Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Ko tu teici?— viņš klusu jautāja.

Es atkārtoju apgūto teicienu. Misters Kralevskis aiz­vēra acis, nāsis viņam ietrīcējās, un viņš nodrebinājās.

— Kur tu to dzirdēji?— viņš atkal vaicāja.

Es pastāstīju, ka esmu to iemācījies no kāda grāfa, kas pie mums viesojās.

— Ak tā. Bet vairs nekad tā nerunā, saprati?— misters Kralevskis sacīja.—Vairs nekad! Tev… tev jāzina, ka šajā dzīvē dažreiz pat aristokrātiem stresa brīžos var pasprukt kāds nelāgs teiciens. Tomēr mums neklājas viņus atdarināt.

Es sapratu, ko Kralevskis. domāja. Tāds stresa brīdis grāfam varēja būt iekrišana kanālā — tā man šķita.

Bet teiksma par grāfu vēl nebija beigusies. Apmēram nedēļu pēc viņa aizbraukšanas Larijs kādu rītu pie brokas­tīm paziņoja, ka nejūtoties vesels. Māte, uzlikusi brilles, viņu pamatīgi nopētīja.

— Kā tas ir — nejūties vesels?— viņa jautāja.

— Es'nejūtos kā parasti — vīrišķīgs un spēcīgs.

— Vai tev kaut kas sāp?

— Nē,— Larijs atteica,—tās nav sāpes… Mani pārņē­mis gurdenums, apātija, tāds kā vājums un izsīkums, it kā es būtu pavadījis nakti kopā ar grāfu Drakulu [11] , un man ir

tāda sajūta, ka par spīti savām sliktajām īpašībām, mūsu nesenais viesis tomēr nav nekāds vampīrs.

— Tu izskaties gluži labi,— māte sacīja,— tomēr prātī­gāk būs, ja tevi apskatīs ārsts. Dakteris Andročelli ir atvaļinājumā, tāpēc jādabū rokā Spiro, lai aizbrauc pēc Teodora.

-— Labs ir,— gurdeni piekrita Larijs,— bet vēl labāk būtu, ja Spiro tūlīt sazinātos ar Britu kapsētu.

— Larij, nerunā tā,— māte satraukta aizrādīja.— Tagad ej augšā un liecies gultā, un dieva dēļ sestaigā apkārt.

Spiro varēja uzlūkot par mūsu sargeņģeli, kuram pa spēkam jebkurš uzdevums, bet Teodors Stefanidess bija mūsu orākuls un padomdevējs it visās lietās. Viņš at­brauca ar Spiro dodžu, mierīgi atlaidies pakaļējā sēdeklī, nevainojami ģērbies tvīda uzvalkā, galvā precīzi pareizā leņķī uzlicis filca cepuri, kuplā bārda zibsnīja saulē.

— Jā, tas patiesi… hm… ļoti savādi,— Teodors iesāka, ar mums visiem sasveicinājies,— es tieši biju domājis, cik patīkams būtu tāds izbrauciens… e-e… tik īpaši jaukā dienā… hm… nav pārāk karsts, zināt… e-e… un piepeši Spiro ienāk pie manis laboratorijā. Kāda sagadīšanās!

— Es ļoti priecājos, ka manas ciešanas kādam atnesušas labumu,— Larijs sacīja.

— Ahā. Kas… nu… e-e… tev varētu kaitēt?—-Teodors jautāja, ar interesi vērodams Lariju.

— Nekas noteikts,— Larijs atteica.— Es tikai jūtu, ka ar mani iet uz beigām. Mani spēki ir izsīkuši. Laikam būšu, kā parasti, pārāk daudz noņēmies ar mūsu ģimeni.

— Es gan nedomāju, ka tur tā vaina,— māte noteikti iebilda. ,

— Man liekas, tu ēd pārāk daudz,— sacīja Margo, — tev vajadzīga kārtīga diēta.

— Viņam vajadzīgs svaigs gaiss un neliels treniņš — tas ir viss,— iejaucās Leslijs.— Ja viņš dotos izbraukumā ar laivu…

— Labi jau, labi, bet Teodors mums pateiks, kas viņam kait,— māte atteica.

Teodors apskatīja Lariju un pēc pusstundas atgriezās pie mums.

— Es neko neatrodu… e-e… nu,zināt… nekādu orga­nisku vainu,— Teodors domīgi sacīja, šūpodamies pirkst­galos,— varbūt viņam ir nedaudz lieka svara.

— Te nu bija! Es jau teicu, ka viņam nepieciešams ievērot diētu,— Margo triumfējoši iesaucās.

— Apklusti, mīļā,— māte aizrādīja.— Tātad ko jūs iesa­kāt, Teodor?

— Es viņu paturētu kādu dienu gultā,— sacīja Teo­dors.— Dodiet viņam viegli sagremojamu ēdienu, neko treknu, un es atsūtīšu zāles… e-e… tas'ir… kaut ko tonizējošu. Parīt atkal atbraukšu un viņu apskatīšu.

