Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Tam reiz jādara gals!— Larijs dusmīgi iesaucās.— Es nevēlos, ka mani plānprātīgie brāļi dzen parupjus jokus ar maniem viesiem.

Jāteic, ka Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš bija patiešām lieliski.

— Nedusmojies, mīļais Larij,— sacīja Lumijs Mīļu­miņš.— Viņi tikai pajokojās. Mēs esam tikpat vainīgi kā Leslijs.

— Jā, patiešām, : — Harijs Dārgumiņš piekrita.— Lumi- jam taisnība. Tā ir mūsu vaina, ka abi esam lētticīgi mujķi.

Par pierādījumu tam, ka viņi netur Jaunu prātu, abi mākslinieki aizbrauca uz pilsētu un atveda grozu ar šampanieti un pēc tam paši devās uz ciemu pēc Filimonas, lai arī tas palīksmojas kopā ar mums. Viņi sēdēja uz terases, ieņēmuši policistu sev vidū, un kautrīgi uzsauca viņam tostus, kamēr Filimona pārsteidzoši labā tenorā dziedāja mīlas dziesmas, kas pildīja viņa tumšās acis ar mirdzošām asarām.

— Vai zini,— Lumijs Mīļumiņš sacīja Larijam, kad līksmība bija sasniegusi augstāko pakāpi,— viņš nudien būtu ļoti glīts vīrietis, ja sāktu ievērot diētu. Bet, lūdzu, Larij, mīļais, nebilsti par to ne vārda Harijam, vai apsoli?

Lūk, dievi raugās lejup, viņi smejas par pretdabisko ainu.

Šekspīrs. Koriolāns

Salai bija kroplīgas arkas forma, tās abi gali gandrīz skāra Grieķijas un Albānijas krastus, bet līkumā kā zilā ezerā ieplūda Jonijas jūras zilie ūdeņi. Mūsu vasarnīcai bija plaša, ar akmens plātnēm izlikta veranda, apjumta ar veciem vīnogulājiem, kuru lielie, zaļie ogu ķekari nokarā­jās kā lustras; no šejienes pāri nolaidenajam dārzam, kas bija pilns ar mandarīnkokiem, un tālāk aiz sudraboti zaļajām olīvu birzīm bija redzama jūra, zila un gluda kā ziedlapiņa.

Jaukā laikā mēs vienmēr ieturējām maltītes verandā pie ļodzīga galda ar marmora virsu, un tieši te tika pieņemti visi svarīgākie ģimenes lēmumi. Arī strīdi un nesaprašanās visbiežāk izcēlās pie brokastīm, jo tad tika lasītas vēstules, ja tādas bija, apspriesti, pārlaboti un atmesti dienas plāni; šajās agra rīta sanāksmēs, kaut arī nejauši, izšķīrās ģimenes liktenis, tā ka gluži parasts lūgums — pasniegt omleti — varēja beigties ar trīs mē­nešu kempinga izbraukumu uz kādu attālu pludmali, kā tas jau reiz bija noticis. Sanākuši kopā maigā rīta gaismā, mēs nekad nevarējām paredzēt, kāda izvērtīsies mūsu diena. Jāatzīmē, ka te nereti bija jāievēro piesardzība, jo raksturi izrādījās viegli ievainojami, taču pamazām tējas, kafijas, -grauzdētu maizīšu, mājās gatavotas marmelādes, olu un dažādu augļu iespaidā agrā rīta spriedze mazinājās un verandā izveidojās labestīgāka gaisotne.

Tas rīts, kad mums tika pavēstīts par grāfa ierašanos, ne ar ko neatšķīrās no citiem rītiem. Mēs visi jau gandrīz bijām beiguši malkot kafiju un iegrimuši katrs savās domās; Margo, mana māsa, virs blondajiem matiem uzsējusi raibu lakatiņu, pētīja divus modes žurnālus, sevī jautri, bet nemelodiski dungodama. Leslijs, iztukšojis kafijas tasi, izvilka no kabatas mazu automātisko pistoli, izjauca un nevērīgi sāka ar kabatlakatu tīrīt; māte lēnām šķirstīja pavārgrāmatas lapas, meklēdama kādu recepti lenčam, viņas lūpas kustējās bez skaņas, reizēm aprimda­mas, kad viņa pacēla galvu un vērās tālumā, pūlēdamās atcerēties, vai viņai ir visas attiecīgajam ēdienam nepie­ciešamās sastāvdaļas; Larijs, ģērbies raibos rītasvārkos, ar vienu roku bāza mutē ķiršus, ar otru pārcilāja un lasīja saņemto pastu.

