Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Mazuli ātri auga, viņiem atvērās acis un uzauga vilna. Drīz vien spēcīgākais un drošākais ar lielām pūlēm izrāpās no kartona guļamistabas un, kad Esmeralda ne­redzēja, gāzelīgā gaitā pastaigājās pa būra grīdu. Esme­ralda tad Joti satraucās — saņēmusi mazo klejotāju mutē, viņa, īgni ņurdēdama, ievietoja to atpakaļ drošajā bērnis­tabā. Ļoti labi tas izdevās ar vienu vai diviem mazuļiem, bet, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda tos vairs nevarēja paturēt acīs un viņai bija jādod tiem brīva vaļa. Mazuji sāka iet mātei līdzi ārā no būra, un tieši tad es atklāju, ka susuriem, tāpat kā cirslīšiem, ir paradums iet karavānā. Tas nozīmē: Esmeralda gāja pa priekšu, mātei astē bija ieķēries mazulis numurs viens, viņa vai viņas astē — mazulis numurs divi, šī mazuļa astē — nu­murs trīs un tā joprojām. Bija burvīgs skats, kad šie deviņi mazītiņie radījumi katrs melnā maskā gluži kā kustīga, pūkaina šalle virzījās pāri istabai, iemetās gultā vai tekalēja augšup pa galda kāju. Ja uz gultas vai grīdas izbēru siseņus, ap tiem satraukti saskrēja susurēni, lai gardumu notiesātu; šādos brīžos viņi atgādināja mazīti­ņus smieklīgus bandītus.

Kad mazuļi bija pieauguši, galu galā biju spiests aiznest viņus uz olīvu birzi un palaist brīvībā. Sagādāt pietiekami barības deviņiem rijīgiem susuriem prasīja pārāk daudz laika. Es viņus palaidu vaļā olīvu birzs malā, akmens- ozolu biezokņa tuvumā. Sajās vietās viņi labi iedzīvojās. Vakaros, kad rietēja saule un debesis iekrāsojās zaļas kā koka lapa, ar rieta mākoņu svītrām, es mēdzu aizstaigāt līdz birzīm, lai pavērotu, kā mazie, maskotie susuri ar balerīnu grāciju slīdēja starp zariem un,» sarunādamies spiedzīgās, pīkstīgās balstiņās, krēslas apņemtajās lapot­nēs medīja naktstauriņus, jāņtārpiņus un citus gardu­mus.

Kādā no daudzajiem sirojumiem ēzeļa mugurā mūs reiz apsēda suņi. Todien mēs bijām uzjājuši kalnos, kur uz saulē mirdzošajām ģipšakmens klintīm es pūlējos noķert dažas agāmas. Atgriezāmies novakarē, kad visur gulēja ogļmelnas ēnas, apkārtne laistījās rietošās saules slīpajos, zeltainajos staros. Bijām sakarsuši un piekusuši, izsalkuši un izslāpuši, jo viss līdzi paņemtais jau sen bija apēsts un izdzerts. Pēdējais vīnadārzs, kuram bijām pajājuši garām, tika mūs pamielojis vienīgi ar pāris ķekariem ļoti melnu vīnogu, kuru etiķainais skābums lika suņiem uzraut lūpas un samiegt acis, bet es no šī cienasta jutos vēl vairāk izsalcis un izslāpis. Nospriedu, ka man kā ekspedīcijas vadītājam ir pienākums sagādāt iztiku pārējiem tās locek­ļiem. Apturējis ēzeli, es sāku domāt. Mēs atradāmies vienādi tālu no trim pārtikas avotiem.

Tur bija gans — vecais Janijs, es zināju, ka viņš man iedotu sieru un maizi; viņa sieva droši vien vēl bija tīrumā, varbūt arī pats Janijs atrodas ganībās pie savām aitām.

Bija arī vecā Agati, kas dzīvoja .viena pati mazā, pussagruvušā mājiņā, taču viņa bija tik nabadzīga, ka man bija neērti no viņas kaut ko pieņemt, īstenībā es uzskatīju par savu pienākumu atdot viņai daļu no līdzpa­ņemtā ēdamā, kad man gadījās jāt pa šo ceļu. Beidzot, tur bija arī mīļā, sirsnīgā Kondosu māmiņa, gadus astoņdes­mit veca atraitne, kas dzīvoja ar savām neprecētajām un, kā man rādījās, arī neizprecināmām meitām nolaistā, bet ienesīgā fermā kādā ielejā, mazliet tālāk uz dienvidiem. Kondosu ģimene, pēc zemnieku dzīves standartiem, skaitī­jās samērā turīga, jo tai piederēja pieci akri zemes, kur audzēja olīvas un citas zemkopības kultūras, kā arī divi ēzeļi, četras aitas un govs. Sl ģimene tātad it labi būtu pieskaitāma pie tā saucamās zemākās muižniecības, un mana izvēle ekspedīcijas apgādē ar pārtiku krita uz Kondosu fermu.

