Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Ar nepacietību es gaidīju mazuļu parādīšanos, bet akvārijā laikam kaut kas nebija kārtībā ar ūdens ventilā­ciju, jo izšķīlās tikai divas jaunās gļotzivtiņas. Vienu no mazulīšiem — kādas šausmas!— manu acu priekšā apēda viņa paša māte. Tā kā es nekādā ziņā nevēlējos ņemt uz savas sirdsapziņas arī otra mazulīša nogalināšanu un man turklāt trūka piemērota akvārija, es palikušo jaundzi­mušo gļotzivtiņu ieliku krūzē un aizvedu laivā uz to līcīti, kur biju sagūstījis viņas vecākus. Te es viņu ar dievpa­līgu ielaidu zeltaino kazirbuleņu ieskautajā, dzidrajā, siltajā ūdenī cerībā, ka viņa radīs sev daudz žilbinoši krāsainu pēcnācēju.

Trīs dienas vēlāk pie mums ieradās grāfs. Viņš bija liela auguma, slaids, cieši pieglaustiem, cirtainiem ma­tiem, kas bija tik gaiši un zeltaini kā zīdtauriņa kokons un spīdēt spīdēja no eļļas; maigi izliektās ūsas bija tādā pašā krāsā, bet nedaudz izvelbtajās acīs viedās bāls, netīkams zaļums. Grāfs pārbiedēja māti, ierazdamies ar milzu lielu čemodānu, bāztin piebāztu ar drēbēm; viņa bija pārlieci­nāta, ka nelūgtais viesis paliks pie mums visu vasaru. Taču atklājās, ka grāfs pats sev šķita ļoti pievilcīgs un izjuta nepieciešamību mainīt apģērbu reizes astoņas dienā, lai tādējādi sevi apliecinātu. Viņa drēbes bija tik elegan­tas, tik skaisti pašūtas un no tik izmeklēta materiāla, ka Margo viņu par tām apskauda, vienlaicīgi izjūtot pretī­gumu par viņa feminizēšanos.

Grāfam ne tikai patika tīksmināties pašam par sevi, viņam piemita arī vēl citi tikpat nepatīkami paradumi. Viņš mēdza tik izšķērdīgi lietot smaržas, ka tās kļuva gandrīz vai redzamas, un viņam vajadzēja tikai mirkli uzturēties kādā telpā, lai gaiss tur būtu smaižu pārsātināts; spilveni, kas bija viņu balstījuši, un krēsli, uz kuriem viņš tika sēdējis, pēc tam smaržoja dienām ilgi. Viņš slikti runāja angliski, bet tas viņu nemaz nekavēja ar nievīgu dogmatismu jebkurā jautājumā izklāstīt savu viedokli. Viņa filozofija, ja tāda vispār bija, ietilpa vienmēr un visur lietotajā teicienā: «Francijā mēs to darām labāk.» Grāfam tik lielā mērā piemita frančiem raksturīgā inte­rese par visu, kas varētu būt ēdams, ka neviļus bija jādomā: viņā iemiesojusies kaza.

Kā par nelaimi, grāfs ieradās īsi pirms lenča, un, kad maltīte beidzās, ikviens no mums jutās aizvainots, ieskai­tot suņus. Tas bija sava veida tour de force ka divās stundās pēc savas ierašanās viņš spēja sakaitināt piecus cilvēkus ļoti atšķirīgiem raksturiem, turklāt, kā liekas, pats to neapzinādamies. Lenča laikā, beidzis ēst suflē, tik maigu un gaisīgu kā mākoni, kurā vīdēja tikko noķertas bāli rozā garneles, viņš sacīja: tūlīt esot redzams, ka mātes šefpavārs nav francūzis. Atklājis, ka šis šefpavārs ir pati māte, grāfs nemaz neapjuka, bet tikai piebilda, ka māte varot būt priecīga par tādu viesi kā viņš, kas viņai spējot sniegt padomus kulinārijas mākslā.

— Francijā mēs šiten tos šaut nost,— viņš sacīja. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka pēc tam, kad lenčs bija galā un viņš gāja augšā pārģērbties, mums visiem iekšā vārījās kā pirms vulkāna izvirduma. Vienīgi mātes zelta likums, .ka viesi nedrīkst apvainot, pirmajā dienā piespieda mūs savaldīties. Tomēr mēs bijām tik ļoti satraukti un sašutuši, ka spētu saraut gabalos iķvienu, kam tobrīd ienāktu prātā uzsvilpot «Marseljēzu».

— Redzi nu, kas notiek,— māte pārmetoši aizrādīja Larijam,— ja atļauj nepazīstamiem cilvēkiem ielūgt pie mums viesus, kurus tu nepazīsti. Sis cilvēks ir gluži neciešams.

— Nu jā… tomēr viņš nav tik pārāk slikts,— Larijs lūkoja aizstāvēties, lai gan īstenībā bija ar māti vienisprā­tis.— Man liekas, daži viņa aizrādījumi bija itin saprātīgi.

