Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Tomēr tikai nedaudziem Viktorijas laika pētniekiem būs bijis tāds lielisks, gluži nepārspējams ceļabiedrs kā Teodors — īsta, parocīga enciklopēdija, ko paņemt līdzi ekspedīcijā.

Man viņš likās viszinīgs kā pats dievs, tikai daudz jaukāks, jo bija reāls. Ikvienu, kas viņu pazina, Teodors pārsteidza ar savām neticami plašajām zināšanām, bet jo sevišķi ar lielo vienkāršību. Atceros, reiz sēdējām ve­randā pie māmiņas bagātīgi klātā tējas galda pārpaliku­miem un klausījāmies nogurušo cikāžu vakara dziesmā, apbērdami Teodoru ar jautājumiem. Viņš bija ģērbies nevainojamā tvlda uzvalkā, gaišie mati un bārda kārtīgi sasukāta; Teodora acis ikreiz uzdzirkstīja, kad mēs uzņē­mām jaunu sarunu tematu.

— Teodor,— Larijs ierunājās,— Paliokastritsa klosterī ir kāda glezna, par kuru mūki apgalvo, ka to darinājis Panioti Dokserass [3] . Kā tu domā — vai tā varētu būt?

— Redzi,— Teodors piesardzīgi iesāka,— par šo tematu es diemžēl zinu ļoti maz. Bet domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams: glezna drīzāk varētu būt Cadzanisa darbs… e-e… viņš uzgleznojis ļoti interesantu mazu darbiņu… Patera klosteri, nu, tajā pie augšējā ceļa, kas ved uz Korfu ziemeļdaļu. Tagad viņš, protams…

Nākamajā pusstundā Teodors mums sniedza visaptve­rošu, kodolīgu lekciju par Jonijas salu glezniecības vēs­turi, sākot ar apmēram 1242. gadu, un tad nobeidza, sacīdams:

— Bet, ja jūs gribat dzirdēt speciālista domas, jums jāgriežas pie doktora Paramitiotisa, no kura jūs varat iegūt daudz pilnīgāku informāciju nekā no manis.

Nav jābrīnās, ka mēs uz Teodoru paļāvāmies kā uz orākulu. Vārdi «Teo saka» uzlika ticamības zīmogu jebku­rai informācijai, ko kāds cilvēks gatavojās nodot citiem; šie divi vārdi bija ari nepieciešami, lai iegūtu mātes piekrišanu it visam, sākot ar ieteikumu lietot uzturā vienīgi augļus un beidzot ar neatliekamu vajadzību turēt skorpionus guļamistabā, jo tie, redziet, esot pilnīgi nekai­tīgi. Teodors bija vislabākais sarunu biedrs ikvienam no mums. Ar māti viņi apspriedās p^r augiem, it īpaši par ārstniecības augiem un to receptēm, Teodors apgādāja māti ar lasāmvielu no savas plašās detektīvromānu biblio­tēkas. Ar Margo viņš varēja runāt par diētām, vingroju­miem un dažādām ziedēm, kurām esot lieliski panākumi pret plankumiem, pūtītēm, dažādiem izsitumiem. Teodors spēja dalīties domās par jebkuru jautājumu, kas iešāvās prātā manam daiļrunīgajam brālim Larijam, sākot ar Freidu [4] un beidzot ar zemnieku ticību vampīriem; Lesliju viņš varēja izglītot Grieķijas šaujamo ieroču vēsturē vai pastāstīt viņam par zaķu paradumiem ziemā. Attiecībā uz mani — manu izziņas kāri un trūcīgajām zināšanām — Teodors bija gudrības avots it visās jomās, un es kāri dzēru no šī avota.

Ceturtdienās Teodors parasti ieradās ap pulksten desmi­tiem, nesatricināmā mierā sēdēdams ormaņa ratu paka­ļējā sēdeklī, galvā viņam bija pelēka filca cepure, uz ceļgaliem kolekcionāra soma, pie sāniem spieķis ar gāzes auduma tīkliņu galā. Es, kas jau biju kājās kopš pulksten sešiem un lūkojos lejā uz olīvu birzīm, lai ieraudzītu viņu piebraucam, ap to laiku izmisumā biju nospriedis, ka viņš aizmirsis, kāda šodien diena, vai arī viņam gadījies pakrist un salauzt kāju vai ciest kādā katastrofā. Redzot viņu mierīgu, nopietnu, sveiku un veselu sēžam ormaņa ratu pakaļējā sēdeklī, es izjutu lielu atvieglojumu. Saule, kas līdz tam likās aptumsusi, sāka atkal spoži spīdēt. Pieklājīgi pakratījis manu roku, Teodors samaksāja vedē­jam un pieteica vakarā savlaicīgi atbraukt viņam pakaļ. Tad, uzmetis plecā kolekcionāra somu, viņš kādu brīdi domīgi lūkojās zemē, nemierīgi šūpodamies pirkstgalos.

— Es domāju… e-e…' tu zini… —viņš iesāka,— mēs varētu papētīt mazos dīķīšus… e-e… Kontokali tuvumā. Protams, tikai tajā gadījumā, ja tev nav padomā kāda cita vieta… e-e… kurp tu labprātāk dotos.

