DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Tikai vēlāk atklāju, ka šādiem un līdzīgiem vārdiem Bebita raksturo ikvienu, vienalga, simpātisku vai ļaunu cilvēku. Bet šajā brīdī es jutos mazliet pārsteigts, ka manu brāli salīdzina ar eņģeli. Attiecībā uz Lariju šādi vārdi, manuprāt, ir visai nepiemēroti.

Bebita mūs pilnīgi savaldzināja jau pirmajā tikša­nās reizē, un kopš tās dienas mēs galvenokārt uzturē­jāmies viņas dzīvoklī, mielojāmies ar lieliskiem, gar­šīgi pagatavotiem ēdieniem, klausījāmies mūziku, pļā­pājām, vārdu sakot, jutāmies brīnišķīgi.

Ļoti drīz Bebita kļuva mums neatsverams palīgs, un mēs pilnīgi paļāvāmies uz viņu. Bebitu nespēja samul­sināt visneparastākie lūgumi, allaž Viņa atrada kaut kādu iespēju tos izpildīt.

Pirmo triecienu, kas iedragāja ekspedīcijas plānus, saņēmām trešajā dienā pēc ierašanās Buenosairesā. Mēs uzzinājām, ka iespējas aizkļūt līdz Ugunszemei, saudzīgi izsakoties, ir pavisam niecīgas. Aviācijas sa­biedrība ar mums runāja laipni un pieklājīgi, bet ne­deva noteiktas cerības. Ja mēs gribētu pagaidīt dienas desmit, varbūt kaut kas izdotos, tomēr apsolīt gan viņi nevarot. Sadrūmuši mēs bijām ar mieru gaidīt.

Tas bija Jans, kas mums ieteica veltīgi nezaudēt laiku: nav vērts īgniem un noskumušiem desmit dienas klimst pa Buenosairesu, prātīgāk ir doties nelielā iz­braukumā pilsētas tuvākajā apkaimē. Jans man ir vecs draugs, ar viņu es iepazinos Anglijā kara laikā. Reiz kada entuziasma uzplūdā viņš man bija ieteicis visādā ziņā aizbraukt uz Argentīnu vākt dzīvniekus. Ja es to darītu, viņš tika apsolījis visiem spēkiem man palīdzēt, un tagad, kad mēs atradāmies Argentīnā, viņš turēja vārdu. Jans apciemoja savus radiniekus, Būtu ģimeni, kurai piederēja liela estansija piekrastes tuvumā, kādas simt jūdzes no galvaspilsētas. Ar šajā zemē raksturīgo un visiem argentīniešiem piemītošo viesmīlību Būtu ģimene lielā sajūsmā izteica vēlēšanos uzņemt mūs savā mājā.

Kādudien agri no rīta pēc mums atbrauca Būtu ģi­menes automašīna. No tās iznira Jana kalsnais, izstī­dzējušais stāvs; Jans mūs iepazīstināja ar skaistu blon­dīni, kas sēdēja priekšējā sēdeklī, — tā bija estansijas īpašnieka meita Elizabete Būta. Viņa bija loti glīta, bez tam mēs drīz atklājām, ka viņai piemīt apbrīnojama spēja gulēt: jebkurā vietā un laikā viņu bieži vien va­rēja redzēt cieši aizmigušu, lai kāds troksnis valdīja visapkārt. Sis neparastais talants mūs pamudināja mei­teni nosaukt par Miegapeli. Pati Elizabete gan nopietni iebilda, tomēr šī iesauka viņai palika.

Argentīna ir viena no tām retajām zemēm, kur jūs bez bažām varat doties ceļā, jo, nobraucis pusceļu, re­dzat kā savu izejas punktu, tā arī galamērķi. Līdzena kā biljarda galds visapkārt plešas pampa, un jums liekas — tā aizstiepjas līdz pasaules galam. Vietās, kur aug dzelkšņi, pampā iekrāsoti violeti laukumiņi, šur tur pavīd atsevišķu koku tumšie silueti — citādi nekas nepārtrauc līdzeno, bezgalīgo zāles plašumu.

Kad aiz mums bija palikušas Buenosairesas priekšpil­sētas ar dzeltenbālajiem un ziloņkrāsas debesskrāpjiem, kuri, sarukdami arvien mazāki un vizuļodami kā dī­vaini kristāli, pamazām izplūda un izkusa apvāršņa dūmakā, mēs uzbraucām uz lielceļa, kas taisns kā bulta veda cauri visai zālainei. Vietām gar ceļa malām auga sīki krūmi bāli zaļām lapām un maziem, zeltainiem zie­diņiem. Sie ziediņi bija tik niecīgi un tādā pārpilnībā,

ka, pa gabalu raugoties, saplūda kopā zeltainā miglā, it kā katru krūmu būtu apņēmis mirdzošs oreols.