— Kuri tad?— māte draudīgi jautāja.

— Jā, kuri?— trīcēdama vaicāja Margo.

— Redziet,— Larijs vilcinādamies iesāka,— man šķiet, ka suflē patiešām bija mazliet par treknu, un Margo nudien sāk izskatīties apaļīga.

— Nekauņa!— iesaucās Margo un izplūda asarās.

— Tagad man pietiek, Larij,— māte noteica.— Es ne­zinu, kā mēs izturēsim šo… šo… tavu iesmaržoto, lunkano slaistu vienu nedēļu.

— Bet, lūdzu, neaizmirstiet, arī man viņš jāpacieš,— La­rijs aizkaitināts piezīmēja.

— Jā gan, jo viņš ir tavs draugs… Es domāju, tava drauga draugs… Vienalga, kas viņš ir, viņš ir tavējais,— māte sacīja,— un tev no viņa jātiek vaļā, cik ātri vien iespējams.

— Vai ari es viņam iešaušu dibenā renkuļus,— piebilda Leslijs,— šitāds sīks smerdelis…

— Leslij,— iejaucās māte,— rimsties jel!

— Bet^tāds viņš ir,— Leslijs palika pie sava.

— Tev taisnība, dārgais, bet, lūdzu, tā nerunā,— māte uzstāja.

— Es darīšu, ko varēšu, māmiņ,— sacīja Larijs,— taču nesaki manu vainu, ja viņš noies lejā virtuvē un nolasīs tev lekciju pavārmākslā.

— Es brīdinu tevi,— māte- sadusmojusies atteica,— ja šis tips spers kāju manā virtuvē, es iešu ārā no mājas… Es iešu… Es iešu un…

—… kļūsi par vientuļnieci?—apjautājās Larijs.

— Nē, es apmetīšos kādā viesnīcā līdz tam brīdim, kad tas tips būs projām,— māte izteica savus iemīļotos drau­dus un vēl piemetināja:

— Šoreiz es to saku pavisam nopietni.

Gods kam gods — dažas dienas Larijs patiesi vīrišķīgi nocīnījās ar grāfu Rosiņolu. Viņš aizveda grāfu uz pilsē­tas bibliotēku un muzeju, izrādīja Ķeizara vasaras pili ar tās pretīgajām skulptūrām, viņš pat uzkāpa kopā ar grāfu pašā augstākajā Korfu virsotnē —Pantekratora kalnā un deva viesim iespēju pavērot krāšņo skatu. Bet grāfs atkal neizdevīgi salīdzināja bibliotēku ar Francijas Nacionālo bibliotēku; par muzeju viņš izteicās, ka tas nekādi neva­rot tuvoties Luvrai; viņš ari piebilda, ka Ķeizara pils gan pēc lieluma, plānojuma un apmēbelējuma atpaliek no kotedžas, ko viņš iekārtojis savam galvenajam dārznie­kam, un, beidzot, vēl piebilda: skats no Pantekratora kalna vispār nav pieminēšanas vērts, jo jebkurš.skats no jebkuras augstas vietas Francijā ir par to pārāks.

— Šis cilvēks ir neciešams,— sacīja Larijs, spirdzināda­mies ar brendiju mātes guļamistabā, kur mēs visi paglābā­mies no grāfa sabiedrības.— Viņš ir apsēsts ar savu Franciju, jābrīnās, kāpēc viņš no šis zemes izbraucis. Viņš pat apgalvo, ka telefona sakari Francijā esot paši labākie pasaulē. Turklāt viņam nav ne mazākās humora izjūtas, varētu domāt, ka viņš ir zviedrs.

— Neuztraucies, dārgais,— māte mierināja.— Nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida.

— Nezinu, vai es spēšu to izturēt,— Larijs turpināja. — Pagaidām viņam nav pretenziju vienīgi pret dievu — lai tas piederētu Francijai.

— Bet varbūt cilvēki tur ir ticīgāki nekā mēs,—Leslijs piezīmēja.

— Vai nebūtu jauki, ja mēs viņam varētu nodarīt kaut ko nelāgu,— domīgi ierunājās Margo.— Kaut ko patiesi nejēdzīgu.

— Nē, Margo,— māte stingri noteica.— Mēs neesam darījuši sliktu nevienam, kas pie mums ir viesojies, vienīgi varbūt jokojoties vai nejauši,— un mēs to ari nekad nedarīsim. Mums viņš kaut kā jāpacieš, galu galā tikai dažas dienas. Tās ātri paies.

— Dievs augstais!— piepeši iesaucās Larijs.— Biju pavi­sam aizmirsis. Pirmdien ir tās sasodītās kristības.

— Es vēlos, lai tu tik daudz nešķendējies,— sacīja māte.— Kāds tam sakars ar grāfu?