Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Starp daudzajiem draugiem, ar kuriem Larijs mūs tika aplaimojis, bija divi gleznotāji — Lumijs Bīns un Harijs Banijs. Abi bija amerikāņi un viens otram tik ļoti pieķērušies, ka pēc divdesmit četrām stundām mūsu ģimenē viņus sāka dēvēt par Lumiju Mīļumiņu un Hariju Dārgumiņu. Viņi bija jauni, ļoti glīti, un abu kustībās bija tā gaisīgā, vijīgā grācija, kāda piemīt krāsainajiem cilvē­kiem un tikai retumis ir sastopama starp eiropiešiem. Varbūt viņiem bija mazdrusciņ par daudz zelta rokas­sprādžu un kripatiņu vairāk smaržas un matu krēma, nekā būtu nepieciešams, bet viņi atšķirībā no citiem mākslinie­kiem, kādi pie mums ciemojās, strādāja ļoti čakli. Līdzīgi daudziem amerikāņiem, viņi bija apburoši naivi un no­pietni, un šīs īpašības jebkurā gadījumā lieliski noderēja Leslijam parupju joku dzīšanai. Es labprāt viņam piepa­līdzēju un pēc tam visu atstāstīju Teodoram, kurš priecā­jās par šiem jokiem tikpat nevainīgi kā Leslijs, bet man tas nāca par sliktu. Katru ceturtdienu man bija Teodoram jāziņo, ko esmu paveicis, un reizēm man bija tāda sajūta, ka Teodors izrāda lielāku interesi par Leslija jokiem nekā par to, kas notiek manā menažērijā.

Leslijam piemita izcilas spējas cilvēku izjokošanā, un abu mūsu viesu brīnišķīgais naivums rosināja viņa iztēli vēl jo vairāk. Drīz pēc mākslinieku ierašanās Leslijs viņiem ieteica silti apsveikt Spiro sakarā ar ilgi gaidīto Turcijas pavalstniecības iegūšanu. Spiro, kuram, tāpat kā vairumam grieķu, turki šķita vēl mazliet ļaunāki par pašu sātanu un kurš vairākus gadus bija pret tiem karojis, eksplodēja kā vulkāns. Par laimi, turpat tuvumā atradās māte, un viņa steidzīgi nostājās starp nobālušo, protestē­jošo Lumiju un Hariju un Spiro mucveidīgo, muskuļoto miesas blāķi. Šajā brīdī viņa stipri vien atgādināja mazī­tiņu karalienes Viktorijas laika misionāru aci pret aci ar uzbrūkošu degunradzi.

— Nudien, misis Darels,— Spiro auroja. Viņa dusmās pārvērstā seja bija sarkani violeta, gaļīgās rokas sažņaug­tas dūrēs.— Atļaujiet man šos iekaustīt.

— Nu, nu, Spiro,— māte iebilda,— esmu pārliecināta, te ir kāds pārpratums. Tas katrā ziņā noskaidrosies.

— Viņi mani lamāt par turku izdzimumu!— Spiro kliedza.— Es ir grieķis. Es nav turku izdzimtenis.

— Protams, tas jūs neesat,— māte mierinoši sacīja.— Te noticis pārpratums.

— Pārpratumi!— bļāva Spiro, aiz dusmām viņam same­tās mēle, un viņš lietoja daudzskaitli.— Ak tad pārpra­tumi gan! Misis Darels, lūdzu, atvainojiet manu nejauko runu, bet es vis neļaus šiem sasodītajiem izvirtuļiem saukāt mani par turku izdzimteni!

Pagāja krietns brīdis, iekams mātei izdevās Spiro no­mierināt un izdabūt no pārbiedētajiem Lumija Mīļumiņa un Harija Dārgumiņa sakarīgu paskaidrojumu par noti­kušo. Satraucošā epizode radīja viņai neciešamas galvas­sāpes, un viņa ļoti sadusmojās uz Lesliju.

Pēc kāda laika mātei vajadzēja abus draugus pārvietot no viņu sākotnējās guļamistabas uz citu telpu, jo guļamis­tabā bija jāizdara kosmētiskais remonts. Pagaidām vi­ņiem tika ierādīta viena no mūsu plašajām, patumšajām jumtistabām. Tā Leslijam radās izdevība pastāstīt viņiem par Kontokali zvaniķi, kas šajā jumtistabā bija atrasts bez galvas.

Zvaniķis, īsts briesmonis, 1604. gadā vai aptuveni ap to laiku bija oliciāli iecelts par Korfu salas ļaužu mocītāju un bendi. Savus upurus viņš vispirms visādi spīdzināja un mocīja un tikai pēc tam nocirta tiem galvu. Beidzot Kontokali ciema iedzīvotāju pacietībai pienāca gals, un, gribēdami bendem atriebties, viņi kādu nakti ielauzās vasarnīcā un nocirta zvaniķim galvu. Kopš tā laika jumtistabā spokojoties — sākumā griezīgi skanot zvans, tad parādoties zvaniķa asiņainais ķermenis bez galvas.

