Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Suņi šādos gadījumos uzvedās gan labi, gan slikti. Dažreiz viņi mūs traucēja, jo aizskrēja uz tuvējo zem­nieku sētu un tur uzbruka cāļiem; sekoja sirdīga izskaidro­šanās ar cāļu īpašnieku, tā ka veltīgi tika izšķiesta vismaz pusstunda dārgā laika; citos gadījumos viņi izrādījās itin noderīgi: aplenkuši čūsku, lai tā nevarētu aizbēgt, viņi rēja bez apstājas, līdz ieradāmies mēs. Man vienmēr paticis, ka suņi ir pie mums — druknais Rodžers, līdzīgs melnam, nenocirptam jēram, elegantais Vidls zīdainā, dzeltenā kažokā un Pjūks, kas atgādināja mazītiņu sarkan­brūnu, balti punktotu bulterjeru. Reizēm, kad mēs apstājā­mies uz ilgāku laiku, suņiem kļuva garlaicīgi, bet parasti viņi pacietīgi gulēja ēnā, kustīgās, sārtās mēles bija izkārtas, astes draudzīgi kuļājās, tikko mēs viņiem uzme­tām acis.

Tas bija Rodžers, kas pirmais mani iepazīstināja ar vienu no skaistākajiem zirnekļiem pasaulē — zirnekli ar elegantu, skanīgu nosaukumu Eresus niger. Priekšpus­dienā bijām nostaigājuši krietnu ceļa gabalu un, kad saule sāka svilināt, apmetāmies paēnā, lai iestiprinātos ar līdzi

paņemto ēdamo un dzeramo. Mēs sēdējām olīvu birzs malā un tiesājām sviestmaizes, piedzerdami ingveralu. Parasti, kad abi ar Teodoru ieturējām maltīti, suņi els­dami sēdēja mums apkārt un kārām, lūdzošām acīm skatījās, kā mēs ēdam, jo viņiem allaž likās, ka mūsu ēdamais ir labāks par viņējo; nolocījuši savu tiesu, viņi raudzīja sev izdabūt vēl garšīgāku uzkodu, likdami lietā visas aziātu ubagiem zināmās blēdības un trikus. Šobrīd Vidls un Pjūks izbolīja acis, elsa un pūta, visādi likdami mums saprast, ka viņi ir tuvu bada nāvei. Rodžers, kā par brīnumu, viņiem nepievienojās. Viņš bija attupies saul­gozī kazenāju krūma priekšā un kaut ko cieši vēroja. Es gāju palūkoties, kas viņu tik ļoti ieinteresējis, ka viņš atsakās no manu sviestmaižu garozām. Sākumā neko neredzēju, tad piepeši ieraudzīju kaut ko tik skaistu, ka nespēju ticēt savām acīm. Tas bija mazītiņš zirneklītis, ne lielāks par zirni, un no pirmā acu uzmetiena to varētu noturēt par dzīvu rubīnu vai kustīgu asins lāsi. Aiz prieka iekliedzies, es piesteidzos pie kolekcionāra somas, iz­ņēmu no tās pilulu kastīti ar stikla vāciņu un sāku gūstīt brīnišķīgo radījumu. Tas nepavisam nebija viegli, jo sīkais zirneklītis izdarīja plašus lēcienus, tā ka es biju spiests labu laiku dzenāt viņu apkārt un apkārt kazeņu krūmam, iekams man izdevās viņu noķert un ieslodzīt pilulu kastītē. Priecīgs un lepns nesu krāšņo zirnekli parādīt Teodoram.

— Ahā!— noteica Teodors, ievilcis malku ingveralus; viņš sadabūja palielināmo stiklu, lai manu gūstekni pama­tīgāk aplūkotu.

— Jā, tas ir Eresus nigei… hm… jā… tas, protams, ir tēviņš, tāds skaists radījums, mātīte ir… e-e… tu zini… viscaur melna, bet tēviņam ir ļoti košs krāsojums.

Aplūkots caur palielināmo stiklu, zirneklītis izskatījās pat vēl skaistāks, nekā biju iedomājies. Ķermeņa priekš­puse jeb galvkrūtis viņam bija melnas, samtainas, ar spilgti sarkaniem lāsumiņiem gar malām. Spēcīgās kājas bija apvītas baltām josliņām, kas izskatījās ļoti smiek­līgi — it kā dzīvnieks nēsātu strīpainas bikses. Tomēr visvairāk mani pārsteidza zirnekļa neparasti košais vē­ders: tas bija spilgti sarkanā krāsā, izrotāts ar trim melniem, apaļiem lāsumiņiem baltu matiņu ielokā. Tik krāšņu zirnekli es vēl nekad nebiju redzējis un tūlīt nolēmu sameklēt viņam draudzeni — cerībā iegūt pēcnā­cējus. Rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēju kazeņu krūmu un tā tuvāko apkārtni, bet neko neatradu. Teodors man paskaid­roja, ka mātīte sev izrok ap trīs collas garu aliņu, ko izoderē ar izturīgu tīmekli.

— Tu vari to viegli atšķirt no citu zirnekļu alām,— viņš sacīja,— jo tīmeklis vienā vietā ir izspiedies uz āru, izveidojot kaut ko līdzīgu jumtam virs alas mutes. Tur­klāt ala no ārpuses ir noklāta ar zirnekļa mātītes maltīšu pārpalikumiem — siseņu kājām un spārniem un vaboļu atliekām.

