Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Lejā, zem bruņurupuču pakalniem, zem vecajām olīvu birzīm, kas bija pilnas ar vīnsarkanām anemonēm, asfodēlām un rozā ciklamenām, tur, kur žagatas vija ligzdas un sīļi biedēja garāmgājējus ar griezīgiem, izmisīgiem kliedzieniem,— pletās vecā sālsezera lauciņi, izkārtoti šaha galdiņa zīmējuma veidā. Katrs tīrumiņš, dažs tikai mazas istabiņas lielumā, robežojās ar sekliem un dūņai­niem kanāliem, kuros ir iesāļš ūdens. Lauciņos kuploja vīnogulāju biezokņi, kukurūza, vīģes koki, turpat auga arī asi, skābeni, kā vairogblaktis smaržojoši tomāti, ar­būzi, līdzīgi kāda mītiska putna lielām, zaļām olām, ķirši, plūmes, aprikozi, mespils, zemenes un saldie kartupeļi — te bija salas maizes klēts. Jūras pusē katru iesāļo kanālu .ieskāva niedres un meldri, tik smailiem galiem kā pīķi, bet tuvāk kalniem, kur no olīvu birzīm kanālos ieplūda strauti un ūdens bija salds, gar kanālu malām zēla lekni augi un mierīgos ūdeņus rotāja ūdensrozes un zeltainas gundegas.

Tieši tur pavasarī, gūstīdami mātītes, gluži kā putni svilpoja divu sugu bruņurupuči — vieni melni ar zeltai­niem punktiem, otri ar sīku, gaišpelēku svītrojumu. Zaļas un brūnas vardes ar lāsumainām ciskām kā leopardiem izskatījās svaigi nolakotas. Varžu pāri, plaši iepletuši izvelbtās acis, bija saķērušies kaislīgā apkampienā vai kvarkšķēja nebeidzamā korī un iznērsa ūdeni veselus mākoņus pelēku ikru. Tajās vietās, kur kanālus noēnoja niedres, vīģes koki un augļu koki, piepūtušas dzeltenos rīkles maisiņus valrieksta lielumā, monotonās tenoru balsīs kvarkstēja mazītiņas, spilgti zaļas koku vardītes. Sīko strautiņu ūdeņos, kur viegli vilnīja ūdenszāles, koku vardītes iznērsa ikrus dzeltenās piciņās mazu plūmīšu lielumā.

Gar tīrumu vienu malu stiepās līdzens zāliens, kuru pavasara lietavas applūdināja, pārvēršot platā, dažas collas dziļā ezerā ar zālainu dibenu.

Te siltajā ūdenī pulcējās gaišbrūni tritoni dzelteniem, vēderiem. Tritonu tēviņš, pamanījis mātīti, izslējās, sa­griezis asti gredzenā, tad sāka to strauji kulstīt un, gandrīz līdz smieklīgumam sakoncentrējies, izlaida spermu un pludināja to pretī mātītei. Savukārt mātīte novietoja uz lapas apaugļotos ikrus, baltus un gandrīz tikpat caurspīdīgus kā ūdens, ar melnu, spīdīgu kā skudra dzeltenumu, tad ar pakaļkājām lapu pārlieca un pielīmēja; ikri nu bija nosegti.

Pavasarī uz šī uzplūdušā ezera ganījās svešādu govju bari. Tie bija lieli, šokolādes brūni dzīvnieki ar masīviem, atpakaļ vērstiem ragiem, tik baltiem kā sēnes; šie dzīv­nieki atgādināja Ankolas lopus Centrālāf rikā, taču, domā- jams^ bija ievesti no tuvākām zemēm, varbūt no Persijas vai Ēģiptes.

Lopus aprūpēja savādi, čigāniem līdzīgi ļaudis, viņi bija atbraukuši zemos, zirgu vilktos furgonos un ierīko­juši nometni līdzās ganībām; mežonīga izskata vīri, mel­nīgsnēji kā kraukļi, un glītas sievas un meitenes melnām, samtainām acīm un kurmjādai līdzīgiem matiem sēdēja ap ugunskuru, pļāpāja man nesaprotamā valodā vai pina grozus, kamēr skrandaini, kārni, brūni iedeguši puišeļi, griezīgi skaļi kā sīļi un aizdomu pilni kā šakāļi, pieskatīja ganāmpulkus. Govis cita citu centās pagrūst sānis, lai varētu netraucēti baroties, un viņu ragi, sasitoties kopā, rībēja kā musketes šāvieni. Aiz viņiem kā puķu smarža palika tīkams smārds, kas vēdīja no brūnās vilnas. Tad kādu dienu ganības bija tukšas, bet nākamajā dienā, it kā šī vieta nekad nebūtu tikusi pamesta, atkal bija redzama

juceklīgā nometne, ietinusies dūmu plīvurā, kas cēlās no sārtajiem, spožajiem ugunskuriem, un lopi lēnām bradāja pa seklo ezeru, kārās mutes meklēja un rāva zāles, kājas šļakstīja ūdeni, biedēdamas tritonus un likdamas var­dēm un bruņurupučiem panikā bēgt no brūno milzeņu iebrukuma.

