Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Pēc pusstundas nepārtrauktas airēšanas mēs sasnie­dzām līcīti, ko apņēma sudrabainas olīvu birzis un lieli, zeltaini kazirbuleņu biezokņi, no kuriem virs skaidrajiem, mierīgajiem ūdeņiem vēdīja reibinoša smarža. Es noenku­roju laivu tuvu pie klints divas pēdas dziļā ūdenī, tad nometu drēbes un, apbruņojies ar tauriņu ķeramo tīklu un platkakla krūzi, iebridu kristālskaidrajā jūras ūdeni, kas bija tik silts kā vannā.

It visur kūsāja dzīvība, un dzīvo radījumu bija tāda pārbagātība, ka nācās sevi stingri turēt rokās, lai nenovēr­stos no galvenā uzdevuma. Jūrasgurķi, līdzīgi lielām, kārpainām desām, veseliem bariem gulēja starp daudzkrā­sainajām aļģēm. Uz akmeņiem vidēja jūrasežu dzeloņai­nie spilventiņi, dzeloņi šūpojās šurpu turpu kā kompasa adata.

Sur tur kā palielinātas mitrenes pie akmeņiem bija pielipuši hitoņi, visapkārt kustējās koši izraibinātas spin- deļgliemežnīcas, un katrā bija vai nu tās likumīgais īpašnieks, vai okupants — vientuļniekvēzis ar sārtu galvu un spilgti .sarkanām spīlēm. Man zem kājām piepeši sakustējās un steidzās projām mazs aļģēm klāts akmens, atklādams sevi par zirnekļkrabi, kuram maskēšanās no­lūkā uz muguras kuplo jauks aļģu dārziņš.

Drīz es nonācu tajā līcīša vietā, ko bija iecienījušas krāšņās gļotzivis. Necik ilgi — un es pamanīju kādu skaistu tēviņu, spožu, gandrīz vizuļojošu savā daudzkrā­sainajā kāzu tērpā. Uzmanīgi virzīju viņam pretī tauriņu ķeramo tiklu, un viņš atkāpās, kustinādams uzmestās lūpas. Tad es strauji vēzēju tiklu, bet viņš bija ļoti piesardzīgs un veikli izvairījās. Vairākkārt es veltīgi nopūlējos iesmelt gļotzivi tiklā, un pēc katra šāda mēģinā­juma tā atkāpās mazliet tālāk. Galu galā mana uzbāzība zivij apnika, un tā aizšāvās projām, lai paglābtos savā mājā — iedauzītā māla podā, kādus zvejnieki izliek jūrā, lai tajos ievilinātu neuzmanīgas tinteszivis. Tur gļotzivs tēviņš domājās nokļuvis drošībā, bet tā bija nelabojama kļūda, jo es viņu kopā ar visu māju iesmēlu tiklā un tad, iekāpis laivā, pārvietoju podu ar tā iemītnieku vienā no lielajiem kolekcionēšanas traukiem.

Panākumu spārnots, turpināju medības un ap lenča laiku biju noķēris savam gļotzivju tētim divas zaļas draudzenes, bultkalmāra mazuli un kādu interesantu, man līdz šim nepazīstamu jūraszvaigzni. Saule tagad nežēlīgi karsēja — un vairums dzīvo radījumu nozuda zem akme­ņiem, lai patvertos pavēnī. Es izbridu krastā un, apsēdies zem olīvām, ieturēju lenču. Gaiss bija smags no kazirbu- leņu smaržas un pilns cikāžu griezīgās čirkstoņas.

Ēzdams es vēroju milzīgu, zaļu ķirzaku, kuras ķermeni izraibināja spilgti zili lāsumi; ķirzaka zagās klāt meln­balti svītrotam plūmju dižtauriņam un to noķēra. Rāpulim bija paveicies, jo dižtauriņi reti kad nosēžas uz ilgāku laiku, turklāt viņu lidojums ir haotisks un neaprēķināms. Ķirzaka nogrāba tauriņu aiz spārna, palecoties uz augšu savas sešpadsmit collas.

Beidzis lenču, es atkal piekrāvu laivu, sasaucu kopā suņus un airēju mājup, lai ātrāk pagūtu ievietot akvārijos jauniegūtās gļotzivis. Mājās iemitināju tēviņu ar viņa podu liela akvārija pašā centrā, pēc tam tur uzmanīgi ielaidu abas mātītes. Lai gan gļotzivis novēroju visu atlikušo pēcpusdienu, nekā interesanta neredzēju. Tēviņš, gulēdams pie poda ieejas, vienīgi plātīja muti un kusti­nāja lūpas; abas mātītes katra savā akvārija galā cītīgi nodarbojās ar to pašu.

Otrā dienā ar lielu satraukumu atklāju, ka rītausmā gļotzivis bijušas aktīvas, jo akvārijā uz poda virsmas bija iznērsti ikri. Kura no abām mātītēm to bija paveikusi, es nezinu, bet ievēroju, ka tēviņš ir kļuvis apņēmīgs savas ģimenes sargs un aizstāvis, jo viņš nikni uzbruka manam pirkstam, kad es cēlu ārā no akvārija podu, lai aplūkotu ikrus.

