Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Ja slimība nepāries… hm… nu zini… hm… e-e… uz ķermeņa lejasdaļu, pēc pāris dienām tu būsi vesels.

— Uz lejasdaļu?—Larijs neizpratnē jautāja.— Kas par lejasdaļu?

— Nu… e-e… tu zini, no cūciņas pietūkst dziedzeri,— skaidroja Teodors,— un slimība var pārsviesties uz leju un ieperināties dziedzeros… hm… un tas var būt ļoti sāpīgi.

— Tu domā — es tā piepampšu, ka izskatīšos kā ziloņa bullis?—pārbijies jautāja Larijs.

— N-nu… e-e… jā,—atteica Teodors, nespēdams izdo­māt neko labāku.

— Tā ir sazvērestība, lai padarītu mani impotentu!— kliedza Larijs.— Tu un tava nolādētā sikspārņu asiņu tinktūra! Tev skauž mana vīrišķība.

Ja teiktu, ka Larijs bija slikts pacients, tas būtu pārāk maigi sacīts. Viņam pie gultas bija liels zvans, ko viņš nepārtraukti skandināja, lai tiktu ievērots, un mātei reizes divdesmit dienā vajadzēja apskatīt viņa lejasgalu, lai varētu apgalvot, ka šajā rajonā nav nekādu slimības pazīmju. Kad nu beidzot atklājās, ka cūciņu viņš dabūjis no Leonoras bērniņa, Larijs piedraudēja mazuli izslēgt no baznīcas.

— Esmu viņa krusttēvs,— viņš sacīja.— Kāpēc gan es nevarētu izslēgt no baznīcas šo mazo, nepateicīgo knēveli?

Ceturtajā slimības dienā mēs visi jutāmies paguruši. Tad Lariju apciemoja kapteinis Krīčs. Tas bija izvirtis pensionēts jūrnieks, ko māte dēvēja par bēte noire'. Par spīti saviem septiņdesmit diviem gadiem, viņš neatlaidīgi uzbāzās sievietēm uh jo sevišķi mātei, par ko viņa nevarēja vien beigt'dusmoties; māti bez tam vēl kaitināja arī viņa aprobežotais prāts un neapvaldītā uzvedība.

— Ahoi!— kapteinis bļāva, iesteberēdams guļamistabā, viņa greizais žoklis drebēja, plušķainā bārda un mati bija sacēlušies stāvus, iekaisušās acis asaroja.—-Ahoi! Rādiet šurp to mironi!

Māte, kas todien ceturto reizi aplūkoja Lariju, izslējās un nikni paraudzījās uz kapteini.

— Neaizmirstiet, kapteini,—viņa nopietni aizrādīja, — te ir slimnieka istaba, nevis krogs.

— Beidzot es jūs sastopu guļamistabā!— Krīčs staro­dams sacīja, viņā neklausīdamies.— Ja tas puika mūs atstātu vienus, mēs tagad varētu jauki pameņģēties.

—- Paldies. Esmu par daudz nevaļīga, lai meņģētos,— māte ledainā balsī atteica.

— Labi jau, labi,— sacīja kapteinis, apsēzdamies uz gultas.— Kas tā ir par vārgulīgu cūciņu, ko tu esi saķēris, puika, ko? Bērnišķīga kaite! Ja gribi būt slims, slimo pa īstam — kā vīrs. Tavos gados mani ārstēja ar pāris dunkām — un es izveseļojos.

Putnu biedēklis (Iranču val.).

— Kapteini, lūdzams, neklāstiet savas atmiņas Džerija klātbūtnē,— māte stingri sacīja.

— Tā cūciņa taču nebūs samaitājusi tavu vīrietību, ko?— kapteinis ar interesi ievaicājās.— Trakas lietas, ja tā ieiet šekumā. Var izpostīt vīrišķa dzimumdzīvi.

— Ar Lariju ir viss kārtībā,— māte cienīgi atbildēja.

— Ja nu runājam par šekumiem,— kapteinis turpi­nāja,— vai esat dzirdējuši par indiešu jaunavu no Kučas, kas turēja savā šekumā divas pieradinātas čūskas; viņa apgalvoja: kad čūskas lokās, man sanāk smiekls, bet puišiem mans šekums diez ko vis nepatīk. Ha! Ha! Ha!.

— Nudien, kapteini!—māte noskaitusies sacīja.— Es nevē-los, ka jūs stāstāt sa^as pasakas Džerija klātbūtnē.

— Iedams gar pasta kantori, paņēmu jūsu korespon­denci,— kapteinis runāja tālāk, laizdams gar ausīm mātes stingro aizrādījumu, un izvilka no kabatas dažas vēstules un pastkartes, ko nometa turpat uz gultas.— Vai tas var būt? Tagad mums te apgāde kļuvusi krietni labāka. Ar te izaudzētajiem kabačiem sala var izpelnīties godalgu jeb­kurā dārzkopības izstādē.

Bet Larijs neklausījās; viņš bija izvilcis no kapteiņa Krīča atnestās sūtījumu kaudzītes kādu pastkarti. To izlasījis, viņš sāka dārdoši smieties.

— Kas noticis, dārgumiņ?—māte jautāja.

— Grāfs mums atsūtījis kartīti,—Larijs atteica, slaucī­dams acis.

— Ak tas,— māte sacīja un pavīpsnāja,— neko es par viņu negribu zināt.

— Tomēr gribēsi gan,— Larijs turpināja.— Ir vērts sa­slimt, lai saņemtu šādu ziņu. Man uzreiz kļuva labāk.

