DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Bruņnesis parasti nekad neatstāj sprāgoņu, iekams no balojošiem kauliem nav noskrubināta pēdējā gaļas kri­pata. Pēc tam viņš apmierināti nopūšas — kā jau labi pieēdis dzīvnieks, tad dodas mājās cerībā sagaidīt nā­kamo kritušo govi vai aitu. Par spīti tam, ka bruņneši ēd bojātu barību, viņu pašu gaļa tiek uzskatīta par īstu delikatesi, kas pēc garšas īpašībām šķiet kaut kas vidējs starp teļa un ar pienu dzirdīta sivēna gaļu. Estansijā dzīvojošie peoni bieži ķer bruņnešus un tur mucās ar dūņām, kur tos nobaro un pēc tam izmanto pārtikā.

Mums var likties pretīgi, ka cilvēks ēd tādu dzīv­nieku, kura mīļākā barība ir sprāgoņas, tomēr atcerēsi­mies, ka arī cūkas ēdienā nav sevišķi izvēlīgas, bet no tā, ko ēd butes, esmu pārliecināts, pat vampīram sa­mestos nelabi.

Pampā mājo vēl kāds dzīvnieks, kuram piemīt brī­numjauki paradumi salīdzinājumā ar bruņneša pretī­gajām izdarībām; diemžēl man nekad nelaimējās sa­stapties ar šo zvēriņu. Tā ir viskača — grauzējs, apmē­ram tik liels kā parastais terjers, zemei pieplacinātu ķermeni. Viskačai ir truša purniņš, no tā uz augšu gar vaigiem līdz acīriļ stiepjas plata melnas vilnas svītra, zem kuras ir otra — pelēkbalta, bet zem pelēkbaltās atkal melna; rodas iespaids, it kā šis grauzējs kādreiz gribējis līdzināties zebrai un sācis sevi pārkrāsot, to­mēr tas viņam drīz apnicis, un darbs palicis pusceļā.

Viskačas dzīvo līdz četrdesmit dzīvnieku lielās gru­pās, mitinoties plašās pazemes alās, ko Argentīnā sauc par vizcacheras.

Viskačas — tā ir pampas bohēma. Sie dzīvnieki dzīvo ļoti brīvi un nepiespiesti, viņu plašajās kopējās alās allaž draudzīgi cits citam blakus mīt dažādi radījumi, kas tur atraduši sev mājvietu. Alu pūces izrok ligzdas viskaču mājokļu sienās. Čūskas dažkārt iemitinās pa­mestās ejās — viskaču mītņu bēniņos.

Kad viskačas paplašina savu pazemes valstību un da­žas ejas vairs nelieto, tajās tūlīt ievācas kāda bezdelīgu suga. Jāteic, ka daudzajās vizcacheras nereti salasās raibāka sabiedrība nekā dažā labā pansionātā Blums- berijā. Kamēr apakšīrnieki viskačas netraucē, viņas ne­interesējas par daudzajiem dzīvniekiem, kas mājo viņu alās.

Viskaču mākslinieciskās tieksmes, manuprāt, lielā mērā ietekmējis sirreālisms [7] . Zeme ap viņu alām ir rū­pīgi notīrīta, tajā nav atlicis neviens zāles stiebriņš, turklāt daudzas sīkas kājiņas to nomīdījušas tik gludu kā dejas laukumu. Kailās zemes ielāpiņi pampā viska- čām ir sava veida studijas, kur viņas iekārto savas iz­stādes. Gari sakaltušu dzelkšņu stiebri tiek rūpīgi sa­krauti kaudzēs, pa vidu saliek akmeņus, žagariņus, augu saknes.

Lai šīs klusās dabas kļūtu pievilcīgākas, viskačas tām pievieno dažādus pampā atrastus priekšmetus. Pie kādas vizcachera es ieraudzīju parasto žagariņu, ak­meņu un dzelkšņu kaudzi, gaumīgi papildinātu ar vai­rākām konservu kārbām, trīs sudraba papīrīšiem, asto­ņām spilgti sarkanām cigarešu paciņām un govs ragu. Sī dīvainā izstāde, tik jauki, rūpīgi sakārtota bezgala plašajā, vienmuļajā pampā, pamodināja manī dedzīgu vēlēšanos sastapties ar viskaču uz viņas pašas zemes. Es dzīvi stādījos sev priekšā šādu skatu: mēnessgaismā savas, alas priekšā tup mazs, drukns dzīvnieciņš ar svīt­rotu, sērīgu purniņu, iegrimis svarīgā darbā, kārtojot izstādei sakaltušus augus un citus nedzīvus priekš­metus.

Kādu laiku viskačas bija paši izplatītākie pampas dzīvnieki, bet viņu veģetārā barošanās un nepiecieša­mība attīrīt no zāles lielus laukumus savām izstādēm nebija pa prātam zemkopjiem. Fermeri sāka karagā­jienu pret viskačām: alas tika izpostītas, lielākā daļa dzīvnieku nosisti vai padzīti no līdzšinējām dzīves­vietām.