Biju stingri apņēmies nepalaist garām turpmākos noti­kumus, tāpēc, sadabūjis brokastu, ēdu to, apsēdies akvā­rija priekšā, un paturēju acīs gļotzivis. Līdz šim mana ģimene tika uzlūkojusi zivis par vismazāk traucējošām salīdzinājumā ar maniem pārējiem dzīvniekiem, bet tagad par gļotzivīm viņiem radās šaubas: visu rīta cēlienu es apgrūtināju katru garāmejošo mājas iemītnieku ar lūgu­miem pienest man apelsīnu, ūdeni, ko padzerties, vai uzasināt manu zīmuli, jo, laiku īsinādams, es savā dienas­grāmatā zīmēju gļotzivis. Lenču man pasniedza pie akvā­rija, un garajā, karstajā pēcpusdienā es kļuvu miegains. Suņi, kurus jau sen garlaikoja tāds nomoda stāvoklis, ko viņi nespēja saprast, bija aizskrējuši uz olīvu birzīm, atstādami mani vienu ar gļotzivīm.

Zivju tēviņš atradās dziļi podā,, un viņu tikko varēja saskatīt. Viena no mātītēm bija iespraukusies starp di­viem akmeņiem, otra gulēja smiltīs, plātīdama muti. Akvārijā kopā ar zivīm bija divi zirnekļkrabīši, apauguši ar aļģēm, turklāt vienam uz galvas kā koķeta kapuce vīdēja maza, sārta jūras anemone. Tieši šis krabis ierosi­nāja un paātrināja gļotzivju romantiskās izdarības. Kra­bis klaiņāja pa akvārija dibenu, ar spīlēm klīrīgi bāzdams mutē barības druskas — kā izlepusi vecmeita ēdot sviest­maizi ar gurķi, un tad piepeši viņš bija nonācis pie saplēstā poda. Tajā pašā mirklī parādījās gļotzivju tēviņš, vizuļodams apžilbinoši spilgtās krāsās, gatavs uzsākt cīņu. Zivtiņa metās virsū krabītim un lielā niknumā ik pa brīdim tam iekampa. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinā­jumiem atvairīt uzbrucēju ar spīlēm krabis bija spiests glābties bēgot. Mirdzošā gļotzivs savā taisnības apziņā bija palikusi uzvarētāja, un viņa pašapmierināti apmetās pie poda ieejas.

Tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Mātīte, gulēdama smiltīs, bija pamanījusi tēviņa cīņu ar krabi, viņa peldēja turp un apstājās collas piecas atstatu no drauga.* To redzēdams, tēviņš ļoti satraucās, viņa krāsojums iemirdzē­jās vēl spožāk.

Piepeši viņš uzbruka mātītei — sakampa to aiz galvas, un, lokveidīgi izliecis ķermeni, belza ar asti. Es pārsteigts vēroju zivju izturēšanos un atklāju, ka belzieni un grūstī­šana mātīti nekādi neiespaido,— viņa palika uz vietas un nemēģināja pretoties. Tas, kas norisinājās manu acu priekšā, nebija parasts, negaidīts uzbrukums, bet gan izaicinoša kāzu spēle. Tālāk es ievēroju, ka, belzdams ar asti un kampdams aiz galvas, tēviņš īstenībā dzen mātīti uz savu māju, tāpat kā ganu suns dzen aitas.

Tagad man bija skaidrs, ka abas zivis, iepeldējušas podā, vairs nebūs redzamas, tāpēc es aizskrēju pēc kādas ierīces, ar kuras palīdzību mēdzu ielūkoties putnu ligzdās. Tā bija bambusa nūja, kurai galā zem leņķa piestiprināts spogulītis. Ja putna ligzda nebija aizsniedzama, spogulītis darbojās kā periskops, kas deva iespēju apskatīt olas un jaunos putnēnus. Tagad es nolēmu to izlietot līdzīgā veidā, tikai apgrieztu otrādi. Tajā brīdī, kad atgriezos pie akvārija, abas gļotzivis nozuda podā. Ļoti piesardzīgi, baidīdamies viņas iztraucēt, iegremdēju pie nūjas piesti­prināto spogulīti ūdenī un virzīju uz poda pusi, līdz tas atradās tieši pretī ieejas caurumam. Tad es to nostādīju vēlamajā stāvoklī — un poda iekšpuse kļuva ne vien labi pārredzama, bet, saules gaismai atstarojoties spogulītī, gļotzivju māja bija arī jauki izgaismota.

Sākūmā abas zivis turējās cieši vienotrai līdzās, vilnīja viņu krāšņās spuras, tas arī bija viss. Tēviņa uzbrukumi draudzenei vairs neatkārtojās, jo mātīte tagad bija viņa mājā drošībā, un viņš likās nomierinājies. Pēc minūtēm desmit mātīte atvirzījās nostāk no sava drauga un iznērsa kaudzīti caurspīdīgu ikru, kas pielipa pie poda gludajiem sāniem, līdzīgi varžu ikriem. Tad mātīte atvirzījās sānis, un virs ikriem novietojās tēviņš. Diemžēl es neredzēju, ka tēviņš ikrus apaugļo, jo starp viņu un mani atradās mātīte, bet visas pazīmes liecināja, ka viņš to darīja. Juz­dama, ka viņas loma šai norisē beigusies, mātīte izpeldēja no poda un devās šķērsām pāri akvārijam, vairs nelik­damās zinis par ikriem. Tēviņš turpretim vēl- kādu laiku rosījās ap tiem un beidzot nostājās sardzē pie ieejas podā.