Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Vai tad viņu var ņemt līdzi uz kristībām?—Larijs jautāja.— Tas nav iespējams, viņam vajadzēs kaut kur doties uz savu roku.

— Nē, man liekas, mēs viņam nevaram atjaut klaiņāt uz savu roku,— māte iebilda, it kā runa būtu par kādu bīstamu zvēru.— Var taču gadīties, ka viņš sastop kādu no mūsu draugiem.

Mēs sēdējām un gudrojām, ko iesākt.

— Kā būtu, ja Džerijs viņu paņemtu sev līdzi?— negai­dot ieminējās Leslijs.— Džerijs taču negribēs iet uz kaut kādām apnicīgām kristībām.

— Lieliska doma!— māte sajūsmināta sacīja.— Tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Acumirklī manī pamodās visi pašaizsargāšanās instin­kti. Es paziņoju, ka vēlos iet uz kristībām, esmu tās ļoti gaidījis, jo tur man būtu vienīgā iespēja redzēt Lariju krusttēva godā, un var taču būt, ka Larijam bērns izkrīt no rokām vai notiek kaut kas neparasts, un es to nebūšu redzējis; bez tam grāfam nepatīk ne čūskas, ne bruņuru­puči, ne putni, ne cita dzīva radība, un ko es lai ar viņu daru? Iestājās klusums, kamēr mana ģimene apsvēra šos argumentus.

— Es zinu, pabraukājies ar viņu laivā pa jūru,— Margo jautri ierosināja.

,— Pareizi!—iesaucās Leslijs.— Esmu pārliecināts, ka starp viņa modlgajām drēbēm atradīsies arī salmu cepure un svītrota sporta jaka. Varbūt mēs varam aizņemties bandžo.

— Tā ir laba ideja,— piekrita māte.— Galu galā viņš būs kopā ar tevi tikai pāris stundu. Es domāju, tev nebūs iebildumu.

Es stingri un noteikti paskaidroju, ka man ir nopietni iebildumi.

— Pirmdien ezerā notiks zveja ar tīkliem. Kā būtu, ja es aprunātos ar vienu puisi, kas tur piedalās, lai. tevi un grāfu paņem līdzi?

Es svārstījos, jo sen jau biju vēlējies redzēt, kā notiek zivju dzīšana tīklos. Zināju, ka tik un tā pēcpusdienā grāfs tiks nodots manā rīcībā, un tāpēc gribēju gūt no tā arī sev kādu labumu.

— Tad mēs varētu padomāt par jauno tauriņu kasti, kas tev bija vajadzīga,— māmiņa vēl piebilda.

— Un mēs abi ar Margo iedosim tev mazliet naudas grāmatām,— Larijs augstsirdīgi sacīja, cerēdams, ka pie­kukuļošanā piedalīsies arī Margo.

— Bet es tev iedāvināšu to kabatas nazi, kuru tu vēlējies,— apsolīja Leslijs.

Es biju ar mieru. Ja man šo pēcpusdienu jāsamierinās ar grāfa sabiedrību, vismaz tikšu pienācīgi atalgots.

Tovakar pie pusdienām māte paskaidroja radušos situā­ciju un tik sīki un daiļrunīgi aprakstīja zveju ar tīkliem, it kā tas būtu viņas izgudrojums.

— Tur ir karšti?— ievaicājās grāfs.

— Jā, jā,— atsaucās māte.— Zivis sauc par kef alēm, un tās ir ļoti garšīgas.

—Nē jel, ir karšti uz ezers?—atkal jautāja grāfs. — Karšti no sauls?

— Ak tā… es saprotu,— sacīja māte.— Jā, tur ir ļoti karsts. Katrā ziņā galvā jāuzliek cepure.

— Mēs iet ar to infants jaht?—vēlreiz vaicāja grāfs, kuram patika visu noskaidrot līdz galam.

— Jā,— atteica māte.

Gatavodamies ekspedīcijai, grāfs bija ietērpies bāli zilās audekla biksēs, elegantās kastaņbrūnās kurpēs, baltā zīda kreklā, ar nevērīgi sasietu zili zeltītu kaklasaiti un švītīgā jūrnieka žokejcepurē.

«Būtls Bamtrinkets» lieliski kalpoja manām vajadzī­bām, taču es nedomāju noliegt, ka šai laivai nav nekā no tās izsmalcinātības, kas raksturīga lielajām jūras jahtām, un to tūlīt pamanīja grafs, kad es viņu vedu lejā uz kanālu labirintu pie kādreizējām sālsraktuvēm, kur stā­vēja mana laiva.

— Sitas… ir jaht? — viņš pārsteigts un nedaudz sa­traukts apjautājās.

