Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Labi, dārgumiņ, bet ragus tu tomēr nevari turēt virs durvīm. Tie apdraud arī Lariju.

Es sastingu no bailēm, iedomājoties, ka buļļa ragi varētu notriekt no kājām Lariju.

— Tev vajadzēs tos piekārt kaut kur citur,— māte turpināja.

— Nē,-— sacīja Leslijs,— ja viņam vajadzīgi šie sasodī­tie krāmi, lai viņš tos nekar pie sienas. Glabā trauku skapi vai kur citur.

Negribīgi man nācās samierināties ar šo ierobežojumu, un tā mani ragi atpūtās uz palodzes, nenodarot nevienam ļaunu, izņemot mūsu kalponi Lugarēciju, kurai tie neiz­trūkstoši katru vakaru uzgāzās uz kājas, kad viņa vēra ciet slēģus, bet, tā kā Lugarēcija bija nelabojama hipohon- driķe, iegūtās brūces viņai sagādāja prieku. Šis atgadī­jums tomēr uz laiku sabojāja manas attiecības ar Lesliju, un tieši tāpēc es negribot tiku izraisījis Larija dusmas.

Agri pavasari biju dzirdējis dumpi, kura īpatnējā maušana skaļi atbalsojās niedrājā, taču uziet to vietu, kur putns uzturas, bija ārkārtīgi grūti, jo niedrāji bija ļoti plaši. Tomēr, ilgāku laiku sēžot olīvkokā, no kura pavē­rās skats uz niedrājiem, man izdevās pārmeklējamo platību samazināt līdz vienam diviem akriem. Drīz dumpji apklusa, un es biju pārliecināts, ka viņi perē.

Kādu rītu es agri devos ceļā, atstādams suņus mājā. Nonācjs pie tīrumiem, ieniru niedrājos un sāku mest līkločus kā suns, kas dzen pēdas medījumam; no uzņemtā mērķa mani nespēja novērst ne kārdinošais ūdensčūskas uzvilnījums, ne lecošas vardes plunkšķis, ne tikko izkūņo­jies dienas tauriņš, kas sāka lidojumu. Drīz vien atrados vēso, čaukstošo niedru biezoknī, un tur mani gaidīja nepatīkams atklājums: niedrāji bija tik plaši un niedres tajos tik augstas, ka es biju apmaldījies. No visām pusēm mani apņēma zaļas sienas, un niedru lapas virs manis izveidoja zaļu, plīvojošu baldahīnu, kuram cauri es va­rēju redzēt spilgti zilās debesis. Par apmaldīšanos daudz nebēdāju, jo labi zināju, ka, ilgāku laiku iedams vienā virzienā, galu galā nonākšu pie jūras vai pie ceļa; mani uztrauca kas cits: vai es meklēju pareizajā rajonā? Atra­dis kabatā pāris mandeļu, apsēdos un sāku ēst, gudrodams, kurp lai eju.

Biju tikko notiesājis pēdējo mandeli un nospriedis, ka vislabāk būtu doties - atpakaļ pie olīvkokiem, lai "no turienes precizētu meklēšanas vietu, kad gluži negaidot astoņu pēdu atstatumā no sevis ieraudzīju dumpi, kura tuvumā biju nosēdējis pēdējās piecas minūtes. Tur viņš stāvēja, stīvi izslējies kā gvards, zaļganbrūno knābi pavērsis pret debesīm, šaurā galvaskausa sānos izvietotās tumšās, izvelbtās acis vērās manī modrā niknumā. Dum­pja bālgani dzeltenbrūnais, tumšbrūniem lāsumiņiem no­sētais ķermenis lieliski saplūda ar mirgojošajām, ēnu izraibinātajām niedrēm, radot ilūziju, ka putns ir apkārtē­jās vides daļa, it sevišķi tāpēc, ka viņš šūpojās no vienas puses uz otru tāpat kā niedres. Es sēdēju un lūkojos viņā kā apburts, tikko iedrošinādamies elpot.

Tad pēkšņi niedres salīgojās, un dumpis vairs nelīdzinā­jās niedrei — viņš smagi pacēlās gaisā, jo cauri niedru biežņai elsdams, izkārtu mēli, labsirdībā starojošām acīm pie manis lauzās Rodžers.

Par Rodžera ierašanos man bija gan dusmas, gan prieks, tiesa, viņš bija izbiedējis dumpi, tomēr paveicis arī īstu varoņdarbu, pēc ožas sadzīdams manas pēdas cauri sarež­ģītam apvidum, apmēram pusotras jūdzes tālu no mājām. Suns bija tik ļoti sajūsmināts par šo sastapšanos, ka es nespēju uz viņu piktoties. Atradis kabatā vēl divas mandeles, kuras pirmāk netiku sataustījis, es tās atdevu sunim pateicībā par viņa pūliņiem. Tad mēs sākām meklēt dumpja ligzdu. Drīz to arī atradām — glītu niedru kaudzīti ar iedobumu, kurā gulēja pirmā zaļganā ola. Es biju ļoti priecīgs un nolēmu ligzdu novērot, lai varētu sekot jauno putnēnu attīstībai; tad, uzmanīgi pieliekdams niedres, lai iezīmētu taku, virzījos nopakaļus Rodžera astes strupulim. Sunim acīmredzot bija daudz labāka virziena izjūta nekā man, jo pēc apmēram simt jardiem mēs jau bijām pienākuši pie ceļa, un Rodžers, izpurinājis ūdeni no vilnainā kažoka, izvārtījās baltajos, sausajos ceļa putekļos.