Spiro nogādāja Teodoru atpakaļ pilsētā un drīz vien atgriezās ar zālēm.

— Es tās nedzeršu,— Larijs paziņoja, ar aizdomām skatīdamies uz pudeli.— Tur iekšā droši vien ir sikspārņa olnīcu esence.

— Nerunā muļķības, dārgumiņ,— sacīja māte, ielie­dama zāles karotē,— tās tev nāks par labu.

— Nieki. Tas jau ir tas pats brūvējums, ko clzēra mans draugs doktors Džekils, un redz, kas ar viņu notika.

— Kas tad ar viņu notika?— māte neapdomīgi iejautā­jās.

—- Viņš tika atrasts karājamies pie lustras, viņš skrāpē­jās un apgalvoja, ka esot misters Haids.

— Pietiek, Larij, beidz muļķoties,—stingri noteica māte.

Pēc gariem, neauglīgiem strīdiem Lariju beidzot izde­vās pierunāt iedzert zāles un likties gultā.

Nākamajā rītā nepierasti agrā stundā mūs visus pamodi­nāja dusmīgi bļāvieni, kas nāca no Larija istabas.

— Māmiņ! Māmiņ!— viņš kliedza.— Nāc paskaties, ko tu esi izdarījusi!

Mēs atradām Lariju kailu lēkājām pa istabu ar lielu spoguli rokā. Viņš kareivīgi pagriezās pret māti, un viņai, dēlu ieraugot, aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Larija seja bija pietūkuši divreiz resnāka un izskatījās sarkana kā tomāts.

— Ko tu esi ar sevi izdarījis?— māte klusu jautāja.

— Izdarījis? To tu esi izdarījusi,— viņš atbrēca, ar pūlēm izrunādams vārdus:— Tu un tas sasodītais Teodors un jūsu nolādētās zāles — tās ir atstājušas iespaidu uz manu iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Paskaties uz mani! Tas jau ir sliktāk nekā Džekilam ar Haidu.

Māte uzlika brilles un lūkojās uz Lariju.

— Man tā vien rādās — tev ir cūciņa,— viņa satraukta bilda.

— Kas par niekiem! Tā taču ir bērnu slimība,—Larijs nepacietīgi attrauca.— Nolādētās Teodora zāles — tās iedarbojušās uz iekšējās sekrēcijas dziedzeri! Ja tu tūlīt pat nedabūsi kādu pretlīdzekli, es izaugšu īsts milzis.

—; Muļķības, dārgumiņ, esmu pārliecināta, tu esi sasli­mis ar cūciņu,— māte sacīja.— Tomēr savādi — es zinu, ka tev jau reiz bija cūciņa. Tūlīt padomāsim. Margo bija masalas Dārdžllingā tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā… Rangūnā Leslijs pārcieta tropu drudzi; Leslijam * tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā Bombejā bija vējbakas… vai ari divpadsmitajā? Nevaru īsti atcerēties, un tad tev tika izņemtas mandeles Radžputānā tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā, bet varbūt arī divdes­mit trešajā gadā, nudien droši nezinu, pēc tam Margo dabūja…

— Es negribu pārtraukt šo ģimenes slimību uzskaitī­jumu, kas izklausās kā no veca Mūra almanaha, bet to gan vēlos, lai kāds no jums man pagādā pretlīdzekli, pirms es būšu kļuvis tik resns, ka nevarēšu vairs iziet no istabas.

Teodors ieradies apstiprināja mātes diagnozi.

— Jā… e-e… hm… tā ir cūciņa, pavisam noteikti,— viņš sacīja.

— Ko tu ar to domā — pavisam noteikti, tu šarlatān?— Larijs jautāja, asarainām, aizpampušām acīm lūkodamies uz Teodoru.— Kāpēc tu to nezināji vakar? Un vispār — man nevar būt cūciņa, jo tā ir bērnu slimība.

— Nē, nē,— iebilda Teodors.— Ar cūciņu parasti sa­slimst bērni, bet bieži to dabū arī pieaugušie.

— Kāpēc tad tu nevarēji noteikt tik parastu slimību, ja tā bija redzama?—jautāja Larijs.— Vai tad tu nepazini cūciņu? Tevi par nepareizu ārstēšanu vajadzētu ar troksni izdzīt no medicīniskā konsīlija jeb kā viņu tur sauc.

— Cūciņu ir ļoti grūti diagnosticēt… e-e… agrīnā sta­dijā,— paskaidroja Teodors,— iekams nav parādījies pampums.

— Mediķu profesijai tas ir ļoti raksturīgi,— rūgti at­teica Larijs.— Viņi pat nenojauš slimību,- kamēr pacients nav piepampis divtik resns. Tas ir skandāls.