Es tobrīd baroju savu pēdējo ieguvumu — jaunu ko­vārni, kas bija tik gauss ēdājs, ka es viņu nosaucu par Gledstonu', jo man bija stāstīts, ka šis valstsvīrs allaž visu sakošļājis simtiem reižu. Gaidīdams, kamēr putns sagremo kārtējo kumosu, es lūkojos lejā uz aicinošo jūru un gudroju, kā vislabāk pavadīt dienu. Vai man sēsties mugurā ēzelim Sallijai un jāt uz augstajām olīvu birzīm salas vidienē, lai tur pamēģinātu noķert agāmas, kas dzīvoja uz mirdzošajām ģipša klintīm, sauļojās un kārdi­nāja mani, kustinādamas dzelteno galvu un piepūzdamas oranžkrāsas pakakli? Vai ari doties uz mazo ezeriņu ielejā aiz vasarnīcas, kur tagad no kāpuriem izlido pieaugušās spāres? Bet varbūt — pati laimīgākā doma!—paņemt savu jauno laivu, iekāpt tajā un izbraukt jūrā?

Gandrīz noslēgtais ūdens klaids, kas šķir Korfu salu no kontinenta, pavasarī bija bāli zilgs; kad iestājās karstā, kveldējošā vasara, rāmā jūra nokrāsojās tumšākā, neda­biskā zilumā, kas reizumis noteiktā apgaismojumā atgādi­nāja varavīksnes zili violeto krāsu; sēkļos šāds zilums pārtapa košā nefrīta zaļumā. Vakarā, kad rietēja saule, jūras virsma likās sasvītrota un notraipīta ar purpuru, kurā jaucās un mijās zelts, sudrabs, oranžā un bāli sārtā krāsa.

Vasarā, lūkojoties uz šo rāmo, cietzemes apņemto jūru, tā šķita maiga un mīlīga — zila pļava, kas krastmalā viegli, vienmērīgi elpoja; bija grūti noticēt, ka tā var būt arī saniknota; bet pat rāmā vasaras dienā kaut kur kontinenta erodētajos kalnos piepeši sacēlās karsts, mežo­nīgs vējš un gaudodams pārlēca uz salu, nokrāsodams jūru tumšu, gandrīz melnu; viļņu galotnes vējš pārvērta baltu putu kūļos un tad dzina un trenca tos kā pārbiedētu zirgu baru, līdz tie bez spēka sabruka krastā un izšķīda šņācošā plīvurā. Ziemā zem tēraudpelēkajām debesīm jūra cilāja gandrīz bezkrāsaino viļņu kūtros muskuļus, bet viļņi bija ledus auksti, nedraudzīgi, vietumis caur­austi ar dūņām un sanesām, ko ziemas lietavas no ielejām bija ieskalojušas līcī.

Man šī zilā karaļvalsts šķita īsta dārgumu krātuve, kur mīt visādi dīvaini radījumi, kādus es ļoti vēlējos ievākt un izpētīt. Sākumā biju vilies, kad, līdzīgi vientuļam jūrasputnam, klīdu gar krastu un sēkļos gūstīju gluži parastus dzīvniekus, sajuzdams mokošas ilgas, kaut malā tiktu izmests kāds brīnumains, noslēpumains radījums. Bet tad es ieguvu pats savu laivu — labo kuģīti «Būtls Bamtrinkets», un šī karaļvalsts atvērās manā priekšā, sākot ar zeltaini sarkanīgajām klinšu pilīm, dziļajiem atvariem un zemūdens alām ziemeļos, līdz pat garajām, balti vizošajām, sniega kupenām līdzīgajām smilšu kāpām dienvidos.

Es izšķīros par jūras braucienu un tik ļoti biju iegrimis tā izplānošanā, ka pilnīgi aizmirsu Gledstonu, kas aizel­sies dusmīgi ķērca uz mani kā astmatiķis miglā.

— Ja tu tiešām gribi turēt mājā šo spalvām klāto harmoniju,— Larijs aizkaitināts sacīja,— tad vismaz iemāci viņu pieklājīgi dziedāt.

Larijs acīmredzot nebija tādā noskaņojumā, lai noklau­sītos lekciju par kovārņu dziedāšanas, spējām, tāpēc es apklusināju Gledstonu ar bagātīgu barības devu.

— Marko atsūtīs pie mums dažas dienas paviesoties grāfu Rosiņolu,— Larijs nevērīgi ieminējās mātei.

— Kas tas tāds?— māte vaicāja.

— Es nezinu,— Larijs atteica.

Māte sakārtoja brilles un pavērās Larijā.— Ko tas nozīmē — tu nezini?— viņa jautāja.

— To, ko es saku,— Larijs atbildēja.— Es nezinu; neesmu viņu nekad redzējis.

— Labi, bet kas ir Marko?

— Es nezinu; arī viņu nekad neesmu redzējis. Bet viņš ir labs mākslinieks.

— Larij, mīļais, nesāc aicināt pie mums tādus cilvēkus, kurus tu nepazīsti,— māte sacīja.— Man jau tāpat ir pietiekami grūti uzņemt tos, kurus tu pazīsti, nepazīstami viesi mums nudien nav vajadzīgi.

— Kāds tam sakars ar pazīšanu?— Larijs pārsteigts vaicāja.