DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Manā priekšā bija neredzēti krāšņa putnu dzīves aina, un, tās apburts, es sēdēju mašīnā kā ornitoloģiskā ekstāzē, neredzēdams neko citu kā vien spalvoto ķer­meņu lāsmojumu, šļakatas un gludā ūdens virmojumus, plīvojošo spārnu zibšņus.

Piepeši automašīna nogriezās sāņus uz šaurāka ceļa, kas spīdēja vienās peļķēs; mēs izbraucām cauri eika­liptu birzij un atradāmies pie baltas, garas un zemas mājas, kura atgādināja Anglijas fermu. Priekšējā sē­deklī Miegapele Būta pamodās no saldas dusas, viņa bija nepārtraukti gulējusi kopš tā brīža, kad atstājām galvaspilsētu; meitene vēroja mūs zilām, miegainām acīm.

— Esiet sveicināti Losinglesā, — viņa teica un saldi nožāvājās.

Māja bija jauki iekārtota karalienes Viktorijas laika stilā: mēbeles tumšas un masīvas, pie sienām dzīvnieku galvu izbāzeņi un izbālējušas gravīras, gaiteņi izlikti akmens flīzēm; it visur vēdīja tīkama, mazliet šķērma parafīna dvaka, kas izplūda no lielām, spožām kupol­veida lampām.

Man un Džekijai tika ierādīta liela istaba, bet to it kā samazināja milzīga gulta ar pēli, kas likās izkāpis tieši no Hansa Andersena pasakas «Princese uz zirņa». Tā bija īsta supergulta, tik liela kā tenisa korts, un pēlis tajā bija siena stirpas augstumā. Apgūlies šādā gultā, jūs jūtat pēļa saldos apskāvienus, līdz nogrim­stat tā mīkstajos pūku dziļumos un tai pašā mirkli tiekat ieaijāts tik ciešā, veselīgā miegā, no kura pamo­dināts aiz dusmām spļaujat zili melnu.

Pa istabas logu, ko bija apvijis kāds staipeknis zi­liem, nokareniem ziediņiem, varēja redzēt līdzenu zā­lienu un zemu augļu kociņu rindas. Gulēdams es pama­nīju starp staipekņa ziediem iekārtu kolibri ligzdiņu, ne lielāku par valrieksta čaumalu, ar divām baltām oliņām zirņa lielumā.

Otrā rītā pēc atbraukšanas, zvilnēdams kolosālā pēļa siltajos dziļumos un sūkdams tēju, es vēroju ko­libri pārīti: mātīte mierīgi sēdēja uz oliņām, kamēr viņas draugs spurdza šurpu turpu starp zilajiem zie­diem kā sīciņa, vizuļojoša komēta.

Tik ērtam putnu dzīves novērošanas veidam, pro­tams, ir liela priekšrocība, bet Džekija izteica šaubas, vai man tā izdosies bagātināt ornitoloģijas zinātni ar jauniem atklājumiem par trochilidae dzimtu, tāpēc gri­bot negribot nācās raisīties vaļā no pēļa saldajiem ap­kampieniem, celties augšā un ģērbties. Turklāt mani krimta doma, ka Jans varbūt vēl guļ aizmidzis, es iz­gāju gaitenī, lai dotos uz viņa istabu un izrautu gulē­tāju no migas.

Jans jau bija piecēlies, apģērbis pidžamu un pončo — Argentīnā tik noderīgo apģērba gabalu, kas līdzīgs segai ar vidū izgrieztu caurumu galvas izbāšanai. Viņš tupēja uz grīdas un sūca tievu sudraba caurulīti, tās otrs gals atradās mazā, apaļā sudraba podiņā ar tumšu, nepievilcīgu šķidrumu, kurā peldēja kaut kāda smalki sagriezta zālīte.

Hallo, Džerij! Jau augšā? — viņš mazliet pār­steigts izsaucās un sparīgi iesūca no caurulītes; atska­nēja melodisks guldziens — izklausījās, it kā no mazas vanniņas tecētu ārā ūdens.

Ko tu dari? — es stingri noprasīju.

Dzeru savu rīta mate\ — viņš atbildēja, un trau­ciņā atkal noguldza. — Gribi pagaršot?

Vai tā ir tā Paragvajas tēja? — es vaicāju.

Jā. Matē Argentīnā dzer ļoti daudz, pat vairāk nekā Anglijā parasto tēju. Pamēģini, varbūt arī tev iegaršosies, — viņš sacīja, sniedzot man sudraba po­diņu un caurulīti.

Es aizdomīgi paostīju tumšbrūno šķidrumu ar tajā peldošo zālīti. Šķidrumam bija asa, tīkama smarža — kā svaigi pļautam sienam. Pieliku lūpas pie mazās caurulītes un iesūcu. Aromātisks guldziens — man mutē iešāvās verdoša šķidruma strūkla, applaucējot mēli.

Slaucīdams asaras, sniedzu podiņu atpakaļ Janam.

Pateicos, — es sacīju. — Jūs te Argentīnā droši vien esat pieraduši pie tik karstiem dzērieniem, bet mana mēle to nespēj izturēt.

