Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Mon Dieu' ! — viņš spalgi iekliedzās,— mēs ir no­slīkt. Mans kurpe ir noslīkt Tas jaht ir grimt.

Es uz bridi pārstāju stumt laivu, lai grafu nomierinātu. Paskaidroju viņam, ka mums nedraud nekādas briesmas, viņam tikai mierīgi jāsēž, kamēr mēs nokļūsim krastā.

Mans kurpe! Regardez [8] mans kurpe!— viņš ķērca, rādīdams uz izinirkušo, krāsu zaudējušo apavu, un viņa sejā bija tik dziļš aizvainojums, ka es tikko noturējos neiesmējies.

Vēl mirkli, es sacīju, un viņš atradīsies uz sauszemes.

Patiesi — būtu viņš mani uzklausījis, tā ari notiktu, jo man bija izdevies aizstumt «Būtlu Bamtrinketu» sešu pēdu atstatumā no bambusiem. Bet grāfs bija pārāk nobažījies par savām kurpēm un izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Lai gan es grāfu tiku brīdinājis sēdēt nekustīgi, viņš tomēr palūkojās pār plecu un, redzēdams, ka krasts jau pavisam tuvu, uzrausās kājās un uzkāpa uz «Būtla Bamtrinketa» mazītiņā priekšklāja. Grāfa nolūks bija lēkt drošībā — uz krastu, tiklīdz būšu piestūrējis vēl mazliet tuvāk, bet, nepazīdams «Būtla Bamtrinketa» iedabu, viņš pārrēķinājās. Laiva, citādi mierīga un lēnprātīga, nebija bez dažiem untumiem, viens no tiem: «Būtls Bamtrinkets» necieta, ja kāds stāv uz priekšklāja; tādās reizēs tas izrīkojās līdzīgi dresētam zirgam kovboju filmā — sagro­zījās, it kā paslējās uz augšu un noslidināja jūs pār plecu zemē.Tagad «Būtls Bamtrinkets» to pašu izdarīja ar grāfu.

Iebļāvies grāfs iegāzās ūdenī, izpleta rokas un kājas kā lempīga varde, viņa švītīgā jūrnieka cepure peldēja pretī bambusa saknēm, kamēr tās īpašnieks pērās ūdens un dūņu putrā. Šis skats manī izraisīja gan gaviles, gan satraukumu; es biju sajūsmināts, ka grāfs iekritis ūdenī,— lai gan zināju, mana ģimene neticēs, ka es pie tā neesmu vainīgs,— bet mani uztrauca grāfa mežonīgā pēršanās. Seklā ūdenī cilvēks instinktīvi cenšas nostāties uz kājām, bet šajā gadījumā grāfa pūliņi bija veltīgi, jo viņš slīga arvien dziļāk lipīgajās dūņās.

Larijs reiz medīdams bija ievēlies vienā no šiem kanā­liem un tik dziļi sapinies dūņās, ka tikai ar mūsu — Margo, Leslija un manām — kopīgām pūlēm izde­vās viņu no turienes izvilkt. Ja grāfs iestrēgs dūņās, man vienam trūks spēka viņu izvilkt, un, kamēr es sadabūšu palīgus, viņš jau var būt nozudis melnajā putrā. Es pa­metu savu kuģi. un ielēcu ūdenī, lai viņam palīdzētu.

Es zināju, kā jābrien pa dūņām, turklāt man bija tikai ceturtā daļa grāfa svara, tāpēc es tik dziļi neiegrimu. Uzkliedzu viņam, lai viņš izturas mierīgi, kamēr es pienākšu klāt.

— Merde [9] !— iekliedzās grāfs, pierādīdams, ka spēj vismaz galvu noturēt virs ūdens. Viņš pamēģināja piecel­ties stāvus, bet, briesmīgo, guldzošo dūņu sagrābts, iz­grūda izmisīgu kliedzienu kā vientuļa kaija un vairs nekustējās. Viņš tik ļoti baidījās no dūņām, ka tad, kad atrados pie viņa un mēģināju viņu vilkt uz krasta pusi, viņš skaļi bļāva, apgalvodams, ka es grūžu viņu vēl dzi­ļāk dūņās. Viņš bija stulbi bērnišķīgs, un es vairs nespēju novaldīt smieklus, bet tas, protams, sakaitināja viņu vēl vairāk. Viņš pārgāja uz franču valodu, tarkšķēdams tādā ātrumā kā ložmetējs, tā ka es ar savām trūcīgajām valodas zināšanām nespēju viņu saprast. Galu galā man izdevās apvaldīt savus nepiedienīgos smieklus, es vēlreiz sagrābu grāfu aiz padusēm un sāku vilkt uz krastu. Tad man pēkšņi ienāca prātā, cik jocīga nejaušam skatītājam var likties mūsu kļūmīgā situācija: divpadsmit gadus vecs zēns pūlas izglābt sešas pēdas garu viru, un man no jauna sanāca smiekli, es apsēdos dūņās un smējos līdz asarām.

— Kāpēc tu smiet? Kāpēc tu smiet?— brēca grāfs, cenz­damies palūkoties pār plecu uz mani.— Nesmiet, tu raut mans ārā, vite, vi/e 1 .'

Beidzot, apspiedis smieklu lēkmi, es atkal ķēros klāt grāfam un vilku, šoreiz man izdevās dabūt viņu itin tuvu krastam. Tad es viņu pametu un izrāpos malā. Grāfs atkal krita panikā.