Mums neizdevās noķert nevienu viskaču, pat redzēt mēs tās nedabūjām. Bet tieši viskača bija viens no tiem Argentīnas faunas pārstāvjiem, ko es visvairāk vēlējos iegūt.

Aviācijas sabiedrība mums bija apgalvojusi, ka mūsu dzīvniekus tūlīt pēc nogādāšanas Buenosairesā divdes­mit četru stundu laikā varēs nosūtīt ar lidmašīnu uz Londonu.

Iebraucis ar smago mašīnu Buenosairesas priekšpil­sētā, es piezvanīju uz kravas pārvadājumu nodaļu, laī paziņotu, ka esam ieradušies, kā ari apjautātos, kurā vietā lidlaukā dzīvniekiem vislabāk pārlaist nakti. Iz­meklēti pieklājīgi man tika paskaidrots, ka dzīvniekus varēs nosūtīt tikai pēc nedēļas un ka lidlaukā nav tā­das vietas, kur viņus turēt. Tā nu es atrados Buenos- » airesā ar pilnu autokravu dzīvnieku, kurus nav kur turēt, — nudien, mans stāvoklis, maigi izsakoties, bija neapskaužams.

Laipnais, iejūtīgais šoferis, vēlēdamies mums palī­dzēt, atļāva dzīvniekus pa nakti atstāt mašīnā ar notei­kumu, ka no rīta tie jāizvāc, jo mašīna vajadzīga dar­bam. Ar pateicību mēs pieņēmām šo priekšlikumu un, iebraukuši viņa mājas pagalmā, sākām barot dzīvnie­

kus. Darbs vēl nebija galā, kad Džekijai kaut kas iešāvās pfātā.

Nu es zinu, — viņa priecīgi izsaucās. — Piezva­nīsim uz sūtniecību.

Nevar taču zvanīt uz sūtniecību un lūgt, lai viņi uz nedēļu kaut kur novieto mūsu dzīvniekus, — es aiz­rādīju. — Sūtniecības ar to nenodarbojas.

Ja tu piezvanītu misteram Džibsam, es domāju — viņš spētu līdzēt, — Džekija neatlaidās. — Ir tomēr vērts pamēģināt.

Nelabprāt — pret savu gribu es zvanīju uz sūtnie­cību.

Hallo! Jūs jau atpakaļ? — jautri atsaucās misters Džibss. — Vai labi pavadījāt laiku?

O, jā, pat ļoti labi, paldies!

Jauki. Vai daudz dzīvnieku noķērāt?

Krietni daudz. Starp citu — šā iemesla dēļ es nolēmu jums piezvanīt, man vajadzīga jūsu palīdzība.

Pareizi darīts. Kā es varu jums līdzēt? — misters Džibss, neko nenojauzdams, pavaicāja.

Mums kaut kur uz nedēļu jānovieto dzīvnieki.

Vada otrā galā iestājās īslaicīgs klusums, un es tūlīt

nodomāju, ka misters Džibss šajā mirkli pūlas apspiest dedzīgo vēlēšanos nomest klausuli. Tomēr izrādījās, ka biju par zemu novērtējis viņa pašsavaldīšanos, jo, kad viņš atbildēja, balss skanēja laipni, mierīgi, tajā nebija ne miņas no histērijas.

Jā, te nu ir ko padomāt. Jums laikam vajag kādu dārzu vai kaut ko dārzam līdzīgu?

Jā, vēlams ar garāžu. Vai jums būtu kaut kas pa­domā?

Nav gan. Visai reti gadās, ka mani kāds lūdz pa­līdzēt… ēē… atrast mājokli dzīvniekiem, tāpēc šāda uzdevuma veikšanai man nav gandrīz nekādas pie­redzes, — viņš paskaidroja. — Tomēr atnāciet pie ma­nis rīt no rīta, līdz tam laikam es varbūt kaut ko iz­domāšu.

Lielais paldies! — es pateicīgi atsaucos. — Cikos jūs būsiet sūtniecībā?

Agri no rīta nenāciet, — misters Džibss steidzīgi bilda. — Vislabāk būtu tā ap pusvienpadsmitiem. Līdz tam es būšu paguvis aprunāties ar dažiem cilvēkiem.

Atgriezies pagalmā, es šo sarunu atstāstīju Džekijai un Janam.

Pusvienpadsmit ir pārāk vēlu, — Džekija sacīja. — Šoferis man nupat paziņoja, ka pirmais brauciens viņam ir sešos.

Kādu laiku mēs sēdējām, drūmi klusēdami, lauzīdami galvas, ko iesākt.

Es zinu! — Džekija piepeši izsaucās.

Nē! — es stingri noteicu. — Sūtnim es nezvanīšu.

Ne jau sūtnim. Piezvanīsim Bebitai!

Patiesi, to vari Kā mums tas agrāk neienāca prātā?

Bebita noteikti atradīs kādu mītni, — Džekija sa­cīja, viņai laikam bija radusies pārliecība, ka vajag tikai pamāt, un Buenosairesā jebkurš cilvēks steigsies sameklēt mājvietu mūsu savvaļas dzīvniekiem.