Larijs atkal paņēma pastkarti un nolasīja mums priekšā. Grāfs acīmredzot bija sadabūjis kādu, kas viņa vietā uzrakstījis; rakstītāja angļu valoda izrādījās trūcīga, bet atjautīga.

«Es ir sasniegt Romu,» viņš rakstīja. «Es ir klīnikā, apsēsts no slimības, ko sauc par cūkas. Es ir aplipuš viscauri. Es atklāj, ka es nevar piecelties. Man nav apetīts, un es nevar sēdēt. Sargās no cūka.

Grāfs Rosiņols.»

— Nabaga cilvēks,— māte sacīja bez īstas līdzjūtības, kad mēs bijām beiguši smieties.— Īstenībā mums nebūtu par ko smieties.

— Nē,— atteica Larijs.— Es aizrakstīšu grāfam un pa­jautāšu, vai grieķu cūciņa ir sliktāka par franču cūciņu.

Mājasvieta vilkiem un pagalms jauniem strausiem.

Vecā Derība. Esaija, 34, 13

Pavasaris atnāca tik strauji kā drudzis; tā vien likās, ka sala sakustas, neveikli pagrozās savā siltajā, slapjajā guļtā, tad piepeši nodreb un ir jau pamodusies, pilna kūsājošas dzīvības zem tik zilām debesīm kā hiacintes pumpurs, kurā uzaust saule, ietinusies liegā, dzeltenā dūmakā kā nupat izveidojies zīdtauriņa kokons.

Man pavasaris bija viens no mīļākajiem gadalaikiem, jo salā visa dzīvā radība atradās kustībā un gaisā virmoja cerības. Varbūt šodien man izdosies noķert pašu lielāko saldūdens bruņurupuci vai arī es atminēšu noslēpumu, kā no olas tikko izšķīlies bruņurupucēns, saspiests un krun­kains kā valrieksts, stundas laikā uzbriest divtik liels — un vairums viņa krunku ir izlīdzinājušās. Visa sala nemitīgi rosījās, trīcēja un skanēja.

Es pamodos agri, steidzīgi pabrokastoju zem mandarīn- kokiem, kas jau smaržoja agrā rīta saulē, savācu tīklus un kolekcionāra kārba.s, pasvilpu Rodžeram, Vidlam un Pjū- kam un devos izpētīt savu karaļvalsti. .

Augstu kalnos miniatūrajos dienvidviršu mežos un kazirbuleņu audzēs, kur saulē sasilušie lielie akmeņi bija apauguši ar dīvainiem ķērpjiem un atgādināja senatnīgus roņus, bruņurupuči pamodās no ziemas miega, nogrūda no sevis zemi, kas viņus bija sargājusi, un lēnām, smagi pūzdami, acis blisinādami, izrausās ārā saulē. Bruņuru­puči atpūtās, kamēr saule viņus sasildīja, tad lēnītiņām čāpoja projām pretī pirmajai maltītei, kas varēja būt āboliņš, pienenes vai arī trekns, balts pūpēdis. Tāpat kā citas savas medību teritorijas, es labi pārzināju bruņuru­puču pakalnus un to iemītniekus; katram bruņurupucim bija savas pazīšanas zīmes, tā ka man bija iespējams izsekot viņa pārvietošanos. Katra tumšās čakstītes vai melngalvas ķauķa ligzda bija rūpīgi iezīmēta, un es varēju vērot jauno putnēnu attīstību;,to pašu var teikt par medniekprusaku it kā no papīra pagatavoto olu kaudzīti, katru zirnekļa tīklu un katru akmeni, zem kura slēpās kāds man vajadzīgs dzīvnieks.

Pēc bruņurupuču neveiklās izrāpšanās zemes virspusē varēja droši apgalvot, ka iestājies pavasaris, jo tikai tad, kad ziema bija pa īstam beigusies, bruņurupuči klumpa- čoja projām, meklēdami mātītes; smagi, neērti bruņoju­šies, viņi atgādināja viduslaiku bruņiniekus, kas lūkojas pēc dāmas, kurai varētu kalpot. Apmierinājuši izsalkumu, viņi pēkšņi kļuva daudz dzīvāki, ja šo vārdu var lietot bruņurupuču aprakstam. Tēviņi steberēja uz pirkstu ga­liem, kaklu izstiepuši tālu uz priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai izgrūstu pārsteidzoši skaļu, pavēlnie- cisku vaukšķienu. Nekad man nav gadījies dzirdēt kādu mātīti, kas atsauktos uz šo skanīgo, pekinieša vaukšķie- nam līdzīgo kliedzienu, taču kaut kādā veidā tēviņam tomēr izdodas mātīti Izsekot, un tad, vēl arvien vaukšķē- dams, viņš uzsāk ar mātīti cīņu, dauzīdams savas bruņas pret viņējām, lai piespiestu mātīti padoties, taču tā neļaujas iebiedēties un pēc kārtējās sitienu krusas mēģina atsākt barošanos. Kalnos atbalsojās pārojošos bruņuru­puču vaukšķieni un bruņu rībieni un tumšo čalcstīšu nerimtīgais «tak, tak», kas atgādināja uzstādītu metro­nomu, sarkankrūtainās žubītes vīterošana, līdzīga ritmis­kai sīku ūdens pilienu krišanai dīķī, un dadzīšu jautrā čirkstoņa, kad šie putni kā raibi klauni spurdza cauri dzeltenajām kazirbulenēm.