Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Nezinu,—māte izmisusi atteica. — Viņi ieradās, ka­mēr es vārīju tēju; kopš tā brīža jau pagājušas vairākas stundas. Es nesaprotu ne vārda, ko viņi "runā. Viņi katrā ziņā grib sēdēt uz grīdas. Es domāju, tie, protams, ir Margo draugi, varbūt arī Larija draugi, bet tādā gadījumā viņiem vajadzētu būt inteliģentākiem.

Es pamēģināju runāt grieķiski ar veco vīru, un viņš sajūsmā, ka viņu kāds saprot, tūlīt pielēca kājās. Viņam bija ērgļa deguns, milzu lielas, baltas ūsas, līdzīgas apsarmojušam labības kūlim, un melnas acis ar alkatīgi dzirkstošu skatienu. Vīrs bija apģērbis baltu tuniku ar sarkanu, platu drēbes jostu, kurā bija iebāzts duncis, ļoti platas maisveida bikses, garas, baltas kokvilnas zeķes un sarkanas kurpes uzliektiem purngaliem, ko rotāja efek­tīgi pomponi. Ak tad es esot apburošās sinjoritas brālis — viņas brālis, vecais vīrs satraukts auroja, un uz viņa ūsām trīcēja šokolādes kūkas drupačas. Kāds gods ar mani iepazīties! Viņš piespieda mani sev klāt un tik dedzīgi skūpstīja, ka suņi, baidīdamies par manu dzīvību, visi reizē sāka riet. Auns, redzēdams četrus rejošus suņus, krita panikā un sāka joņot apkārt mātei, notīdams viņu ar virvi. Atskanot sevišķi niknam Rodžera rējienam, pārbie­dētais auns bēga drošībā uz verandu, vilkdams sev līdzi izlaistītās limonādes un šokolādes kūkas biezputrā iekri­tušo māmiņu. Viss gāja juku jukām. Izcēlās briesmīga kņada.

Rodžers, laikam nopratis, ka vecais turks uzbrūk gan man, gan mātei, uzklupa vecā vīra kurpēm, sakampdams zobos vienu no pomponiem. Turks lūkoja viņam iespert ar svabado kāju un tūlīt pats nogāzās zemē. Trīs sievietes, sakrustotām kājām nekustīgi sēdēdamas uz spilveniem, skaļi kliedza no čadru apakšas. Māmiņas suns Dodo, kas jau sen bija pārliecinājies, ka mājas trači viņa — Dendija Dinmonta—šķirnes suņiem 1 sagādā skaudras ciešanas, bē­dīgs čurnēja kaktā un kauca. Turks, kas, par spīti saviem gadiem, bija pārsteidzoši lokans, izvilka dunci un neatlai­dīgi, bet veltīgi pūlējās ar to aizsniegt Rodžeru, kurš, mežonīgi rūkdams, šāvās no viena pompona pie otra, veikli izvairīdamies no dunča asmens. Vidls un Pjūks mēģināja aunu ielenkt, bet māte, izmisīgi pūlēdamās izvīstīties no virves, izkliedza nesaprotamus, man domā­tus rīkojumus.

— Paņem jēru! Džerij, pievāc to jēru! Viņi to nogalēs,— māmiņa spiedza, notriepusies ar limonādi un šokolādes kūkas druskām.

— Melnais velna izdzimums! Raganas bandu dēls! Ma­nas kurpes! Laid vaļā manas kurpes! Es tevi nositīšu… nogalēšu!— aizelsies brēca vecais turks, zvetēdams uz Rodžera pusi.

— Ai! Ai! Ai! Viņa kurpes! Viņa kurpes!—korī ķērca trīs sievišķi, nekustīgi sēdēdami uz spilveniem.

Ar lielām pūlēm, vairoties no dunča, man izdevās satrakoto Rodžeru atraut no vecā turka pomponiem un kopā ar Vidlu izvest ārā verandā. Tad es atgrūdu bīdāmās durvis un uz laiku ieslodzīju ēdamistabā jēru, kamēr man izdosies nomierināt veco turku. Māte, nervozi smaidī­dama un enerģiski mādama ar galvu uz visu, ko es sacīju, kaut arī neko nesaprata, mēģināja notīrīt apģērbu, bet tās izrādījās veltīgas pūles, jo šokolādes kūka, viens no viņas vislielākajiem un lipīgākajiem ražojumiem, bija pildīta ar krēmu, un viņa, atmuguriski krītot, bija iespiedusi elkoni pašā kūkas centrā.

Galu galā vecais vīrs nomierinājās un aprima, un, kamēr māte uzgāja augšā pārģērbties, es salēju glāzēs brendiju turkam un viņa trim sievām. Brendijs darīja savu, un ap to laiku, kad māte atgriezās, vismaz no viena plīvura apakšas bija dzirdami klusi šņuksti, bet turka deguns vērtās sarkans kā uguns.