Mums tuvojoties, no krūmiem izlidoja šķeltastes muš- ķērāji — mazi melnbalti putniņi ar ļoti garām astes spalvām. Šiem putniem raksturīgs īpatnējs nirstošs lidojums, pie tam katrā nirienā astes spalvas atveras un sakļaujas kā šķēru asmeņi. Sad un tad, smagi vē- zēdams strupos spārnus, ceļu pārlidoja čimango va­nags, majestātiski skaists putns ar šokolādes brūnu un iepelēku apspalvojumu.

Apmēram pēc stundas brauciena mēs nogriezāmies no lielceļa uz grambaina, putekļaina lauku ceļa, gar kuru stiepās glīta sēta. Uz katra žoga stabiņa es pamanīju savādu bumbu, kas izrādījās sakaltuši dubļi; bumbas atgādināja termītu ligzdas, kādas es tiku redzējis Āf­rikā, tomēr man likās visai neticami, ka termīti varētu būt sastopami tik tālu uz dienvidiem no ekvatora. Ka­mēr prātoju par dīvainajām bumbām, piepeši no vienas izlidoja putniņš — pēc ķermeņa formas līdzīgs Angli­jas sarkanrīklītei, ar platām krūtīm un kustīgu asti. Putns bija apmēram strazda lielumā, krūtis tumšdzel- tenas, galviņa un mugura dzeltenruda. Tas bija mūr- niekputns, un, viņu ieraudzījis, es uzreiz sapratu, ka

savādās dubļu bumbas, kas greznoja sētas mietus, ir šo putnu ārkārtīgi neparastās ligzdas, ko tie uzmūrējuši. Vēlāk pārliecinājos, ka Argentīnā mūrniekputni ir vieni no parastākajiem un jaukākajiem putniem un viņu lig­zdas ir neatņemama ainavas sastāvdaļa tāpat kā'milzu dzelkšņi.

Mūsu ceļš veda pretī jūrai, mēs iebraucām purvainā apvidū; tagad it visur vīdēja plati, ar ūdeni pilni grāvji, spilgti zaļie laukumi pampas zeltainajā zālē norādīja, ka tuvumā ir vēl plašāki ūdens klaidi, kurus ieskauj biezi saaugušas niedres. Mūrniekputnu, šķeltastes muš- ķeraju un čimango vietā parādījās bridējputni un ūdens­putni. Palamedejas — pelnu pelēki putni tītara lie­lumā — spēcīgām, neveiklām spārnu vēdām cēlās gaisā un riņķoja virs mums, izgrūzdami fleitas skaņām līdzīgus svilpienus: vīap … vīap … vīap. Klusajos,' vi­zošajos ūdeņos bariem peldēja pīles, kas atgādināja apaļīgus biznesmeņus, kuri steidzas uz vilcienu. Tur bija pelēkie krīkļi — mazas, glītas pīlītes ar tēraud­zilu knābi un melnu micīti; sarkanie Amerikas plat- knabji, smagi putni ar trulām acīm un garu lāpstveida knābi; sarkanknābja nirējpīles nevainojami spodrām, spīdīgi melnām un pelēkām spalvām un koši sarkanu, kā asinīs mērcētu knābi; mazās, dzeltenbrūnās meln- galvas pīlītes, kas kautri peldēja nedaudz iesāņus no pārējām; jāsaka gan, ka viņu šķietamā kautrība ir tīrā liekulība, jo melngalvas pīle, tāpat kā dzeguze, dēj olas svešās ligzdās, uzveļot grūto perēšanas un bērnu ba­rošanas darbu viegli apmānāmām citu sugu pīlēm. Vie­tumis dumbrājā pastaigājās dzērves; seklajos ūdeņos grūstīdamies plunčojās lieli bari ibisu; šo putnu garais, līkais knābis un spīdīgi melnais, sēru tērpam līdzīgais apspalvojums it nemaz neatbilda rotaļīgajam dzīves­priekam, ar kādu ibisi vēcināja spārnus, griezās riņķī, cits citu knāba un pliķēja. Starp melnajiem ibisiem šur tur gadījās mazākas grupiņas spilgti sarkanu ibisu, kas savu radinieku tumšumā izcēlās kā purpurkvēla saulrieta strēles.

Plašākos atklātos ezeriņos peldēja melnkakla gulbju flotiles; gulbji slīdēja pa ūdens virsmu nesteidzīgā, ma­jestātiskā cēlumā, un viņu putu baltais spalvu tērps brīnišķīgi kontrastēja ar galvas un liegi izliektā kakla zilgano melnumu.

Karalisko melnkakļu pulkā galminieku lomās grozījās koskorabas gulbji — drukni, pavisam necila izskata balti putni. Sājos pašos ezeriņos seklākās vietās gar niedrāja malu barojās nelieli flamingu bariņi. No tālie­nes pret zaļajām niedrēm flamingi izskatījās kā kus­tīgi rozā un sarkanu rožu klēpji. Lēni, prātīgi viņi bra­dāja pa tumšo ūdeni, noliekuši galvu un izliekuši rozā kaklu lielā burta S formā, sarkanās kā zīmoglaka kājas sasaistīja katru putnu ar tā izplūdušo, kustīgo atspulgu.