Tēju jau var mazliet atdzesēt, — Jans nedroši piebilda, >— bet tad, manuprāt, tā zaudē savu labo garšu.

Vēlāk es pamēģināju dzert nedaudz vēsāku matē un atklāju, ka tēja ar savu svaigi pļautā siena aromātu un asi rūgteno garšu tīkami nomierina un atspirdzina. Tomēr es nekad neiemācījos dzert matē verdoši karstu kā kausētu metālu, bet tieši tāda tēja laikam vislabāk garšo īstam matē cienītājam.

Diena solījās būt brīnišķīga; mēs ieturējām lieliskas brokastis un braucām papētīt apkārtni.

No visām pusēm estansiju ieskāva eikaliptu birzs kā milzu žogs; kad tā bija palikusi aiz muguras, mēs ieraudzījām garajā zālē celmu ar mūrniekputna ligzdu. Es aplūkoju to tuvumā un biju pārsteigts, ka tik sīks putniņš spēj sev uzbūvēt tādu lielu un sarežģītu mā­jokli.

Ligzda bija kupolveidīga, apmēram divreiz lielāka par futbolbumbu, salipināta no dubļiem un nostiprināta ar saknēm un zāļu stiebriem, kas to padarīja izturīgu; tā bija sava veida dzelzsbetona celtne putnu valstībā. Priekšpusē vīdēja arkveida ieejas caurums, tas ligzdu vērta līdzīgu mazītiņai veclaiku maizes krāsnij. Man gribējās redzēt, kāda tā izskatās iekšpusē; tā kā Jans apgalvoja, ka ligzda ir veca un pamesta, es to atrāvu no celma un ar asu nazi nošķēlu kupola augšdaļu, tā izrādījās ļoti cieta, kā no ķieģeļiem mūrēta. Ligzdas iekšpuse atgādināja gliemežnīcu: pa kreisi no ieejas cieši gar ārējo sienu, kopējot tās izliekumu, stiepās ap­mēram sešas collas gara eja, kas turpinājās arī labajā pusē. Vietā, kur eja izbeidzās, ligzdas liekums veidoja ieapaļu iedobumu, kura dibens bija rūpīgi izklāts ar zāli un spalvām. Atšķirībā no raupjās, nelīdzenās ār­puses apaļais iedobums un eja bija gludi kā nopulēti. Jo ilgāk es aplūkoju ligzdu, jo vairāk tā mani pār­steidza; likās gandrīz neticami, ka putns, kura vienīgais darbarīks ir knābis, var būt tik prasmīgs celtnieks. Ne velti argentīnieši ļoti mīl sprigano mūrniekputnu, kas lepni pastaigājas viņu dārzos, pieskandinādams gaisu priecīgiem treļļiem.

Hudzons [4] apraksta aizkustinošu notikumu ar kādu mūrniekputnu pārīti, kas bija uzbūvējuši ligzdiņu uz rančo jumta. Kādu dienu mātīte nelaimīgā kārtā iekļuva žurku slazdā un salauza abas kājas. Ar lielām grūtī­bām atbrīvojusies, viņa tomēr vēl spēja aizlaisties līdz ligzdai un tur nomira. Viņas draugs vairākas dienas lidinājās apkārt, viņu nemitīgi saukdams, pēc tam no­zuda. Pagāja vēl divas dienas, un tēviņš atgriezās kopā ar jaunu draudzeni. Abi putni tūlīt stājās pie darba, lai aizmūrētu caurumu vecajā ligzdā, kur atradās pir­mās mātītes atliekas. Tad viņi uzcēla jaunu ligzdu vecajai virsū un laimīgi izperēja un izaudzēja jaunos putnēnus.

Jāatzīst, ka mūrniekputnam patiešām piemīt kaut kāda apbrīnojama pievilcība, kas neatstāj vienaldzīgu pat iesīkstējušu "ciniķi. Vēlāk mūsu uzturēšanās laikā estansijā es reiz sarunājos ar kādu vecāku peonu [5] , kas nemaz nebija sentimentāls un ar vēsu prātu spētu nonāvēt ikvienu dzīvu radību, sākot ar cilvēku un bei­dzot ar kukaini, taču šis vīrs man svinīgi apgalvoja, ka viņš nekad nepacelšot roku pret hornero [6] . reiz kādā izjādē pampā, peons stāstīja, viņš uzdūries celmam ar mūrniekputna ligzdu. Tā bijusi pusgatava, dubļi vēl slapji. Vienā ligzdas malā spirinājies pats celtnieks, putna kājas bija iepinušās garā zāles stiebrā, ko tas acīmredzot lietojis sava mitekļa nostiprināšanai. Na­baga radījums laikam tā bija karājies ilgāku laiku, vel­tīgi sizdamies ar spārniņiem un lūkodams atbrīvoties; putniņš izskatījās galīgi paguris. Peonam piepeši sa­meties žēl nabadziņa: viņš piegājis pie ligzdas, izvilcis nazi un uzmanīgi pārgriezis zāles pinekli, pēc tam sau­dzīgi nolicis bezspēcīgo putniņu uz ligzdas, lai atpū­šas.