Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Viņai todien bija sevišķi īgns, stūrgalvīgs noskaņo­jums — pat pēc ēze}u normām —, un viņa mani nokaiti­nāja, tīši uzmldama man uz kājas un pēc tam ar zobiem iekampdama man dibenā, kad biju noliecies, lai paceltu nokritušo tauriņu ķeramo tiklu. Sallija ļoti apvainojās, kad es viņu iekaustīju-par slikto uzvedību, un tā šajā ekspedīcijā mēs izgājām gandrīz vai sanaidojušies. Es nevērīgi pārvilku pār Sallijas pūkainajām, lilijveidlgajām ausim viņas salmu cepurīti, uzsvilpu suņiem, un mēs devāmies ceļā.

Lai gan vēl bija agrs, saule jau karsēja un skaidrās debesis laistījās ugunīgā zilumā — tādā zilumā, kādu dabū, kaisot sāli liesmās, kas karstuma dūmakā zāģēju­šās skaidrus apveidus. Ceļš, pa kuru virzījāmies, bija klāts bieziem, baltiem putekļiem, tik lipīgiem kā ziedpu- tekšņi; mēs sastapām daudzus zemniekus — manus drau­gus, kuri, sēdēdami ēzeļu mugurā, jāja uz tirgu vai lejā uz saviem tīrumiem. Sīs sastapšanās neizbēgami aizkavēja ekspedīciju, jo pieklājība prasīja, lai es katram no viņiem veltītu mazliet laika. Korfu salā allaž piederas kādu bridi papļāpāt un varbūt pieņemt piedāvāto maizes riecienu, kaltētas arbūzu sēklas vai vīnogu ķekaru kā sirsnības un mīlestības zīmi. Tādējādi, kad bija pienācis laiks nogriez­ties no karstā, putekļainā ceļa un sākt kāpienu cauri vēsajām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar dažādiem cienastiem, starp kuriem pats lielākais bija arbūzs — ma­nas draudzenes Agati māmiņas dāvana, ko viņa man laipni uzspieda; Agati māmiņu es nebiju redzējis veselu nedēļu, tātad pārmēru ilgi, un tas vedināja viņu domāt, ka visu šo laiku esmu dzīvojis bez ēšanas.

Olīvu birzīs valdīja krēsla, un pēc svelmējošā ceļa tur šķita vēss kā akā. Suņi, kā parasti, tecēja pa priekšu, meklēdami ko ēdamu starp resnajiem, dobumainajiem olīvkoku stumbriem, reizēm viņi, skaļi riedami, vajāja garām spurdzošās bezdelīgas, saniknoti par šo putnu pārdrošību. Protams, nevienu viņi nenoķēra un lūkoja izgāzt dusmas uz kādu muļķīgu aitu vai ceļā pagadījušos cāli, kas nenojauta tuvojošās briesmas; par to suņi saņēma no manis bargu rājienu. Sallija, aizmirsusi neseno Igņošanos, gāja mundrā solī, vienu ausi paslējusi uz priekšu, otru atpakaļ, tas viņai deva iespēju klausīties manā dziedāšanā un piezīmēs par apkārtējo dabu.

Beidzot mēs atstājām olīvkoku krēslību un kāpām augšup karstumā mirgojošajos kalnos, lauzdamies cauri miršu biezokņiem, akmens ozolu jaunaudzēm un mudžek- līgiem kazirbuleņu krūmiem. Zem Sallijas pakaviem lūza zāles, un siltajā gaisā uzvēdīja salviju un mārsila smaržas. Ap pusdienlaiku, kad suņi noskrējušies smagi elsa un mēs ar Salliju mirkām sviedros, bijām jau uzkāpuši augstu centrālajā grēdā starp zeltainajām un sarkanrudajām klintīm; tālu zem mums gulēja jūra — zila kā ziedošs linu lauks. Kad pulkstenis rādija pustrīs un mēs bijām apstāju­šies masīva iežu atseguma ēnā, lai mazliet atpūstos, es jutos gaužām sarūgtināts. Ejot tādā virzienā, kā tika stāstījis mans draugs, mēs patiesi atradām ligzdu, un tā, man par lielu satraukumu, izrādījās baltgalvas grifa ligzda, vēl vairāk — ligzdā, kas vīdēja uz klints izciļņa, tupēja divi resni putnēni, jau pilnīgi apspalvojušies, tieši tādā vecumā, lai tos varētu paņemt. Bet te radās negaidīts šķērslis: es nespēju aizsniegt ligzdu ne no augšas, ne no apakšas. Veselu stundu veltīgi pūlējos nozagt putnēnus, taču galu galā biju spiests samierināties ar domu, ka mana plēsīgo putnu kolekcija nepapildināsies ar dažiem grifiem. Mēs virzījāmies atkal lejup pa nogāzi un pēc kāda laika apstājāmies paēnā atpūsties un paēst. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti novārītas olas, Sallija ietu­rēja vieglu lenču, kas sastāvēja no kaltētām kukurūzas vālītēm un arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūza un vīnogu maisījumu, viņi kārīgi locīja iekšā sulīgos augļus, reizumis norīstījās un ieklepojās, kad rīklē ieķērās ar­būza sēkla. Tā kā suņi bija negausīgi rīļas, bez jebkādām kulturālas ēšanas manierēm, viņi pabeidza maltīti krietni agrāk nekā Sallija un es; sapratuši, ka no manis vairs nekā ēdama nedabūs, viņi vīlušies mūs atstāja un lumpa- čoja projām pa nogāzi, lai mazliet pamedītu uz savu roku.