Apbruņojies ar šīm zināšanām, nākamajā dienā vēlreiz ņēmos pētīt zemi ap kazeņu krūmu. Veltīgos meklējumos pagāja visa pēcpusdiena. Neapmierināts atgriezos mājās uz pēcpusdienas tēju. Izvēlējos īsāko ceļu pāri nelieliem pakalniem, noaugušiem ar kokveida dienvidviršiem, kas, šķiet, sevišķi kupli zēla šajā smilšainajā, izkaltušajā apvidū. Sausos pakalnus bija iecienījuši skudru lauvas, raibeņi un citi sauli mīloši tauriņi, ķirzakas un čūskas. Iedams cauri virsājam, es piepeši uzdūros izbalojušam aitas galvaskausam. Vienā no tukšajiem acu dobuļiem dievlūdzējs jeb medniekprusaks bija ievietojis savas īpatnējās olu kapsulas, kuras man allaž atgādinājušas kaut ko līdzīgu ovālas formas pudiņam, kas pagatavots no kārtainas biskvītkūkas. Es apsēdos, sāku dējumu aplūkot un prātoju: varbūt paņemt to līdzi uz māju, lai pievienotu savai kolekcijai,— ķad piepeši ieraudzīju zir­nekļa mātītes alu, tādu, kā to bija aprakstījis Teodors.

Izvilku nazi un ar lielu rūpību izraku prāvu kumšķi zemes, kurā bija ne tikai pats zirneklis, bet.arī viņa ala. Panākumu spārnots, to uzmanīgi ieliku kolekcionāra somā un steidzos uz vasarnīcu. Zirnekļa tēviņu jau biju iemitinājis mazā akvārijā, bet mātīte, manuprāt, bija pelnījusi kaut ko labāku. Neceremoniāli izņēmu no vislie­lākā akvārija divas vardes un mazu bruņurupucēnu un sagatavoju akvāriju zirneklienei. Pēc tam izgreznoju akvāriju ar dienvidviršu stiebriem, interesantām sūnām un, beidzot, tā dibenā novietoju zemes kumšķi ar zirneklienes ligzdu; pēc tam atstāju zirneklieni vienu, lai atgūstas no negaidītās dzīvesvietas maiņas.

Pēc trim dienām lielajā akvārijā ievietoju zirnekļa tēviņu. Sākumā viņš uzvedās pavisam neromantiski līdzīgi dzīvai pelnu plēnei nepārtraukti bizenēja apkārt, lai noķertu- dažādus kukaiņus, kas bija ielikti akvārijā zirnekļu barībai. Bet tad kādu dienu agri no rīta, pienācis pie akvārija, es redzēju, ka tēviņš ir atradis zirneklienes midzeni. Viņš staigāja ap to šurpu turpu tādām kā saraustītām kustībām, strīpainās kājas bija stīvas, ķerme­nis drebēja, domājams, no kaisles. Apmēram minūti viņš tā soļoja lielā satraukumā, tad piegāja pie alas un nozuda zem jumta. Diemžēl tagad viņu vairs nevarēju novērot, bet iedomājos, ka viņš droši vien pārojas ar zirneklieni. Alā tēviņš uzturējās apmēram stundu, tad mundri izlīda ārā un atsāka bezrūpīgi vajāt zilās llķmušas un siseņus, ko es viņam biju sagādājis. Drošības labad ievietoju viņu citā akvārijā, jo man bija zināms, ka dažu sugu zirneklie- nēm piemīt kanibālistiskas tieksmes un viņas savu draugu labprāt izmanto vieglai uzkodai.

Kas notika pēc tam, man pilnībā neizdevās novērot, es redzēju vienīgi atsevišķas epizodes. Mātīte sadēja kaudzīti olu, ko rūpīgi ievīstīja tīmekli. Tīmekļa kokonu viņa glabāja alas dibenā, bet katru dienu to ari pakarināja zem jumta. Man nebija skaidrs, kāpēc viņa tā rīkojas — vēlēdamās, lai olas dabū vairāk saules siltuma vai ari lai tām piekļūst svaigs gaiss? Olu kokons tika nomaskēts ar maziem vaboļu gabaliņiem, ko piestiprināja alas ārpusē.

Dienām ritot, zirnekliene arvien vairāk nostiprināja alas jumtu, līdz beidzot uz'tā virs zemes izveidojās zīdaina tīmekļa istabiņa. Ilgāku laiku es novēroju šo celtniecības brīnumu, bet tad, neko jaunu neatklājis, kļuvu nepacietīgs. Ar skalpeli un garu lāpāmo adatu piesardzīgi atvēru zīdaino istabiņu. Liels bija mans pār­steigums, kad redzēju, ka to no visām pusēm apņēma šūnas, kurās tupēja jaunie zirnekliši, bet brīvajā lauku­miņā pašā centrā gulēja viņu mātes līķis. Tas bija briesmīgs, tomēr aizkustinošs skats; mazie zirneklēni atradās pie mirušās mātes, izpildot sava veida zirnekļu apstāvēšanas ceremoniālu. Izšķīlušos mazuļus tomēr biju spiests palaist brīvībā. Izrādījās, ka barības sagāde asto­ņiem maziem zirnekllšiem, lai kā es to vēlējos, man tomēr nebija pa spēkam.