Pārliecinājis lētticīgos māksliniekus, ka stāsts ir patiess, un panācis, ka to apstiprina arī Teodors, Leslijs no kāda drauga pulksteņmeistara pilsētā aizņēmās piecdesmit di­vus modinātājpulksteņus, tad izlauza jumtistabā divus grīdas dēļus un zem tiem starp sijām rūpīgi paslēpa visus pulksteņus; tiem bija jāzvana pulksten trijos no rīta.

Piecdesmit divu modinātājpulksteņu vienlaicīgā zvanī­šana deva cerēto efektu. Lumijs un Harijs pārbijušies ne tikai lielā ātrumā kliegdami izskrēja no jumtistabas, bet arī, steigā saķērušies rokās, likdami viens otram priekšā kāju, smagi nogāzās zemē pa bēniņu kāpnēm.

Negaidītais troksnis, protams, uzrāva kājās visu māju, un pagāja krietns laiks, iekams mēs spējām viņiem iestāstīt, ka notikušais ir tikai joks un viņiem jāiedzer mazliet brendija, lai nomierinātos. Mātei un mūsu vie­siem atkal uznāca stipras galvassāpes, un .nākamajā dienā viņi gandrīz negribēja ar Lesliju runāt.

Piedzīvojums ar neesošajiem f lamingiem atgadījās pavi­sam nejauši, kad mēs, kā parasti, sēdējām verandā un dzērām tēju. Teodors todien apjautājās abiem amerikāņu māksliniekiem, kā sokas viņu darbs.

— Dārgais Teo,— sacīja Harijs Dārgumiņš,— mums vei­cas lieliski, nu pavisam labi, vai ne, Mīļumiņ?

— Protams,— atteica Lumijs Mīļumiņš,— patiešām lie­liski. Gaisma te ir brīnišķīga, gluži fantastiska. Zināt, tā vien liekas, ka saule te būtu tuvāk zemei.

— Jā, tieši tā,— Harijs Dārgumiņš apstiprināja.— Lumi- jam taisnība — saule atrodas zemāk un spīd tieši virs mums abiem.

— Tā jau es šorīt sacīju, Harij Dārgumiņ, vai ne?— Lu­mijs Mīļumiņš turpināja.

— Jā, Lumij, tu sacīji. Tas bija tur, pie mazā šķūnīša, atceries…

— Vai vēlaties vēl tēju?— māte iejaucās, no pieredzes zinādama, ka šāda mēļošana ar nolūku pierādīt abu amerikāņu pilnīgu saderību var turpināties bezgala ilgi.

Saruna pārgāja uz mākslas pasauli, un es tajā gandrīz vairs neklausījos, kad piepeši manu uzmanību piesaistīja Lumijs, izsaukdamies:

— Flamingi! O, Dārgumiņ Harij, flamingi! Mani mīļā­kie putni. Kur viņi atrodami, Les?

— Nu, tur, tālāk,— sacīja Leslijs, apvilkdams plašu loku, kurā bija ietverta Korfu sala, Albānija un laba daļa Grieķijas.— Tur ir lieli bari.

Es redzēju, ka Teodors, tāpat kā es, šajā brīdī aiztur elpu, baidīdamies, ka māte, Margo vai Larijs var apgāzt šos nedzirdētos melus.

— Flamingi?— māte ieinteresēta apjautājās.— Es nezi­nāju, ka šeit dzīvo flamingi.

— Jā, te viņi dzīvo,— Leslijs svinīgi paskaidroja,— sim­tiem flamingu.

— Vai jūs zinājāt, ka Korfu uzturas flamingi, Teodor?— māte ^tkal jautāja.

— Es… e-e… zināt… manīju viņus tur, pie Hakiopoulosa ezerā,— Teodors atbildēja, negrēkodams pret patiesību, bet arī nepieminēdams, ka tas noticis pirms trim gadiem, vienīgo reizi, kad flamingi bija apciemojuši Korfu salu. Man par to allaž atgādināja savāktais rozā spalvu saišķī- tis.

— Jehova [5] !—izsaucās Lumijs Mīļumiņš.— Vai arī mēs nevarētu tiem uzmest acis, mīļais Les? Kā būtu, ja mēs pamēģinātu tiem pielavīties klāt?

— To var,— Leslijs nevērīgi attrauca,— nav nekā vieg­lāka. Viņi katru dienu lido uz vienu un to pašu vietu.

Nākamajā rītā Leslijs ienāca manā istabā, nesdams ķaut ko līdzīgu taurei, kas pagatavota no govs raga. Es viņam jautāju, kas tas ir, un viņš pasmīnēja.

— Tas ir flamingu pie vilinātājs,— viņš paskaidroja.

Ļoti ieinteresēts, es ieminējos, ka nekad neesmu dzirdē­jis par flamingu pievilinātāju.

— Es arī ne,— Leslijs atteica.— Tas ir vecs govs rags, kurā kādreiz glabāts šaujamais pulveris lādēšanai no stobra. Gals, kā tu redzi, tam ir nolūzis, tā ka ragā vai pūst.