Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Zvirbulis,— māte tikko dzirdami izdabūja.— Daudz viņu šogad nobeidzas.

Sajā brīdī parādījās Leslijs ar pneimatisko šauteni.

— Vai esmu sašāvis pietiekami?— viņš vaicāja.

Nākamās desmit minūtes bija bezgala satraucošas. Mi­sis Vadrudakisa apgalvoja, ka viņa nekad visā dzīvē neesot tik ļoti satraukusies un ka mēs visi esam nezvēri cilvēku izskatā. Māte centās iestāstīt, ka Leslijs nav gribējis nevienu satraukt un aizvainot un viņa varot droši apgalvot: zvirbuļiem nav sagādātas ciešanas.

Leslijs skaļi un izaicinoši atkārtoja, ka viss šis nejēdzī­gais tracis sacelts par neko; lai nu kā, bet pūces tomēr ēd zvirbuļus, un vai tad viņa — misis Vadrudakisa— gribot, lai tās mirst badā, ko? Bet misis Vadrudakisa nebija nomierināma. Viņa ievlstījās mētelī — traģiska, aizvai­nota būtne!—un drebēdama gāja projām starp zvirbuļu līķiem, tad iesēdās savos ratos un ātrā riksi tika aizvesta cauri olīvu birzīm.

— Bērni, es vēlos, lai kaut kas tamlīdzīgs vairs neatkār­totos,— māte sacīja, trīcošu roku ieliedama tēju.— No tavas puses, Leslij, tā bija liela… neapdomība.

— Nu jā, bet kā tad es varēju zināt, ka tā vecā muļķe jau ieradusies?—Leslijs dusmīgi jautāja.— Vai es varu redzēt mājai cauri, ko?

— Tev jābūt uzmanīgākam, dārgais,— māte turpināja.

— Dievs vien zina, ko viņa tagad par mums domā.

— Viņa domā, ka mēs esam mežoņi,— Leslijs irgājās.

— Tā viņa teica. Par viņu — šo prātu izkūkojušo muļķi —• nav ko uztraukties.

— Bet man no visas šīs jezgas sāp galva. Džerij, pasaki Lugarēcijai, lai uzvāra vēl tēju.

Pēc tam kad bija iztukšoti divi tējas katliņi un māte ieņēmusi vairākus aspirīnus, viņai kļuva mazliet labāk. Es sēdēju verandā, noturēdams lekciju par pūcēm; māte klausījās nevērīgi, reižu reizēm iesaukdamās: «Jā, dārgu­miņ, tas ir ļoti interesanti!»— kad piepeši viņu iztrūcināja dusmīgi bļāvieni no mājas iekšienes.

— Vai, dārgumiņ, tas vairs nav izturams,— viņa žēlo­jās.— Kas nu atkal noticis?

Verandā iedrāzās Larijs.

— Māmiņ!— viņš kliedza.— Tam jādara gals. Es to tā

neatstāšu.

— Pag, pag, dārgais, nekliedz jel, kas noticis?— māte jautāja.

— Te jau jādzīvo kā tādā draņķīgā dabas zinātņu

muzejā!

— Kas ir, dārgais?

— Tas pats. Dzīve mūsu mājā. Tā ir neciešama. Es ar to nesamierināšos,— Larijs auroja.

— Bet kas tad ir noticis?—māte neizpratnē taujāja.

— Es pieeju pie ledusskapja, lai kaut ko iedzertu, un ko es tur atrodu?

— Ko tu tur atradi, dārgais?— māte ieinteresēta vaicāja.

— Zvirbuļus!—Larijs nobrēca.— Lielas, pretīgas tur­zas ar pūstošiem, nehigiēniskiem zvirbuļiem!

Sajā dienā man neveicās.

Tas tumsības valdnieks ir augstmanis.

Šekspīrs. Karalis Līrs.

Vēls pavasaris allaž bijusi tā sezona, kad mana dzīv­nieku kolekcija palielinājās līdz tādiem apmēriem, ka pat māte reizēm sāka uztraukties, jo tad pārradās putni un tika izperēti mazuļi, un tos iegūt vienmēr ir vieglāk nekā pieaugušus eksemplārus.

Sajā laikā arī vietējā zemākā muižniecība' nežēlīgi

apšāva spārnotos radījumus, kas bija atgriezušies savās ligzdošanas vietās, lai izperētu un uzaudzinātu jaunos putnēnus. .Šiem pilsētas sportistiem derēja viss, no kā iespējams gūt peļņu, un atšķirībā no zemniekiem, kuri uzbruka vienīgi tā saucamajiem medību putniem — dažā­diem mežastrazdiem un vēl citām sugām —, mednieki no pilsētas blieza virsū jebkurai dzīvai radībai, kas spēja lidot. Viņus redzēja triumfējoši atgriežamies no medī­bām, smagi apkrāvušos ar šautenēm, patronsomām un medību somām, kas bija piestūķētas ar visdažādākiem nošautiem, asiņainiem putniem, sākot no sarkanrīklītēm līdz rudajiem erickiņiem un no dzilnīšiem līdz lakstīga­lām. Tā pavasarī manā istabā un man atvēlētajā verandas stūrī vienmēr atradās apmēram pusducis būru un kastu; tajās mita putnu mazuļi vienmēr vaļējiem knābīšiem vai pieauguši putni, kurus man bija izdevies paglābt no medniekiem sportistiem un kuri tagad dziedēja ievaino­tos kaulus ar šinām, ko es tiem biju uzlicis uz spārniem vai kājām.

