Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Teikto apstiprinādams,- viņš pielika pie lūpām raga smailo galu un iepūta. No raga izplūda skanīgs svelpiens, kaut kas vidējs starp miglas tauri un mēles klakšķināšanu ar rezonējošiem virstoņiem. Es klausījos un kritizēju, paskaidrodams, ka šādai skaņai nav nekā kopīga ^ a! flaminga kliedzienu.

— Pareizi, bet es varu derēt — Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš to nezina,— Leslijs sacīja.— Tagad man vienīgi atliek aizņemties no tevis flamingu spalvas.

Es nelabprāt gribēju šķirties no šiem savas kolekcijas dārgumiem, pirms Leslijs man nebija paskaidrojis, kādam nolūkam viņam vajadzīgas flamingu spalvas, un devis solījumu, ka ar tām nekas ļauns nenotiks.

Pulksten desmitos, Leslija apģērbti, sagatavojušies fla­mingu medībām, parādījās Lumijs un Harijs. Abiem bija galvā salmu cepures, kājās gumijas zābaki; jo, kā Leslijs paskaidroja, izsekojot flamingus, varbūt mums vajadzē­šot iet pa purviem. Lumijs un Harijs interesantā piedzīvo­juma gaidās bija piesarkuši un satraukti, bet, kad Leslijs nodemonstrēja flamingu pievilinātāju, viņu entuziasmam nebija robežu. Viņi izpūta tik skanīgus svelpienus, ka suņi rēja un kauca kā negudri un Larijs saniknots izliecās pa savas guļamistabas logu, draudēdams mums: ja mēs turpināšot uzvesties kā sasodītā «Kvorna» [6] mednieki savā pulcēšanās vietā, viņš būšot spiests iejaukties.

— Un tu esi pietiekami veca, lai to saprastu,— aizcirz­dams logu, viņš izšāva pēdējo zalvi, domātu mātei, kas bija iznākusi ārā pie mums, lai noskaidrotu, kāpēc izcē­lies tāds troksnis.

Beidzot mēs ar drošsirdīgajiem medniekiem izgājām no mājām un neapstādamies nosoļojām apmēram' divas jūdzes; šajā laikā viņu sajūsma jau bija ievērojami noplakusi. Tad mēs viņiem likām uzrāpties gandrīz ne­pieejama paugura virsotnē, nostādījām abus medniekus kazeņu krūmā un pavēlējām pūst ragā, lai pievilinātu flamingus. Pusstundu bez apstājas viņi pārmaiņus centīgi to darīja, taču pamazām abiem sāka trūkt elpas. Troksnis, kas plūda ārā no raga, tagad drīzāk atgādināja nāvīgi ievainota ziloņu buļļa baurošanu nekā putna kliedzienu.

Nu bija pienākusi mana kārta darboties. Aizelsies, satraukts es uzskrēju paugurā, lai pastāstītu medniekiem, ka viņu pūles nav bijušas veltīgas. Flamingi patiesi atbildējuši, bet nelaimīgā kārtā viņi atrodoties kalna pakājē, kādā ielejā pusjūdzi tālāk uz austrumiem. Ja mednieki nekavējoties steigsies turp, Leslijs viņus tur sagaidīs. Abu mākslinieku amerikāniskā neatlaidība bija apbrīnas vērta. Klupdami krizdami neērtajos gumijas zābakos viņi joņoja uz norādīto tālāko kalnu un pēc manas pavēles laiku pa laikam apstājās, lai aizelsušies pūstu flamingu pievilināšanas ragā. Kad beidzot, svied­riem noplūduši, abi uzskrēja kalna korē, tur jau stāvēja Leslijs. Viņš paziņoja: ja mednieki paliks uz vietas un turpinās pūst ragā, viņš, Leslijs, aizies pa ieleju putniem priekšā un dzīs tos augšā kalnā pie medniekiem. Leslijs atdeva draugiem savu šauteni un medību somu, lai pašam, kā viņš sacīja, būtu vieglāka iešana. Tad Leslijs nozuda.

