņi raduši dzīvot nebrīvē.

Nē, tā nav. Jans apgalvo, ka šajā vecumā guira dzeguzītes ir gaužām muļķīgas un viegli noķeramas, jo ir pavisam drošas. Paaugušās tās kļūst mazliet saprā­tīgākas, bet, kā rādās, pavisam nedaudz.

Es atzīstu, ka putnēni patiešām ir diezgan nepa­rasti, — Džekija sacīja, tos cieši aplūkodama.

Manuprāt, viņi nav gluži normāli, — es atteicu.

Džekija iebāza pirkstu starp stieplēm un pavicināja

tuvākajam putnēnam. Tas nevilcinādamies pievirzījās pie režģa un nolieca galvu, lai viņu pabužina. Otrs dzeguzēns, redzami iepriecināts, tūlīt uzrāpās brālim mugurā, lai arī viņam tiktu sava daļa maiguma. Tā nu abi putnēni — viens nedroši tupēdams otram uz mu­guras — kā aizsapņojušies šūpojās uz laktiņas šurpu turpu, kamēr Džekija bužināja tiem kakla spalviņas. Glāstošā masāža radīja putniem labsajūtu: pamazām cekuliņi slējās augšup, galviņas liecās atpakaļ, līdz knābīši rādīja stāvus debesīs; putnēni kā ekstāzē aiz­vēra acis, uzboza kakla spalvas un lēnām stiepa kaklus uz augšu un uz priekšu; šajā brīdī abas dzeguzītes vai­rāk līdzinājās mazām, spalvainām žirafītēm nekā put­niem.

Nudien viņi ir nenormāli, — es atkārtoju, kad aug­šējā dzeguzīte, izstiepusi kaklu pārāk tālu, zaudēja līdz­svaru un novēlās uz būrīša grīdas, kur palika sēžot, acis blisinādama un neapmierināti čiepstēdama.

Vēlāk mēs ieguvām daudz šo aušīgo putnu, bet visi izrādījās tikpat muļķīgi. Paragvajā vienu pārīti gluži neticama kārtā sagūstīja kāds no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem. Soļodams pa taciņu, viņš pagāja garām divām guirām, kas turpat, jardu atstatu, zālē meklēja barību. Viņam šķita savādi, ka putni, cilvēkam tuvojo­ties, nelaižas prom, tāpēc viņš apgriezās un pagāja tiem vēlreiz garām. Abas dzeguzes arī tagad tupēja un stulbi blenza uz viņu. Trešajā reizē viņš pielēca put­niem klāt, sagrāba tos un priecīgs atgriezās nometnē, turēdams katrā rokā pa guira dzeguzei. Tā kā šos putnus bija viegli sagūstīt pat cilvēkiem bez jebkādām iemaņām, mums drīz vien saradās vairāki pāri guira dzegužu, kas mums sagādāja daudz jautru brīžu.

Katrā dzegužu būrītī vieglākas iztīrīšanas nolūkā bija atstāta apmēram collu plata sprauga. Dzeguzēm ļoti patika, tupot uz būrīša grīdas, izbāzt galvu caur šo spraugu un vērot, kas notiek nometnē, lai pēc tam re­dzēto kopīgi apspriestu ar skaļiem čiepstieniem un ķēr­cieniem. Kad dzeguzes, spurainos cekuliņus izslējušas, ziņkārē degošām acīm lūkojās ārā no būra un tad grie­zīgiem ķērcieniem pārsprieda novēroto, man neviļus gribējās viņas salīdzināt ar vecām, dīkām tenku vāce­lēm, kas pa jumtistabas logu noskatās kautiņā uz ielas.

Guira dzeguzēm ārkārtīgi patika gozēties saulē, uz to viņas bija kā apsēstas. Sīkākais saulstariņš, kas iespīdēja būrī, guiras bezgala satrauca. Viņas priecīgi trillināja, drūzmējās uz laktiņas, gatavodamās sauļo­ties; viņu uztverē tā bija ļoti svarīga nodarbība, kurai nedrīkst pieiet vieglprātīgi. Vispirms vajadzēja ieņemt pareizu stāvokli: uz laktiņas jāsēž tik ērti un brīvi, lai nenoveltos pat tad, kad nagi atlaižas vaļīgāk. Pēc tam putni uzbužināja un dūšīgi izpurināja spalvas, kā mēdz purināt putekļu slotiņu. Tad dzeguzēm spalvas uz krū­tīm sacēlās, mugurējās izslējās stāvus, garās astes no­laidās zemāk, putni aizvēra acis un kakli lēnām liecās lejup, kamēr krūšu kauls skāra laktiņu un krūšu spal­vas nokarājās tās vienā, bet aste otrā pusē. Pamazām, ļoti uzmanīgi putni atlaida vaļīgāk kāju tvērienu un tu­pēja, viegli šūpodamies. Sauļojoties ar spuraini uzbu- žinātām spalvām, kas pletās uz visām pusēm, dzegu­zes izskatījās tik pūkainas kā tikko izšķīlušās no olām un šajā nevarīgajā vecumā pārcietušas drēbju kožu

uzbrukumu. Taču, par spīti visām dīvainībām, guira dzeguzes bija ļoti mīlīgi putni: ja mēs viņas atstājām vienas kaut vai uz pusstundu, dzeguzes ikreiz sveica mūsu atgriešanos ar jūsmīgiem treļļiem, un gribot ne­gribot mums radās pret guirām sirsnība.

Pats pirmais guiru pārītis — tie putni, ko mēs iegu­vām Losinglesā, allaž palika mūsu mīluļi, un Džekija viņus stipri izlutināja. Ekspedīcijas noslēgumā dzegu­zes tika nodotas Londonas zooloģiskajam dārzam, un sagadījās tā, ka mēs gandrīz divus mēnešus nevarējām viņas apciemot. Vēlāk, pārliecināti, ka tik muļķīgi putni mūs pa šo laiku jau būs paspējuši aizmirst, mēs tuvo­jāmies viņu būrim putnu mājā ar dalītām jūtām. Bija nedēļas nogale, ap guiru būri drūzmējās arī citi apmek­lētāji. Abas dzeguzes tobrīd tupēja uz laktiņas un posa spalvas, taču, pamanījušas mūs starp pārējiem apmek­lētājiem, tūlīt pārtrauca tualeti, acis viņām iespīdējās priekā un pārsteigumā, cekuliņi izslējās, un ar skaļiem ķērcieniem guiras kā negudras metās zemē pie režģa.