No šī pavasara slaktiņa tomēr bija arī neliels labums — es uzzināju, kādi putni dzīvo salā. Novērst bezjēdzīgo nogalēšanu nebija manos spēkos, bet es vismaz mēģināju to izmantot savās interesēs. Centos izsekot cēlos, drošsir­dīgos nimrodus 1 un palūdzu atļauju ielūkoties viņu pilna­jās medību somāš. Pēc tam es sastādīju beigto putnu sarakstu un izlūdzos sev tos, kas bija ievainoti. Tādā ceļā manā īpašumā nonāca Haijavata [15] .

Es tiku pavadījis interesantu, rosmīgu rītu kopā ar suņiem. Mēs bijām agri kājās un devāmies uz olīvu birzīm, kas vēl tinās ausmas miglainajā, rasotajā vēsumā; biju atklājis, ka šis laiks ir vispiemērotākais kukaiņu vākšanai, jo aukstums viņus dara miegainus, viņi nelido un ir viegli sagūstāmi. Savai kukaiņu kolekcijai pēc šī gājiena varēju pievienot divus dienas tauriņus, vienu naktstauriņu, divas, man nepazīstamas vaboles, bez tam man vēl laimējās noķert septiņpadsmit sienāžus, ko izba­rot jaunajiem putnēniem. Ap to laiku, kad saule bija pakāpusies debesīs tik augstu, ka sāka karsēt, mēs bijām veltīgi nopūlējušies noķert kādu čūsku un zaļu ķirzaku, kolekcionēšanas burkā izslaukuši vecās Agatijas kazu (saimniecei nezinot), jo visi bijām pagalam izslāpuši;

padzērušies iegriezāmies pie mana drauga — vecā gana Janija, kas pacienāja mūs ar maizi, vīģu plāceni un pilnu cepuri zemeņu.

Pēc tam mēs nokāpām lejā pie maza līcīša, kur suņi, elsdami un krabjus ķerstīdami, gulšņāja seklajā ūdeni, kamēr es aizturētu elpu, izplestām rokām un kājām kā putns lēni slīdēju ar seju uz leju virs siltā, caurspīdīgā ūdens, vērodams zemūdens ainavu. Ap dienas vidu, kad vēders man atgādināja, ka tuvojas lenča laiks, es saulē nožāvējos, uz ādas man palika slksīku sāls kristāliņu mežģīnes; mēs varējām atgriezties mājās.

Līkumodams cauri olīvu birzīm, kur starp resnajiem koku stumbriem bija ēna un vēss kā akā, es piepeši izdzirdu vairākus šāvienus mirtājā, tālāk pa labi. Steidzos turp, lai izpētītu, turēdams suņus cieši sev līdzās, jo grieķu mednieki mēdz būt nepacietīgi un nevilcinādamies šauj, paši nezinādami, uz ko. Arī es šobrīd jutos apdrau­dēts un drošības labad skaļi runājos ar suņiem.

— Šurp, Rodžer… pie kājas! Labs sunītis. Pjūk,.Vidl! Vidi, nāc šurp! Pie kājas… tā ir labi, sunīt. Pjūk, nāc atpakaļ…

Es ieraudzīju mednieku, apsēdušos uz milzīga olīvkoka saknēm, viņš slaucīja no pieres sviedrus; tikko man bija skaidrs, ka viņš mūs pamanījis, tūlīt gāju viņam klāt. Mednieks bija tukls, balts vīrelis ar garai, melnai zobu sukai līdzīgām ūsām virs mazās mutes un tumšām brillēm uz acīm, kas izskatījās tik apaļas un valgas kā putnam. Viņš bija ģērbies visaugstākajām modes prasībām atbil­stošā medību ietērpā: spīdīgos jājamzābalcos, jaunās, bal­tās korda biksēs, slikti piegrieztā sinepju dzeltenā ar zaļu medību žaketē, kurā bija tik daudz kabatu, ka tā atgādi­nāja ar bezdelīgu ligzdām apkarinātu mājas karnīzi. Zaļā tiroliešu cepure ar spilgti sarkanu un oranžu spalvu pušķi bija atgrūsta sprogainās galvas pakausi; viņš slaucīja savu ziloņkrāsas pieri lielā, pēc lēta odekolona smaržo­jošā kabatlakatā.