Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Nu, ja tu savus viesus pazīsti, viņi vismaz zina, kas viņus te sagaida,— māte aizrādīja.

— Sagaida?— Larijs vienaldzīgi novilka.— Varbūt tu domā, ka es viņīīs ielūdzu, lai viņi dzīvo geto vai tamlīdzīgos apstākļos, ko?

— Nē, nē, mīļais, tā es nedomāju,— māte turpināja, — bet man šķiet, ka mūsu mājā gandrīz nekad nav kārtības. Es ļoti vēlētos, lai tāda būtu un mēs varētu dzīvot tā, kā dzīvo citi cilvēki.

— Pareizi, bet, ja cilvēki brauc pie mums, viņiem jāsamierinās ar to, kā pie mums ir,— Larijs iebilda.— Lai nu kā, bet mani tu nevari vainot; es neesmu viņu ielūdzis, viņu mums atsūtīs Marko.

— Tas jau ir, ko es saku,— māte atteica.— Gluži sveši cilvēki sūta pie mums svešiniekus, it kā te būtu viesnīca vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Nelaime ir tā, ka tu neesi sabiedriska,— Larijs iebilda.

— Tāds pats būtu arī tu, ja tev vajadzētu visiem gatavot ēdienu,— māte dusmīgi atbildēja.— Tad jau ir labāk dzīvot pilnīgā vientulībā.

— Labi, tikko grāfs būs projām, tu varēsi kļūt par vientuļnieci, ja vien vēlēsies. Neviens tev to neliegs.

— Man ir lielas iespējas kļūt par vientuļnieci, kad pie tevis nemitīgi ierodas viesi.

—: Iespējas tev patiešām ir, tikai jāprot organizēties,— Larijs sacīja.— Lejā, olīvu birzīs, Leslijs tev izbūvēs alu; tu vari uzdot Margo, lai viņa tev sadiedz kopā dažas Džerija mazāk smirdošo dzīvnieku ādas, salasa podu kazeņu — un lieta darīta. Es varēšu vest turp savus viesus, lai viņi iepazīstas ar tevi. «Tā ir mana māmiņa,» es teikšu, «viņa mūs pametusi, lai kļūtu par vientuļnieci.»

Māte dusmīgi uzlūkoja Lariju.

— Vai zini, Larij, tu mani patiešām sakaitināsi,— viņa sacīja.

— Es noiešu lejā apraudzīt Leonoras bērniņu,— Margo sacīja.— Varbūt tev kaut kas vajadzīgs no ciemata?

— O, jā,— Larijs atteica,— tagad es atceros. Leonora lūdza mani būt par krusttēvu viņas knēvelim.

Leonora bija mūsu kalpones Lugarēcijas meita, kas mēdza ierasties mūsu mājā, lai palīdzētu sarīkot viesības; viņa bija neparasti glīta un Larijam ļoti patika.

— Tu? Par krusttēvu!— brīnījās Margo.— Es biju iedo­mājusies, ka krusttēvi ir nesamaitāti, dievbijīgi un visādā ziņā vērtīgi cilvēki.

— Ļoti mīļi no Leonoras,— māte izvairīgi piezīmēja. — Bet vai tas nav mazliet dīvaini?

— Katrā ziņā tas ir labāk nekā tad, ja viņa būtu lūgusi Lariju uzņemties tēva lomu,— Leslijs piezīmēja.

— Leslij, mīļais, nerunā tā Džerija klātbūtnē, pat joko­damies ne,— aizrādīja māte.— Vai tu apsolīji, Larij?

— Jā. Kāpēc lai es liegtu nabaga mazajam radījumam savu svētīgo gādību?

— Ha!—izsmejoši noteica Margo.— Leonorai es pa­teikšu, ka viņa pērk kaķi maisā, domādama, ka tu esi morāli skaidrs un reliģiozs.

— Ja tu to vari pārtulkot grieķu valodā, stāsti vesela!—• Larijs attrauca.

— Mana grieķu valoda nav sliktāka par tavējo!— karei­vīgi atcirta Margo.

— Nu, nu, bērni, nestrīdieties,— iejaucās māte.— Es nevēlos, ka tu tīri savas šautenes ar kabatlakatiņu, LeslLj; eļļu nav iespējams izmazgāt.

— Bet ar kaut ko man tās tomēr jātīra,— Leslijs pikti sacīja.

Šajā brīdī es paziņoju mātei, ka esmu nodomājis papētīt piekrasti, un paludzu atļauju izbraukt jūrā.

— Jā, mīļais,— māte izklaidīgi atteica.— Pasaki Lugarē- cijai, lai viņa tev kaut ko iedod līdzi. Bet esi uzmanīgs, dārgais, nebrauc pārāk dziļos ūdeņos. Nesaaukstējies un… uzmanies no haizivīm.

Mātei jebkura jūra, lai cik sekla un labvēlīga, allaž bija un palika ļauns, noslēpumains ūdens klaids, kur cilvēku apdraud paisuma viļņi, ūdensstabi, taifūni un atvari; viņa iedomājās, ka jūrā dzīvo vienīgi milzu spruti un kalmāri, un plēsīgas haizivis ar tik asiem zobiem kā zobeni; turklāt visiem šiem briesmoņiem ir viens vienīgs mērķis: apēst kādu no viņas pēcnācējiem.