— Tu neiet prom! Tu neiet prom!— viņš bļāva, līdz nāvei pārbijies.— Es grimst. Neiet prom!

Es viņā neklausījos. Izvēlējies septiņus pašus tuvākos bambusus, citu pēc cita tos noliecu virs ūdens, tā ka stublāji gan iesprāga, bet nesalūza, tad pavērsu tos Uz grāfa pusi, izveidojot kaut ko līdzīgu zaļam tiltam starp grāfu un krastu. Izpildīdams manus norādījumus, grāfs apgriezās uz vēdera un vilkās pa bambusiem uz priekšu, līdz nokļuva sausumā. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, ķermeņa lejasgals izskatījās kā apziests ar izkausētu šokolādi. Labi zinādams, ka šīs lipīgās dūņas apžūst un sacietē neticami ātri, es piedāvājos tās noskrāpēt ar bambusa sprunguli. Grāfs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.

Manas apšaubāmās zināšanas viņa valodā liedza izprast šī teiciena nozīmi, bet dedzīgums, ar kādu tas tika izrunāts, lika domāt, ka to ir vērts paturēt atmiņā. Mēs sākām iet mājup, grāfs dusmīgi purpināja. Kā jau biju paredzējis, dūņas uz viņa kājām izžuva gandrīz neticamā ātrumā, un likās, viņš ir apvilcis gaišbrūnas bikses ar

fantastisku ornamentu. Grāfa pakaļpuse tik ļoti atgādi­nāja ar bruņām klāto Indijas degunradža dibenu, ka man atkal sanāca smiekli.

Varbūt tā bija nelaimīga sagadīšanās, ka mēs ar grāfu pienācām pie vasarnīcas durvīm tieši tajā bridi, kad tur piebrauca lielais dodžs, ko vadīja mūsu īgnais, mucveidī- gais, pašpārliecinātais sargeņģelis Spiro Hakiopouloss, un mašīnā sēdēja mani ģimenes locekļi, sasarkuši no izdzertā vīna. Mašīna apstājās, un visi kā neticēdami lūkojās uz grāfu. Pirmais attapās Spiro.

— Nudien, misis Darels,— pagriezis maslvo galvu, viņš uzrunāja māti un jautri pasmaidīja,— māsters Džerijs pārmāca izdzimteņus.

Tā acīmredzot domāja visa ģimene, taču māte izrīkojās pavisam negaidīti.

— Ak dievs, grāf!— viņa izsaucās tēlotās šausmās.

— Ko jūs esat izdarījis ar manu dēlu?!

Sis pārdrošais apgalvojums grāfu galīgi apstulbināja, un viņš spēja vienīgi vaļēju muti blenzt mātē.

— Džerij, dārgais,—māte turpināja,— ej noģērb slap­jās drēbes, pirms tu neesi saaukstējies, mans labais puisīt!

—'Labais puisīt!—griezīgi mēdījās grāfs.— C'est un assassin'. C'est une espēce de…

— Nu, nu, mīļais draugs,— iejaucās Larijs, aplikdams roku ap grāfa dubļainajiem pleciem.— Esmu pārliecināts, te noticis pārpratums. Nāciet, iedzersim brendiju, un tad jūs pārģērbsieties. Jā, jā, varat būt drošs — manam- brā­lim par to nāksies atbildēt. Viņš noteikti saņems sukas.

Larijs ieveda sašutušo grāfu mājā, pārējie ģimenes locekli metās man virsū.

— Ko tu viņam padarīji?— jautāja māte.

Es sacīju, ka neko neesmu darījis; grāfs pats, tikai viņš viens ir atbildīgs par savu kļūmīgo stāvokli.

— Es tev neticu,— Margo iebilda.— Tu vienmēr tā saki.

Es protestēju: ja es būtu par kaut ko atbildīgs, man

pietiktu lepnuma atzīties. -

Mans loģiskais paskaidrojums atstāja iespaidu.

— Ir taču vienalga, vai tā ir vai nav Džerija vaina,— Leslijs sacīja.-— Svarīgs ir vienīgi rezultāts.

— Tagad, dārgumiņ, ej pārģērbties,— māte atkārtoja,

— un tad ienāc manā istabā, tur tu mums pastāstīsi, kā to paveici.

Notikums ar «Būtlu Bamtrinketu» tomēr neattaisnoja mūsu cerības; grāfs palika pie mums, drūms un nepie­lūdzams, it kā gribēdams mūs sodīt, turklāt kļuva vēl agresīvāks nekā līdz šim. Es tomēr vairs netīkoju viņam atriebties; kad iedomāju, kā viņš ķepurojās kanālā, man uznāca īsta smieklu lēkme, un tāpēc vien bija vērts paciest visus turpmākos apvainojumus. Bez tam grāfs negribot bija papildinājis manu franču valodas vārdu krājumu ar kādu jauku teicienu. Reiz mēģināju to likt lietā, kad biju ielaidis kļūdu franču valodas sacerējumā, un pārliecinājos, ka tas ir ļoti viegli izrunājams. Bet uz manu privātskolotāju misteru Kralevski teiciens atstāja pavisam citādu iespaidu. Viņš staigāja šurpu turpu pa istabu tādā kā transā, līdzīgs kuprainam pundurim. Izdzirdis manus vārdus, misters Kralevskis pēkšņi apstājās, acis iepletis, kā punduris, kas tikko saņēmis elektrošoku no suņusēnes.