Trīs pārlieku brangās, neglītās, bet labsirdīgās meitas bija tikko pārnākušas no tīruma un, sastājušās ap nelielo aku, jautras un pļāpīgas kā papagaiļi, mazgāja savas resnās, brūni iedegušās, spalvainās kājas. Pati Kondosu māmiņa tekāja šurpu turpu kā uzvelkama rotaļlietiņa, bārstīdama kukurūzu čiepstošam spurainu cāļu baram. Kondosu māmiņas izskatā nebija nekā taisna: mazais, sīkais augumiņš bija liks kā sirpja asmens, kājas izlieku- šās no gadiem ilgās smagu nastu nešanas uz galvas, ari rokas no smagumu cilāšanas vienmēr bija saliektā stā­vokli; pat virslūpa un apakšlūpa bija sagriezušās uz iekšu pār . bezzobu smaganām; sniegbaltās, it kā no pieneņu pūkām savītās uzacis liecās virs melnajām acīm, kuras savukārt no katras puses sargāja izliekta krunciņu bar­jera, iegūlusi māmiņas ādā, kas likās tik maiga kā jauna sēnīte.

Meitas, mani ieraudzīdamas, izgrūda griezīgus prieka kliedzienus un apstāja mani no visām pusēm kā uzticīgi darba zirgi; viņas spieda mani pie savām kuplajām krūtīm un skūpstīja, un no viņām vienādos daudzumos izplūda gan sirsnība, gan sviedru un ķiploku smaka. Māmiņa —- mazs, salicis Dāvids starp šiem aromātiskajiem Goliā­tiem — dzina viņas projām, skaļi saukdama:

— Dodiet viņu man, dodiet viņu man! Manu zelta gabaliņu, manu sirsniņu, manu mīlulīti! Dodiet viņu man!

Kondosu māmiņa pievilka mani sev klāt, noklādama seju sāpīgiem skūpstiem, jo viņas smaganas bija tik cietas kā bruņurupuča mute.

Beidzot, kad es biju pārpārēm noskūpstīts, apglaudīts un izbukņīts un nebija vairs ne mazāko šaubu, ka es patiešām te esmu, mani uzaicināja apsēsties un paskaidrot, kāpēc tik ilgi neesmu licies par viņām zinis. Vai es apjēdzot, ka kopš mana pēdējā apciemojuma pagājusi vesela nedēļa? Kā mīlulis varot būt tik cietsirdīgs, gauss, aizmāršīgs? Ja nu beidzot esmu te, varbūt es vēlētos kaut ko iebaudīt? Es labprāt piekritu un palūdzu ko ēdamu arī Sallijai. Suņi, būdami daudz nekautrīgāki, paši par sevi jau bija parūpējušies. Vidls un Pjūks bija pamanījušies noraut pāris saldu ķekaru no vīnogulājiem, kas nosedza daļu mājas, un tagad badīgi locīja iekšā sulīgās vīnogas, kamēr Rodžers, acīmredzot vairāk izslāpis nekā izsalcis, bija pagājis zem vīģu un mandeļu kokiem un uzšķērdis arbūzu. Viņš gulēja, iegrūdis degunu vēsajā rozā mīk­stumā, un svētlaimē aizvērtām acīm sūca caur zobiem saldo, spirdzinošo sulu. Sallija tūlīt dabūja trīs nobriedu­šas kukurūzas vālītes, ko košļāt, un spaini ūdens slāpju dzesēšanai, bet man tika nolikta priekšā milzu liela batāte ar garšīgu, oglēs nomelnējušu miziņu un saldu, sulīgu mīkstumu, bļodiņa mandeļu, dažas vīģes, divi lieli persiki, rieciens dzeltenas maizes, olīvu eļļa un ķiploki.

Pēc tam kad biju nokopis visu šo proviantu un līdz ar to remdējis izsalkumu, es jutos spējīgs mazliet patenkot. Pepijs bija nokritis no olīvkoka un salauzis roku, muļķa zēns; Leoņprai bija gaidāms bērns tā mazuļa vietā, kurš nomiris; Janijs — nē, ne jau tas Janijs!-—Janijs otrpus kalna sastrīdējies ar Takiju par kāda ēzeļa cenu, un Takijs tik ļoti sadusmojies, ka pie Janija mājas izšāvis no bises, bet nakts bijusi ļoti tumša un pats Takijs piedzēries, tā ka izrādījās, viņš atradies pie Spiro mājas, tāpēc abi strīdnieki tagad klusējot.

Kādu laiku mēs ar lielu patiku apspriedām mūsu līdzcilvēku vājības un analizējām viņu raksturus, tad es ievēroju, ka pie mums nav. Lulu. Lulu bija Kondosu māmiņas suns — vāja, garkājaina kuce lielām, jūtelīgām acīm un garām, nokarenām ausīm kā spanielam. Kā visi zemnieku suņi, viņa bija kārna un kraupaina, ribas izspiedušās kā arfas stīgas, bet citādi Lulu bija jauks radījums, un es viņu mīlēju. Parasti viņa pirmā mani apsveica, bet tagad nebija nekur redzama. Es apjautājos, vai ar viņu kas atgadījies.