Apsolījis māmiņai ļoti uzmanīties, es steidzos uz vir­tuvi, lai sadabūtu ēdamo sev un līdzi ņemamiem dzīvnie­kiem, tad savācu kolekcionēšanas piederumus, pasvilpu suņiem un devos no kalna lejā uz piestātni, kur bija noenkurota mana laiva.

«Būtls Bamtrinkets» bija Leslija pirmais mēģinājums kuģu būvē; tā bija gandrīz apaļa plakandibena laiva, jauki nokrāsota baltām un oranžām svītrām, un stipri vien atgādināja krāšņu celuloīda pīli. « Būtls Bamtrinkets» rādījās draudzīgs un uzticams, taču neparastā forma un ķīļa trūkums nemierīgā jūrā vērta to gaužām nestabilu, tā ka laiva draudēja apsviesties ar dibenu uz augšu, lai šādā stāvoklī turpinātu uzņemto kursu, tāpēc kritiskos brīžos- uz to nevarēja droši paļauties.

Izbraukdams laivā garākās ekspedīcijās, allaž ņēmu līdzi papilnam ēdamā un ūdens gadījumam, ja mēs tiktu novirzīti no kursa un ciestu avāriju; es arī centos turēties tuvāk krastam, lai steidzīgi nokļūtu drošībā, ja «Būtlam Bamtrinketam» negaidot uzbruktu siroko. Peldošā līdzekļa forma nepieļāva uzsliet augstu mastu, jo laivai bija tieksme apgāzties, un kabatlakatiņa lieluma bura spēja uztvert un izmantot vienīgi pašas niecīgākās vēja pūsmiņas; tāpēc, pārbraucot no vienas vietas uz otru, man lielākoties vajadzēja airēt.

Kad komanda bija pilnā sastāvā — trīs suņi, pūce un dažreiz arī balodis — un mēs vedām mājā pilnu kravu — ap divi duči trauku, pilnus ar jūras ūdeni un dzīvniekiem,— laiva kļuva tik smaga, ka airējot man sāpēja mugura.

Rodžers bija lielisks suns, īsti piemērots jūras braucie­niem, kas viņam ļoti patika, viņš arī izrādīja dziļu, saprātīgu interesi par jūras dzīvniekiem un varēja stun­dām ilgi nogulēt laivā izslietām ausīm, vērojot kolekcio­nēšanas burkā trauslās jūraszvaigznes dīvainos savijumus un izlocījumus. Vidls un Pjūks nebija jūras suņi, viņi vislabāk jutās miršu birzīs, vajājot kādu ne" visai plēsīgu medījumu; uz jūras abi centās būt noderīgi, bet no viņiem bija maz labuma, un kritiskās situācijās viņi sāka kaukt vai lēkt pāri laivas malai, vai, būdami izslāpuši, laka jūras ūdeni, ko pēc tam izvēma man uz kājām tieši tādā brīdī, kad es izdarīju kādu sarežģītu navigācijas manevru. Par Ulisu — manu auspūcīti nekad droši nevarēja zināt, vai viņam patīk vai nepatīk jūras braucieni; Uliss vien­mēr paklausīgi tupēja tur, kur es viņu biju nolicis, acis viņš turēja puspievērtas, spārni bija sakļauti, un šādā pozā viņš atgādināja ļaunprātīgas austrumu dievības skulptūru. Balodim Kvilpam — viņš bija mana sākotnējā baloža Kvazimodo dēls — ļoti patika braukt ar laivu, viņš tūlīt okupēja «Būtla Bamtrinketa» mazītiņo priekšklāju un jutās tur tā, it kā atrastos uz «Queen Mary»' augšējā klāja. Viņš pastaigājās pa mazo klāju šurpu turpu, reizēm apstājās, lai steidzīgi izpildītu dažus valša soļus, un, krūtis izgāzis, sniedza mums kontralta koncertu, stipri vien atgādinādams slavenu operdžiedoni jūras braucienā. Vienīgi sliktā laikā Kvilps kļuva nervozs — viņš nolaidās laivas dibenā un, meklēdams mierinājumu, ērti ierīkojās kapteinim klēpī.

Šajā dienā man bija nodoms apmeklēt nelielu līcīti, ko no vienas puses veidoja maza, zemūdens klinšu ieskauta

«Karaliene Mērija»— Kunardu sabiedrības pasažieru laineris.

saliņa; līcīša sērēs mita daudzi apburoši radījumi. Mani sevišķi interesēja kāda sīka zivtiņa — krāšņā gļotzivs, un man bija zināms, ka šais seklajos ūdeņos viņa atrodama lielos daudzumos. Krāšņajai gļotzivij ir neparasts iz­skats — tā ir ap četras collas gara, pēc ķermeņa formas atgādina zuti, biezām lūpām un izvelbtām acīm kā nīlzir­gam. Nārstošanas laikā tēviņš kļūst ļoti krāšņs: aiz acīm viņam redzami tumši lāsumi ar debeszilu apmali, uz galvas izveidojas bāli oranžs, viļņots cekuliņš, patumšais ķermenis pārklājas ar spilgti ziliem vai violetiem punkti­ņiem. Mutes lejasdaļa nokrāsojas bālganā jūras zaļumā ar tumšām svītriņām. Mātītes ir gaišā olīvzaļā krāsā ar koši zaļām spurām. Es ļoti vēlējos sagūstīt dažas no šīm krāsainajām zivtiņām, jo pašreiz bija viņu nārsts, un es cerēju izveidot šo zivju koloniju vienā no saviem akvāri­jiem, lai varētu novērot viņu kāzu spēles.