— Tava māsa ir… kā lai tev to pasaku?… Burvīga… Nu, debešķīga. Nekad neesmu sastapis viņai līdzīgu meiteni,— viņš dedzīgi runāja, turēdams glāzi izstieptā rokā,— es,

1 Skotu terjers, medību suns ar pinkainu vilnu, īsām kājām. Nosaukts V. Skota romāna «Gajs Mennerings» personāža Dendija Dinmonta vārdā.

kuram, kā tu zini, ir trīs sievas, nekad neesmu redzējis tādu meiteni kā tava māsa.

— Ko viņš tur stāsta?— māte jautāja, nervozi blenz­dama uz turka dunci. Es atkārtoju, ko turks bija man teicis.

— Pretīgais vecis!— māte šķendējās.— Nudien Margo vajadzētu būt piesardzīgākai.

Turks iztukšoja savu glāzi un no jauna sniedza to man pretī, starojoši smaidīdams.

— Jūsu kalpone,— viņš iesāka, piegrūzdams māmiņai ar īkšķi,— ir mazdrusciņ padumja, vai ne? Viņa nerunā grieķiski.

— Ko viņš sacīja?— māte atkal vaicāja.

Es godīgi pārtulkoju.

— Nekauņa tāds!— dusmīgi attrauca māte.— Patiesi, es varētu Margo iecirst pļauku. Pasaki viņam, kas es esmu.

Es pateicu turkam, un efekts bija daudz lielāks, nekā māte varētu vēlēties. Ar troksni viņš uzlēca kājās, pie­skrēja pie mātes, sagrāba viņas rokas un apbēra ar skūpstiem. Pēc tam, vēl arvien turēdams māti kā knaiblēs, turks lūkojās viņai acīs, ūsas viņam satraukumā drebēja.

— Māte,— viņš patētiskā balsī sacīja,— mana Mandeļ- ziediņa māte.

— Ko viņš tur klaigā!— māmiņa nervozi jautāja.

Bet, pirms es paguvu pārtulkot, turks jau bija noaurojis kādu pavēli savām sievām, un tās sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes. Viņas pielēca kājās no spilveniem, pie­skrēja pie mātes, pacēla savas čadras un dziļā pazemībā skūpstīja mātei rokas.

— Es nevēlos, ka viņas mani skūpsta,— māte aizelsu­sies iebilda.— Džerij, pasaki viņām, ka tas ir gluži lieki.

Turks, norīkojis savas sievas atpakaļ uz spilveniem, no jauna pievērsās mātei. Ar vienu vareno roku apņēmis viņas plecu, tā ka viņa aiz sāpēm iekliedzās, turks kā orators izmeta otru roku uz priekšu.

— Nekad nebūtu domājis,— viņš dārdināja, lūkoda­mies mātes sejā,— nekad nebūtu domājis, ka man būs tas gods iepazīties ar mana Mandeļzieda māti.

— Ko viņš tur saka?— māte uztraukta vaicāja, sagrābta turka lācīgajā apkampienā.

Es atkal pārtulkoju.

— Mandeļzieds? Par ko viņš runā? Tas cilvēks ir traks,— viņa noteica.

Es paskaidroju, ka turks acīmredzot līdz ausīm iemīlē­jies Margo un ka šis vārds domāts viņai. Līdz ar to mātes baiļpilnās aizdomas par turka nodomiem bija apstiprināju­šās.

— Atradies Mandeļzieds!—viņa dusmīgi noteica.— Lai tikai viņa pārnāk — es viņai sadošu Mandeļziedu!

Sajā bridi, pēc peldes svaiga un atvēsinājusies, ļoti atklātā peldkostīmā parādījās pati Margo.

— O-o-o!—viņa sajūsmināta izsaucās.— Mustafa! Un Lena, Marija un Teliņa! Cik jauki!

Turks piesteidzās pie Margo un godbijīgi noskūpstīja viņai roku, trīs sievas sastājās ap viņiem, izgrūzdamas slāpētus prieka kliedzienus.

— Māmiņ, tas ir Mustafa,— Margo starodama sacīja.

— Mēs jau iepazināmies,— māte saīgusi atteica,— un viņš sabojāja manu jauno kleitu, pareizāk sakot, viņa jērs to izdarīja. Ej uzvelc kādu apģērba gabalu!

— Viņa jērs?—izbrīnījusies jautāja Margo. — Kāds jērs?

— Tas jērs, kuru viņš atveda savam Mandeļziedam, ka viņš tevi dēvē,— māte pārmetoši sacīja.

— Ak, tas jau ir tikai joks,— atteica Margo un no­sarka,— viņš jau nedomā neko ļaunu.

— Es gan zinu, kādi ir šie netīrie veči,— māte draudīgi piezīmēja.— Tev, Margo, vajadzētu būt gudrākai.

Vecais turks vērīgi klausījās šajā vārdu pārmaiņā, viņa spožās acis meta ašus mirkļus, seju rotāja svētlaimīgs smaids; mātes un Margo strīds turpinājās, un es, baidīda­mies ar savu tulka prasmi nonākt strupceļā, atvēru bīdāmās durvis un ielaidu jēru. Dzīvnieks ienāca viesis­tabā nekaunīgi dižmanīgā gaitā, melns un sprogains kā negaisa mākonis.