Kad bijām nogriezušies no ceļa un sākām kāpt augšup pa nogāzi cauri gaismas un ēnu rotaļā dzirkstījošām olīvu birzīm, kur acis priecēja simtiem krāsainu savvaļas puķu, es apstājos, lai saplūktu māmiņai anemones.

Plūkdams vīnsarkanās puķes, es nepārtraukti domāju .par dumpjiem. Kad dumpju māte savus mazuļus būs tiktāl izaudzinājusi, ka tos jau klās spalviņas, es ļoti gribētu kādu pārīti nočiept, lai to pievienotu savai jau paprāvajai menažērijai. Nelaime tā, ka rēķins par zivīm maniem dzīvniekiem—reņģu kaijai, divdesmit četriem bruņuru­pučiem un astoņām ūdensčūskām — jau tagad bija krietni liels, un man bija pamats domāt, ka divu izsalkušu dumpju ienešanu mūsu mājā māte, labākajā gadījumā, varētu uzņemt ar dalītām jūtām.

Jau pirms tam, kad biju sācis apcerēt šo problēmu, dzirdēju nerimtīgas, aicinošas stabules skaņas.

Es paraudzījos lejup uz ceļu — tur stāvēja Vīrs ar rožvabolēm. Tas bija visai neparasts, apkārtceļojošs pau- ninieks, kuru bieži sastapu savās ekspedīcijās pa olīvu birzīm. Šis mēmais liela auguma vīrs ar aso, lapsas purnam līdzīgo seju, bija ģērbies ārkārtīgi uzkrītoši: galvā viņš nēsāja lielu cepuri nokarenām malām, pie kuras bija piestiprinātas daudzas aukliņas ar vizuļojošām zeltaini zaļām rožvabolēm, drēbes bija vienos daudzkrā­sainos ielāpiņos — kā no lupatiņām sadiegta gultas sega. Visu šo ansambli vainagoja liela, spilgti zila kaklasaite. Uz muguras viņš nesa maisus, kastes, būrīšus, pilnus ar baložiem, un viņa kabatās varēja atrast itin visu — sākot ar koka stabulītēm, kokā izgrieztām figūriņām un ķemmī­tēm un beidzot ar svētā Spiridiona' drānu gabaliņiem.

Vīrs ar rožvabolēm man it sevišķi pievilcīgs likās tāpēc, ka, būdams mēms, viņš lieliski prata atdarināt. Pārliecinā­jies, ka ir piesaistījis manu uzmanību, viņš atņēma stabulīti no mutes un pamāja. Es steidzos no kalna lejā, jo zināju, ka dažreiz viņam var būt interesanti dzīvnieki. Tas bija viņš, kas manai kolekcijai tika atnesis pašu lielāko gliemenes čaulu, turklāt ar diviem mazītiņiem parazitējošiem krabīšiem iekšā.

Es pienācu viņam klāt un padevu labrītu. Viņš pasmai-

1 Svētais Spiridions — vietejais svētais, Korfu salas aizgādnis. *

dīja, atsegdams nodzeltējušus zobus, nocēla noļukušc cepuri un tik pārspīlēti dziļi paklanījās, ka aukliņu galos piesietās vaboles, līdzīgi sagūstītu kolibru bariņam, visas reizē sāka miegaini dūkt. Pēc tam, apjautājies par manu veselību — to viņš paveica, paliekdamies uz priekšu un jautājoši platām, raižpilnām acīm vērdamies man sejā, Vīrs ar rožvabolēm izpūta uz stabules jautru, rotaļīgu melodiju, ekstāzē aizvērtām acīm dziļi ieelpoja un izel­poja silto pavasara gaisu, tādējādi darot man zināmu, ka pašam klājas labi. Sasveicinājušies mēs pārgājām pie darījumiem.

Es pavaicāju, ko viņš no manis vēlas. Virs ar- rožvabo­lēm pielika pie lūpām stabuli, izpūta uz tās garu, žēlabaini trīcošu skaņu, tad, atņēmis pūšamo no mutes, plaši atvēra acis un šņāca, šūpodamies no viena sāna uz otru, reizumis sacirzdams kopā zobus. Tā bija tik nepārprotama sadus­motas pūces imitācija, ka man gandrīz vai likās — Vīrs ar rožvabol, m tūlīt pacelsies spārnos un aizlaidīsies. Sirds man satraukti dauzījās, jo es jau sen biju vēlējies iegūt draudzeni savai Eirāzijas auspūcītei Ulisam, kas vadīja dienas, tupēdams kā olīvkoka totēms virs manas guļamis­tabas loga un naktī izķerdams peļu populāciju ap mūsu vasarnīcu. Bet, kad es vīram pajautāju, vai viņš atnesis šādu pūci, pauninieks mani izsmēja par tik pieticīgu vēlēšanos. No saiņu jūkļa, kas viņam karājās uz muguras, Vīrs ar rožvabolēm izvilka lielu drānas maisu, atsēja un uzmanīgi izkratīja tā saturu man pie kājām.