DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Bužinot dzeguzēm kakliņus un vērojot, kā tie pama­zām stiepjas arvien garāki, it kā pagatavoti no gumijas, mums galu galā bija jāatzīst, ka esam maldījušies: šie putni laikam nebija gluži tik neattapīgi, kā mums bija licies.

Palamedejas bija vieni no parastākajiem putniem Lo- singlesas apkārtnē: apmēram vienas jūdzes rādiusā ap estansiju varēja sastapt desmit, divpadsmit pāru šo stalto putnu cēli pastaigājamies zālē vienu otram līdzās vai plati izplestiem spārniem riņķojam debesīs, pieskan­dinot gaisu melodiskiem, taures skaņām līdzīgiem klie­dzieniem.

Man bija nodoms sagūstīt astoņas palamedejas, bet es zināju, ka tas nenāksies viegli, jo palamedejas ir ne tikai visparastākie, bet arī vispiesardzīgākie pampas putni. Tiem piemīt zosu paradums ganīties lielos baros, un ziemā šie bari pilnīgi noposta milzīgus lucernas laukus, tāpēc palamedejas iemantojušas Argentīnas fer­meru dusmas un tiek nežēlīgi vajātas un iznīcinātas. Vairums pampā dzīvojošo putnu ļauj cilvēkam pienākt tuvu klāt, bet par palamedejām to nevar teikt — ja jums izdodas pietuvoties palamedeju pārim līdz simt piecdesmit jardiem, varat uzskatīt, ka tā ir ārkārtīga veiksme. Mēs zinājām, ka palamedejas ligzdo pampā tepat visapkārt, tomēr ligzdas bija labi noslēptas; kaul gan vairākkārt zemu virs mūsu galvām ar skaļiem kliedzieniem bija pārlidojuši vecie putni un mums li­kās — nupat, nupat mēs uziesim ligzdu, taču allaž pa­likām tukšā.

Kādu vakaru bijām aizbraukuši pie maza ezeriņa, kura krastus ieskāva biezi saaugušas niedres; mēs izli- kām piļu ķeramos tīklus. Es tikko biju nostiprinājis savu tīkla daļu un bridu pa iesāļo ūdeni cauri niedrā­jam.

Uz brīdi apstājos, lai apskatītu mazu ķauķa perēklī- tim līdzīgu ligzdiņu, prasmīgi iekārtu starp divām la­pām, bet tā izrādījās tukša; piepeši manu uzmanību piesaistīja pelēka mālu pika, kas man it kā pamirkšķi­nāja. Laikam jau ar mani nav kaut kas kārtībā, es no­domāju, kad pika pamirkšķināja otrreiz. Ieskatījies cie­šāk, atskārtu, ka pelēkā bumbiņa, uz kuru tiku lūko­jies, nav nekāda mālu pika, bet ir gandrīz pieaudzis palamedejas jaunulis, pieplacis pie zemes starp nied­rēm, nekustīgs kā akmens, vienīgi tumšo acu mirkšķi­nāšana bija viņu nodevusi. Lēnām es žagos uz priekšu, aptupos viņa tuvumā. Paliecos putniņam pretī un aiz­skāru viņa galvu, bet viņš mierīgi tupēja, nelikdamies par mani zinis. Es paņēmu jaunuli padusē kā vistu un nesu uz mašīnu. Putns nemaz neturējās pretī, neli­kās arī nobijies.

Kad es jau atrados pie mašīnas, virs mums zemu aizlidoja divas pieaugušas palamedejas, mūs ieraudzī­jušas, viņas izgrūda griezīgus kliedzienus. Acumirklī jaunulis sāka sisties ar spārniem un pārvērtās no rāma, padevīga cāļa līdz nāvei pārbiedētā radījumā, kuru man tikai ar grūtībām izdevās savaldīt un ievietot kastē.

Mēs atgriezāmies estansijā; Miegapeles brālis Džons iznāca pretī, lai apjautātos, kā mums veicies. Ar lielu lepnumu es viņam parādīju sagūstīto palamedeju.

Ak šitas nejaucēns, — Džons nicīgi novilka, — es nudien nezināju, ka jums tādi vajadzīgi.

Protams, vajadzīgi, — es dusmīgi attraucu, — zooloģiskajos dārzos par tiem ir liela interese.

Cik tad jums īsti vajag? — Džons vaicāja.

Biju nodomājis iegūt astoņas palamedejas, bet, tā kā šī viena mazuļa uziešana mums prasīja tik daudz

es pūļu, šaubos, vai mans nodoms izdosies, — es drūmi noteicu.

Par to nebēdājiet, es jums dabūšu visas asto­ņas, — jautri sacīja Džons. — Kad jūs gribat? … Rīt?

Neesmu jau nekāds badakāsis, — es sarkastiski piezīmēju, — būtu labi, ja rīt jūs man sagādātu četras palamedejas, bet pārējās četras lai paliek uz citu dienu.

Okei, — Džons īsi noteica un gāja projām.

Es nospriedu, ka Džonam piemīt dīvaina humora iz­pratne, ja viņš dzen jokus par palamedeju ķeršanu, kas man šķiet tik svarīgs uzdevums, un es par viņu vairs nedomāju līdz nākamajam rītam, kad redzēju viņu kāp­jam zirgā. Peons turpat līdzās jau sēdēja seglos un gai­dīja.

Džerij! — Džons uzsauca, valdīdams zirgu, kas nepacietīgi dīžājās šurpu turpu. — Vai jūs teicāt asto­ņas vai veselu duci?

Ko īsti?

Nu chajās, protams, — viņš mazliet pārsteigts at­trauca.