Sajā epizodē notikumos iesaistījās mūsu iemīļotais policists Filimona Rontakosa. Filimona neapšaubāmi bija pats resnākais un kūtrākais no visiem Korfu policistiem. Policijas dienestā viņš jau bija nokalpojis vairāk nekā trīsdesmit gadu, taču nekad nebija paaugstināts, jo vēl nevienu cilvēku nebija arestējis. Viņš mums gari un plaši tika paskaidrojis, ka patiešām fiziski nespējot to izdarīt; tikai domās vien izturoties varmācīgi pret noziedznieku, viņa tumšās atraitnīšu acis pildījās ar asarām;, svētku dienās, kad no vīna ieskurbušie cieminieki uzsāka nenozī­mīgu strīdu, viņš gāzelīgā gaitā apņēmīgi aizsoļoja pre­tējā virzienā. Viņam patika mierīga dzīve; apmēram reizi divās nedēļās viņš mūs apciemoja, lai apbrīnotu Leslija ieroču kolekciju (kuras turēšanai Leslijam nebija atļau­jas), un kā dāvanu pasniedza Larijam kontrabandas ta­baku, mātei un Margo puķes, man— cukurotas-mandeles. Jaunībā viņš bija braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģa un kaut cik ielauzījies angļu valodā; šis apstāklis, kā arī visiem Korfu salas iedzīvotājiem piemītošā tieksme uz parupjiem jokiem padarīja policistu mums ļoti noderīgu. Filimona lieliski veica savu uzdevumu. Gāzelēdamies viņš savā spožajā mundierī kāpa kalna korē, un viss viņa izskats it kā personificēja likumu un kārtību, uzticību valsts varai. Mūsu medniekus Filimona atrada aizgūtnēm pūšam pievilinātāju. Viņš laipni apjautājās, ko viņi te darot. Policista laipnības iedrošināti, Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš kā tādi muļķa puišeļi uzlielīja viņa kroplo angļu valodu un ņēmās skaidrot, kas viņiem padomā. Taču, apmulsušajiem amerikāņiem par lielu brīnumu, Filimona no mīlīga, resna, spožā uniformā tērpta policista piepeši pārvērtās neiejūtīgā, brutālā bi­rokrātā. . '

— Jūs nezin, ka flamingo nav brīv šaut?— policists kā skaldīt noskaldīja.— Tas ir aizliegts.

— Bet, labais policist, mēs tos nešaujam,— nedroši iebilda Lumijs Mīļumiņš.— Mēs vienīgi gribam tos redzēt.

— Jā. Tā ir, jūs esat pārskatījies,— Harijs Dārgumiņš pieglaimīgi sacīja.— Mēs nemaz negribam šaut tos jaukos rakarus, mēs tikai gribam viņus apskatīt. Nevis šaut, skaidrs?

— Ja jūs nešauj, kāpēc jums ir bise?— vaicāja Filimona.

— Ak tā,— atteica Lumijs nosarkdams.— Bise pieder vienam mūsu draugam… e-e… amigo… zināt?

— Jā, jā,— Harijs Dārgumiņš piebalsoja,— mūsu drau­gam Lesam Darelam. Varbūt jūs viņu pazīstat? Sajā salā viņu daudzi pazīst.

Filimona uzlūkoja viņus ar aukstu, nepielūdzamu ska­tienu.

— Es nepazīt to draugu,— viņš beidzot sacīja.— Lūg- tum atvērt to somu!

— Lēnāk, lēnāk,— protestēja Lumijs Mīļumiņš,— klau­sieties, ko es jums teikšu! Tā nav mūsu soma, policist.

— Nav, nav mūsu,— atkal piebilda Harijs Dārgumiņš.

— Tā pieder mūsu draugam Darelam.

— Jums ir bise. Jums ir soma,— Filimona aizrādīja.

— Lūgtum atvērt somu!

— Policist, man tā vien liekas, jūs mazliet pārcenšaties, pildot dienestu,— Lumijs Mīļumiņš aizrādīja, un tūlīt Harijs Dārgumiņš piekrizdams dedzīgi māja ar galvu.— Bet, ja jums no tā kļūst labāk, manis pēc, varat arī iemest aci tajā somā.

īsu brīdi pacīnījies ar siksnām, Harijs Dārgumiņš at­vēra somu un sniedza to Filimonam. Policists ielūrēja somā, izgrūda gavilējošu rukšķienu un izvilka no somas noplūktu cāli bez galvas, nolipinātu ar spilgti rozā spal­vām. Abi krietnie mednieki nobālēja aiz sašutuma.

— Bet paklausieties… te mums… e-e… brīdi uzgai­diet…— Lumijs Mīļumiņš iesāka, bet viņa balss aprāvās Filimonas pārmetošā skatiena priekšā.

— Nav brīv šaut flamingo, es jums saku,—atkārtoja Filimona.— Jūs ir arestēti.

Filimona medniekus noveda lejā uz policijas iecirkni, kur viņi tika aizturēti vairākas stundas; šajā laikā viņiem vajadzēja rakstīt nebeidzamus paskaidrojumus — un viņi tik ļoti nervozēja', ka nespēja skaidri domāt un sajauca faktus, tā ka ziņojumi iznāca pretrunīgi.

Abu mednieku satraukumu vēl jo lielāku vērta draudzīgs cieminieku pūlis, ko mēs ar Lesliju bijām sapulcinājuši pie policijas iecirkņa, cieminieki kliedza un auroja tā, kā to prot vienīgi grieķi, ik pa brīdim uzsauk­dami: «Flamingo!»—un mezdami akmeņus uz iecirkņa pusi.

Galu galā Filimona atjāva saviem gūstekņiem nosūtīt ziņu Larijam, un tas, atdrāzies uz ciemu, aizrādīja policis­tam, lai viņš nodarbojas ar noziedznieku ķeršanu, nevis ļauj sevi iesaistīt cilvēku āzēšanā; un tā abi flamingu mednieki varēja atgriezties mūsu ģimenes klēpī.