Es atbildēju, ka tā patiešām ir mūsu laiva, droša un stabila, un vēl piemetināju, ka tai ir plakans dibens un pa to var droši staigāt. Nezinu, vai grāfs mani bija pareizi sapratis, taču viņš vieglltiņām iekāpa laivā, kllrīgi izklāja uz sēdekļa savu kabatlakatu un uzmanīgi apsēdās. Es ielēcu pie viņa un ar kārti stūmos kanālā, kas šajā vietā bija ap divdesmit pēdu plats un divas pēdas dziļš. Laimīgā kārtā iepriekšējā dienā tiku atklājis, ka laiva sākusi kodīgi dvakot, gandrīz tāpat kā grāfs, jo tās dibens no vienas vietas bija aplipis ar beigtām garnelēm, aļģēm un dažādām sanesām. Iegremdējis laivu apmēram divas pē­das dziļā ūdenī, es pamatīgi notīrīju tās dibenu un sānu izliekumu, tā ka laiva atkal spīdēja un laistījās, un jauki smaržoja pēc saulē sasilušas darvas, krāsas un sāļa ūdens.

Liela, iesāļa ezera krastā kā milzīgs šaha dēlis pletās apstrādāti tīrumi, ko šķērsoja kanālu labirints; daži no šiem rāmajiem kanāliem bija tik šauri kā krēsli, citi turpretim ap trīsdesmit pēdu plati. Vairums bija tikai dažas pēdas dziļi, bet zem ūdens gulēja gandrīz neizmē­rāms melnu, smalku dūņu slānis. «Būtla Bamtrinketa» forma un plakanais dibens ļāva laivu samērā viegli vadīt cauri kanālu ūdeņiem, jo nebija jābaidās no vēja brāz­mām vai negaidīta lēkājošu vilnīšu uzvirmojuma, kas vienmēr mazliet satrauca manu labo kuģīti. Taču kanā­liem bija arī savi trūkumi — tos no abām pusēm ieskāva augsti, šalkojoši bambusi, kas deva ēnu, bet aizturēja vēju, tāpēc gaiss virs kanāliem vienmēr bija karsts uri nekustīgs, tur bija tumšs un oda pēc mēsliem. Labu brīdi grāfa mākslīgā dvaka sacentās ar dabas smaržām, bet galu galā daba uzvarēja.

— Te-e smird,— grāfs sacīja.— Francijā ūdens ir hi­giēna.

Es paskaidroju, ka drīz vien mēs izbrauksim no kanāla ezerā, kur vairs nebūs nekādas smakas.

— Te-e ir karšti,— skanēja grāfa nākamais atklājums, un viņš noslaucīja seju un ūsas iesmaržotā kabatlakatā. — Te-e ir dikti karšti.

Grāfa bālā seja bija pieņēmusi viegli violetu nokrāsu. Es gribēju viņu iedrošināt, sacīdams, ka nelabums viņam pāries, tiklīdz būsim iebraukuši ezerā, kad piepeši, sev par lielu izbīli, pamanīju, ka ar «Būtlu Bamtrinketu» kaut kas nav kārtībā. Laiva slinki gulēja brūnajā ūdeni un gandrīz vairs nebija pastumjama uz priekšu. Pirmajā mirkli nesapratu, kas tai noticis,— mēs nebijām uzsēdu- šies uz grunts, un es zināju, ka šajā kanālā nav smilšu sēres.

Piepeši ievēroju ūdens virpuli, kas strūkloja pāri laivas grīdai. Laiva taču nebūs dabūjusi sūci, es prātoju. Pār­steigts skatījos, kā ūdens cēlās arvien augstāk un apņēma neko neredzošā grāfa kurpju zoles. Tad es pēkšņi at­skārtu, kas varēja būt atgadījies. Tīrīdams laivas dibenu, es, protams, biju izņēmis tapu, lai laivā ieplūstu svaigs jūras ūdens, taču acīmredzot nebiju to iebāzis atpakaļ pietiekami- cieši, tā ka tagad laivā gāzās iekšā kanāla ūdens. Mana pirmā doma bija izcelt grīdu, atrast tapu un ielikt to no jauna caurumā, bet grāfa kājas jau atradās apmēram divas collas dziļi ūdenī, tāpēc bija nepieciešams pagriezt laivu uz krastu, kamēr es vēl spēju to mazliet kustināt, un izlaist malā izsmalcināto pasažieri. Ja «Būtls Bamtrinkets» mūs iesēdinātu ūdeni, es par sevi nebēdāju, jo, ķerdams čūskas, bruņurupučus, vardes un citus sīkus dzīvniekus, vienmēr kā ūdensžurka esmu atradies gan ūdeni, gan krastā, bet diezin ko teiktu grāfs, ja viņam vajadzētu plunčāties divas pēdas dziļā ūdenī, zem kura ir biezum biezas dūņas.

- Smagās, ar ūdeni pieplūdušās laivas pagriešana uz krastu prasīja no manis pārcilvēcisku piepūli. Taču pama­zām laiva izkustējās — un tās priekšgals slinki pagriezās uz krasta pusi. Collu pa collai es stūmu laivu preti bambusiem, un mēs atradāmies desmit pēdas atstatu no krasta, kad grāfs pēkšņi pamanīja, kas ar mums notiek.