Es ar lielāko prieku tūlīt paziņoju, ka mazie dīķīši Kontokali tuvumā ir tieši tas, ko es vēlos.

— Labi,— Teodors sacīja.— Viens no iemesliem, kāpēc es ļoti gribētu aiziet uz turieni… e-e.., ir… zini… tur ir kāda taka, kas ved mūs gar ļoti labu grāvi, kurā man ir laimējies atrast daudz vērtīgu dzīvnieku.

Tā mēs, jautri sarunādamies, devāmies ceļā, suņi izkār­tām mēlēm, astes luncinādami, atstāja mandarīnu koku pavēni un tecēja mums līdzi. Pēc brīža aizelsusies mūs panāca Lugarēcija, viņa nesa turzu ar mūsu lenču, ko .bijām aizmirsuši mājās.

Tērzēdami gājām caur olīvu birzīm, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu puķi vai koku, putnu vai kāpuru; viss mums likās interesants, un Teodors par visu zināja kaut ko pastāstīt.

— Es nudien nezinu nevienu paņēmienu, kā tu varētu saglabāt sēnes savai kolekcijai; kādu līdzekli tu arī lietotu, vienalga… hm… e-e… tu zini… sēnes sačokurojas. Vislabāk, manuprāt, ir sēnes uzzīmēt vai uzgleznot, vai nofotografēt. Bet tu vari pagatavot sporu ornamentus, un tie ir ļoti glīti. Kā to izdarīt?… Nu tā… tu noņem… zini… ēdamai sēnei vai suņusēnei cepurīti un novieto uz balta kartona gabala. Sēnei, protams, jābūt pilnīgi pieaugušai, citādi sporas neizbirs. Pēc kāda laika cepurīte rūpīgi jānoņem no kartona… taču ievēro—sporas nedrīkst aizskart, un tev būs skaists… e-e… sporu ornaments!

Suņi, vēdekļveidīgi izretinājušies, aizšāvās mums pa priekšu, stīvām kājām viņi cītīgi ošņāja veco olīvkoku dobumus un, skaļi riedami, veltīgi mēģināja noķert bezde­līgas, kas lidinājās līču loču starp kokiem gandrīz pie pašas zemes. Drīz vien mēs sasniedzām klajāku apvidu, kur olīvu birzis nomainīja mazi tīrumiņi ar augļu kokiem un kukurūzu vai vīnogulājiem.

— Are!—Teodors ierunājās, apstādamies pie zālaina grāvja, kas bija pilns ar ūdeni, un, ielūkodamies tajā, acis viņam spīdēja, izspūrusī bārda trīcēja priecīgā satrau­kumā.— Te nu ir kaut kas interesants. Vai tu redzi? Tieši pie mana spieķa.

Es piepūlēju acis, bet neko neredzēju. Teodors piestipri­nāja tīkliņu spieķa galam, veikli, it kā zvejodams mušu no zupas, pasmēla un tad pacēla.

— Te, skaties, vai redzi? Tas ir HYdrophilus piceus… e-e… lielā ūdensmīļa olu maiss. Kā tev zināms, tā ir mātīte, kas savērpj… savij šo maisu. Tajā var būt līdz piecdesmit olu… tas ir ļoti interesanti… Acumirkli… es tikai paņemšu pinceti. Nu, te, vai redzi? Tātad tas te… hm… to varētu nosaukt par skursteni, kaut gan tas drīzāk atgādina mastu un ir pildīts ar gaisu, līdz ar to maisu var salīdzināt ar mazu kuģīti, kas nevar apgāzties, jo ar gaisu pildītais masts to nepieļauj… Ja tu olu maisu ieliksi savā akvārijā, no tā jāizšķiļas mazuļiem, bet es brīdinu tevi, kāpuri ir ļoti… e-e… zini… ļoti plēsīgi un droši vien aprīs tavus pārējos akvārija iemītniekus. Un tagad mēģināsim noķert kādu pieaugušu vaboli.

Pacietīgi kā bridējputns Teodors soļoja gar grāvmalu, ik pa brīdim iegremdēja ūdenī tiklu un pasmalstīja.

— Areče! Laimējās!— viņš beidzot iesaucās un uzma­nīgi ielika manā drebošajā plaukstā lielu, melnu vaboli, kas aizvainoti tirināja kājas.

Ar apbrīnu es aplūkoju vaboles spēcīgos, rievainos segspārnus, sarainās kājas un ķermeni ar tikko manāmu olīvzaļu lāsmojumu.

— Šī vabole pelti lēnām salīdzinājumā ar citām… e-e… nu zini…ūdensvabolēm, turklāt viņa peld pavisam dīvaini. Hm… hm… viņa airējas uz priekšu nevis vienlaicīgi ar visām kājām, kā to dara citas sugas, kas dzīvo ūdenī, bet darbina kājas pārmaiņus. Tādējādi rodas iespaids… nu zini… ka vaboles kustības ir ļoti saraustītas.