Gulēdams uz vēdera, es baudīju vēso, atspirdzinošo arbūzu, sārtu kā koralli, un vēroju kalna nogāzi. Pēdas piecdesmit lejāk no tās vietas, kur es zvilnēju, bija nelielas zemnieku mājas drupas. Šur tur nogāzē vēl varēja sazīmēt līdzenus, puslokveidīgus laukumiņus — kādreizējās mazās fermas tīrumiņus. Noplicinātā zeme šajos kabatlakata lieluma lauciņos droši vien vairs nebija spējusi apgādāt zemnieku ar kukurūzu un sakņaugiem, un viņš to bija pametis. Dzīvojamā ēka bija sagruvusi ui tīrumi aizauguši ar nezālēm un mirtēm. Es lūkojos uz mazās mājiņas atliekām, gudrodams, kādi ļaudis tajā varētu būt dzīvojuši, kad piepeši pamanīju kaut ko sarkanīgu kustamies cauri mārsilam pie vienas no mūra sienām. Lēnām pasniedzos pēc binokļa un pieliku pie acīm. Saulē nokaitušo akmeņu gūzma pie mūra pamatnes kļuva skaidri saskatāma, bet pirmajā brīdī es nespēju ieraudzīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību.

Tad, man par lielu pārsteigumu, no mārsila cera apak­šas izlīda mazītiņš lokans dzīvnieciņš, sarkanruds kā rudens lapa. Tā bija zebiekste un, spriežot pēc izturēšanās, jauniņa, vēl nepiedzīvojusi. Sī bija pirmā zebiekste, ko man gadījās ieraudzīt Korfu salā, un es biju sajūsmā. Zvēriņš vērās apkārt, mazliet izbrinijies, tad pacēlās uz pakaļkājām uņ sparīgi ošņāja gaisu. Tas laikam neoda pēc kaut kā ēdama, un zebiekste-aptupusies sāka enerģiski, ar lielu patiku kasīties. Pēkšņi viņa pārtrauca tualeti un uzmanīgi lavījās klāt gaiši dzeltenam krūkļu baltenim jeb citrontauriņam. Kukainim tomēr izdevās izvairīties no laupītāja žokļiem, un tas aizlidoja, atstādams zebieksti krampjaini kampjam tukšu gaisu. Zvēriņš no jaunā uzslē­jās pakaļkājās, lai pavērotu, kur palicis medījums, taču, zaudējis līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens, uz kura bija aptupies.

Es neatņemdamies skatījos uz zebieksti, apbrīnodams viņas sīko, graciozo augumiņu, košo apmatojumu un šķietami nevainīgo purniņu. Man bija dedzīga vēlēšanās zvēriņu noķert un pārnest mājās, lai pievienotu šavai dzīvnieku saimei, bet es ari zināju, ka tas nebūs viegli. Kamēr prātoju, kā šo vēlmi vislabāk piepildīt, lejā, sabrukušajā mājiņā, brieda dramatiska situācija. Es ieraudzīju kādu ēnu, līdzīgu Maltas krustam ', kas slīdēja virs zemajiem brikšņiem,— parādījās zvirbuļu vanags un ašā, zemā lidojumā tuvojās zebiekstei, kura vēl arvien tupēja uz akmens, acīmredzot nenojauzdama briesmas. Nebiju vēl izlēmis — kliegt vai plaukšķināt ar rokām, lai zebieksti brīdinātu,— kad viņa piepeši ieraudzija vanagu. Neticamā ātrumā zvēriņš sviedās sānis, graciozi uzlēca uz pussagruvušā mūra un starp diviem akmeņiem nozuda spraugā — tik šaurā, ka, manuprāt, tai varētu izspraukties cauri vienīgi slieka, nemaz nerunājot par zīdītāju zebiek-

' Maltas krusts — taisns krusts vienādiem, paplatinatiem galiem, vi duslaiku Maltas bruņinieku ordeņa emblēma.

stes lielumā. Tas bija īsts burvju triks: nupat vēl viņa sēdēja uz akmens, bet nākamajā mirklī — līdzīgi lietus lāsei — jau bija nozudusi mūrī. Zvirbuļu vanags apstājās un ar vēdekļveidīgi izplestu asti mazliet palidinājās uz vietas, laikam cerēdams, ka-zebiekste atkal parādīsies. Tomēr pēc brīža viņam apnika gaidīt, un viņš slīdēja tālāk virs nogāzes, lai sameklētu nepiesardzīgāku medī­jumu. Itin drīz zebiekste pabāza mazo purniņu ārā no spraugas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa pie­sardzīgi izlīda, tad uzsāka pastaigu pa mūri — pirmītējā izglābšanās spraugā viņu laikam bija pamudinājusi mūri izpētīt, jo tagad viņa nozuda katrā plaisiņā un šķirbiņā starp akmeņiem.