Es ļoti kāroju iegūt kādu no šiem lielajiem, brūnajiem govslopiem, bet es arī zināju, ka mana ģimene nekādā ziņā neatļautu turēt mājā tik lielu un pēc izskata niknu dzīvnieku, lai kā es lūgtos cenzdamies iestāstīt, ka šie lopiņi ir pavisam rāmi un tos §pēj noganīt sešus septiņus gadus veci puišeļi. Man tomēr drīz vien laimējās dabūt kaut ko, kam atļauja nebija vajadzīga.

Es biju nogājis lejā uz tīrumiem tieši pēc tam, kad čigāni bija nokāvuši bulli; asinīm notrieptā āda bija izklāta zemē, un grupa meiteņu to kasīja ar naž'om un berza ar pelniem. Līdzās bija nolikts dzīvnieka asiņainais, sadalītais liemenis, un ap to jau bariem zumēja mušas; turpat gulēja masīvā galva; matainās ausis bija atglauztas atpakaļ, acis puspievērtas, tādas kā domīgas, no vienas nāss pilēja asinis. Varenie, baltie ragi bija ap četras pēdas gari un tik resni kā mana ciska; es lūkojos uz tiem ar ilgošanos, alkatīgi — kā lielo zvēru mednieks.

— Džerij!—viņš kliedza.— Džerij! Kur tu esi?

Atcerējos, ka tiku paņēmis no viņa istabas bundžiņu

šauteņu eļļas ragu spodrināšanai un nebiju to nolicis atpakaļ. Durvis tika strauji atrautas, un tajās kareivīgā pozā stāvēja Leslijs.

— Džerij! Vai tu esi paņēmis to sasodīto šauteņu eļļu?— viņš jautāja.

Tikpat strauji, kā bija atrautas, durvis atkal aizcirtās. It kā pēc nokautā buļļa gara pavēles mans lieliskais ragu pāris nolēca no sienas, uzkrizdams Leslijam tieši uz galvas, un mans brālis nogāzās zemē, it kā dabūjis ar lopu kaujamo cirvi pa pieri.

Pirmajā izbīlī man iešāvās prātā, ka skaistie ragi būs salauzti, un tikai pēc tam iedomājos Lesliju, kas varēja būt beigts. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Ragi bija veseli, un mans brālis, uzrausies sēdus, vērās manī tādām kā stiklai­nām acīm.

— Ak dievs! Mana galva!— viņš vaimanāja, spiezdams rokas pie deniņiem un šūpodamies šurpu turpu.— Velns un elle!

Par visu vairāk baidīdamies Leslija dusmu, es steidzos uzmeklēt māti. Atradu viņu guļamistabā, domīgi nolieku­šos virs gultas, kas bija noklāta, kā man šķita, ar veselu bibliotēku adījumu rakstu paraugu. Es pastāstīju, ka Leslijs nejauši ticis ievainots ar maniem ragiem. Bet māte, kā parasti, iedomājās pašu ļaunāko: es varēju būt paslē­pis savā istabā bulli, un tas izgāzis Leslijam zarnas. Kad nu māte ieraudzīja Lesliju sēžam uz grīdas bez acīs krītošiem miesas bojājumiem, viņa izjuta atvieglojumu, tomēr nespēja īsti nomierināties.

— Leslij, dārgais, ko tu sev esi nodarījis?—viņa jau­tāja.

Leslijs lūkojas augšup uz mati, viņa seja pamazam pieņēma nogatavojušās plūmes nokrāsu. Balss viņam lāgā neskanēja.

— Tas palaidņa puika,— viņš beidzot noburkšķēja, — viņš mēģināja man iedauzīt pauri… iesita man ar kaut kādiem lieliem, slapjiem brieža ragiem.

— Blēņas, Leslij,— māte neticīgi noteica.— Esmu pārlie­cināta, viņš to negribēja.

Es atbildēju: nudien neesmu gribējis ļaunu, patiesības labad vēl paskaidroju, ka tie nav brieža ragi, jo brieža ragiem ir citāda forma, bet gan piederējuši kādas man līdz šim nezināmas govju šķirnes bullim.

— Man vienalga, kas tā bija par šķirni,— Leslijs no- bļāva. ; — Manis pēc ragi var būt piederējuši pat tādam izdzimumam kā brontozauram.

— Leslij, dārgais,—māte atkal ierunājās, — tev neva­jadzētu tā lamāties.

— Tas ir nepieciešams,— atkliedza Leslijs.— Ja tev kāds būtu iebelzis pa galvu ar kaut ko līdzīgu vaļa krūšukurvim, arī tu lamātos.

Es atkal ņēmos skaidrot, ka šiem ragiem nav ne mazākās līdzības ar vaļa krūšukurvi, bet mani apklusi­nāja Leslija nejaukais skatiens, un lekcija par dzīvnieku anatomiju palika neizklāstīta.