Es paraudzījos viņā.

Man vajag astoņas, — es sacīju, — un rīt varat atnest vēl kādu duci.

Okei, — Džons noteica un, pagriezis zirgu, rik­šoja projām cauri eikaliptu birzij.

Ap lenča laiku es atrados nelielā būdā, kur mēs tu­rējām saķertos dzīvniekus, un pūlējos uzmeistarot būri. Trīs dēļu gabali jau bija izniekoti, divreiz es uzbliezu sev ar āmuru pa roku un gandrīz nozāģēju īkšķim galu. Garastāvoklis man bija sabojāts, turklāt Džekija un Jans bija aizgājuši projām un nelikās par mani ne zinis. Vēlreiz es saniknots ķēros pie būra, kad piepeši» izdzirdu pakavu klaboņu, ārā atskanēja Džona jautrā balss.

Sveiks, Džerij! Te ir jūsu chajās.

Nu mans mērs bija pilns. Es mežonīgi sagrābu āmuru un izgāju ārā, lai Džonam nepārprotami pa­skaidrotu, ka neesmu noskaņots uz jokiem. Viņš stāvēja atspiedies pret zirga nosvīdušajiem sāniem, sejā rotājās smaids. Manas dusmas tūlīt izgaisa, jo es ieraudzīju zemē Džonam pie kājām divus lielus maisus, tie pletās, cilājās un drebēja. Peons nokāpa no zirga, arī viņš

nolika zemē divus tādus pašus maisus, kas likās smagi, tajos kaut kas čaukstēja.

Jūs nejokojat? — es apjucis iejautājos. — Vai patiešām maisos ir palamedejas?

Nu protams, — Džons pārsteigts attrauca. — Ko tad jūs domājāt?

Man likās — jūs dzenat jokus, — es padevīgi bildu. — Cik daudz putnu dabūjāt?

Astoņus, kā jūs lūdzāt, — Džons atteica.

Astoņus? — es aizsmacis izdvesu.

— Jā gan, tikai astoņus. Diemžēl es nevarēju sada­būt veselu duci, bet rīt papūlēšos jums sagādāt vēl as­toņus.

Nē, nē, nevajag… Vispirms man jāiemitina šie te.

Bet jūs taču teicat… — Džons izbrīnījies neri­mās.

Nav svarīgi, ko teicu, — es viņu steidzīgi pār­traucu, — bet tagad neķeriet putnus, kamēr nebūšu lūdzis to darīt.

Labs ir, — viņš priecīgi sacīja, — kā gribat. Jā, starp citu, vienā maisā ir pavisam maziņš putnelis. Man nebija viņu kur likt. Cerams — viņam nekas nebūs no­ticis, tomēr labāk paskatieties pāts.

Laikam jau brīnumi atgadās arī mūsu dienās —tā es sevī prātoju, ar smagajiem, kustīgajiem maisiem ieste- berējis būdā; devos sameklēt Džekiju un Janu, lai pa­vēstītu labās ziņas un aicinātu viņus palīgā izkravāt putnus.

Mēs izņēmām no maisiem saņurcītās, aizvainotās pa­lamedejas, vairums putnu izrādījās apmēram tikpat lieli kā dienu iepriekš sagūstītais. Pēdējā maisa dibenā mēs atradām mazuli, par kuru bija runājis Džons. Tas bija visaizkustinošākais, vissmieklīgākais, visburvīgākais putnēns, kādu esmu redzējis. Viņš varēja būt apmēram nedēļu vecs. Ķermenītis viņam bija kokosrieksta lie­lumā, pilnīgi apaļš. Garā kakla galā slējās kupolveidīga galva ar mazītiņu knābīti un laipnām, brūnām ačelēm. Pelēkrozā kājas attiecībā pret ķermeni likās nesamērīgi lielas, turklāt putnēns uz tām neturējās droši. Uz mu­guras spārnu vietā vīdēja divi mazi, nokareni ādas ga­baliņi, līdzīgi novalkātu cimdu pirkstiem un likās tur piestiprināti gluži nejauši. Pats putnēns izskatījās kā ieģērbts slikti noadītā, spilgti dzeltenā kokvilnas triko. Mazulis izvēlās augšpēdu no maisa, bet tūlīt varonigi uzrausās uz lielajām, plakanajām pēdām un stāvēja, mazliet sacēlis jocīgos spārneļus, a'r interesi mūs vēro­dams. Tad viņš pavēra knābīti un kautri iečiepstējās «vīp». Mēs lūkojāmies uz viņu kā apburti, neattapdami atņemt viņa sveicienu, un putnēns ļoti lēnām, uzmanīgi pacēla vienu lielo kāju, izmeta uz priekšu un nolaida zemē, pēc tam to pašu izdarīja ar otru. Tā viņš stāvēja, lūkodamies uz mums, acīm redzami iepriecināts, ka viņam izdevies paveikt kaut ko tik grūtu un sarežģītu. Viņš brīdi atpūtās, tad iečiepstējās un spēra vēl vienu soli, lai mums pierādītu, ka pirmais nav tikai nejauša veiksme, bet vērā liekams sasniegums. Nelaimīgā kārtā, sperdams pirmo soli, viņš netika skatījies uz kājām, un nu izrādījās, ka kreisā bija uzlikta uz labās pirkstiem. Tam bija bēdīgas sekas. Mazulis visiem spēkiem pūlē­jās izraut labo kāju no kreisās apakšas, pie tam mazais ķermenītis bīstami nolīgojās. Ar spēju rāvienu viņam beidzot izdevās atraut abas pēdas, taču tai pašā mirklī viņš novēlās uz galvas zemē.