Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Man nebūtu iebildumu arī tad, ja putns novāktu vienīgi mazākos eksemplārus,— atteica Larijs.— Sāku­mam ar to pietiktu.

— Tu, mīļais, runā tā, it kā visa māja būtu pilna ar čūskām,—-iejaucās māte.

— Bet tā tas ir,— Larijs iecirtīgi atteica.— Kā tad bija ar to čūsku kamolu, Medūzas' galvai piederīgo rotājumu, ko Leslijs atrada vannā?

— Tās taču bija tikai ūdensčūskas,— iebilda māte.

— Man vienalga, kas tās bija. Ja Džerijam atļaut turēt vannā čūskas, es turpmāk nēsāšu sev līdzi pārīti badadzegužu.

— Ai, ai, skaties, kas te notiek!— iespiedzās Margo.

Haijavata, vairākkārt iecirtuši ar knābi visgarām glo­denes ķermenim, tagad sakampa arvien vēl lokošos upuri un sāka to ritmiski dauzīt pret grīdu, līdzīgi kā zvejnieki triec pret klintīm sagūstītu astoņkāji, lai gaļa kļūtu mīkstāka. Pēc brīža glodene vairs neuzrādīja dzīvības zīmes; Haijavata blenza uz to izslietu cekulu, galvu pašķiebusi uz sāniem. Beidzot apmierināta paņēma knābī glodenes galvu. Lēnām, atpakaļ atgāztu galvu badadzeguze collu pa collai ierija rāpuli. Pēc pāris mi­nūtēm no Haijavatas knābja kaktiņa rēgojās ārā vairs tikai puscollas glodenes astes.

Haijavata nekad nekļuva rāma un padevīga, šis putns allaž bija nervozs, tomēr iemācījās paciest cilvēciskās būtnes savā tiešā tuvumā. Kad badadzeguze bija mazliet * iedzīvojusies, es viņu sāku iznest verandā, kur turēju dažādus citus putnus, un ļāvu viņai pastaigāties vīn­ogulāja ēnā. Te bija sava veida slimnīcas palāta; tajā laikā verandā uzturējās seši zvirbuļi, kas atveseļojās no belziena pa muguru, ko bija dabūjuši, iekļūstot puišeļu izliktajos peļu slazdos, četri melnie mežastrazdi un vēl

' Gorgona Medūza — grieķu mitoloģij'ā sieviete briesmone ar čūskām matu vietā.

viens cits mežastrazds, uzķēries uz makšķerāķa ar ēsmu olīvu birzi, un pusducis dažādu putnu —- no zīriņa līdz žagatai —, kuriem bija šāvienu brūces. Verandā atradās ari dadzīša ligzda ar jauniem putnēniem un viena gandrīz apspalvojusies zaļžublte, ko es kopu un audzināju. Hai- javatu, redzams, netraucēja citu putnu klātbūtne, taču viņa labprāt turējās nomaļus, lēnām staigādama šurpu turpu pa akmens plātnēm un pusaizvērtām acīm it kā ko pārdomādama; tā vien likās, viņa jūtas kā daiļa karaliene, kas ieslodzīta kādā pili. Protams, ieraugot tārpu, vardi vai siseni, no karalienes cēlās iznesības vairs nepalika ne miņas.

Apmēram nedēļu pēc Haijavatas ievietošanas manā putnu klīnikā es kādu ritu devos uz satikšanos ar Spiro. Tas mums bija tāds kā ikdienas rituāls; pie mūsu vasarnīcas bija ap piecdesmit akru zemes, un, sasnie­dzis māj īpašuma robežu, Spiro sāka skaļi taurēt; es ar suņiem tūlīt joņoju cauri olīvu birzīm, lai noķertu viņa mašīnu kaut kur uz Ceļa. Bez elpas izskrēju no olīvu birzīm, man pa priekšu, histēriski riedami, drāzās suņi, un mēs apstādināj'ām lielo, mirdzošo dodžu ar nolaistu jumtu un Spiro, kas sēdēja pie stūres masīvs, brūni iededzis, mazliet sakumpis, sadrūmis. Es ieņēmu parasto vietu uz automašīnas kāpšļa, cieši turēdamies pie priekšējā stikla, un Spiro brauca tālāk, kamēr suņi smieklīgā niknumā lūkoja iekosties priekšējo riteņu rie­pās. Mūsu saruna ik rītu arī bija rituāls, kas nekad nemainījās.

— Labs rīts, māster Džerijs,— Spiro mani sveicināja. — Kā tevīm sviežas?

Užzinājis, ka man nakti nav uzbrukusi nekāda ļauna slimība, viņš apjautājās par pārējiem ģimenes locekļiem.

— Un kā iet tavai ģimenei?— viņš vaicāja.— Kā klājas māmiņai? Un māsteram Larijam? Un māsteram Leslijam? Un mis Margo?

Kad es biju sīki un smalki noziņojis, ka visa ģimene ir pie labas veselības, mēs jau bijām piebraukuši pie vasarnīcas, un Spiro klumburoja no viena pie otra, pār­vaicādams, vai mana sniegtā informācija atbilst īstenībai. Man bija apnikusi Spiro gandrīz vai žurnālistiskā interese par manas ģimenes veselību, it kā mēs būtu nezin kāda augstdzimusi karaliska ģimene, taču nekas nelīdzēja — viņš turpināja izjautāt, baidīdamies, ka naktī kādu no mums varētu būt piemeklējis baismīgs liktenis. Kādu dienu, atbildot uz viņa nopietnajiem jautājumiem, es palaidņodamies paziņoju, ka visa ģimene ir beigta-; acu­mirkli automašīna noslīdēja sāņus no ceļa un iedrāzās lielā oleandru krūmā, apbērdama mūs abus rozā ziediem, un es tik tikko nenovēlos n-o kāpšļa.

— Nudien, māster Džerijs. Tev nevajag rimāt tādas lietas! Tu mani dzen postā, ja tā runā. Tu man liec svīst aiz bailēm. Nekad vairs, lūdzams, tā nerunā!

Sajā rītā, saņēmis nomierinošas ziņas par mūsu ģimenes veselību, Spiro pacēla no sēdekļa sev līdzās mazu zemeņu groziņu, kas bija pārsegts ar vīģes lapu.

— Skaties,— sarauktu pieri viņš mani uzrunāja.— Te tev būs dāvana.

Es noņēmu lapu no groziņa. Tajā čurnēja divi kaili, briesmīgi neglīti putnēni. Bet es biju sajūsmā un sirsnīgi pateicos Spiro, jo, kā varēja spriest no dīgstošajām spārnu spalvām, tie bija sīļa mazuļi; līdz šim rnan vēl nekad nebija piederējuši sīļi, un es par tiem tik ļoti priecājos, ka paņēmu putnēnus līdzi uz nodarbībām pie mistera Kralevska. Jā, tā bija liela priekšrocība, ka mans privātskolotājs mīlēja putnus tikpat dedzīgi kā es pats. Rīts mums pagāja interesantos, aizrautīgos mē­ģinājumos iemācīt putnēniem atvērt knābīšus un uzņemt barību, un tas norisa tai laikā, kad man pienāktos iepazīt un atcerēties spožākās lappuses slavenajā Anglijas vēs- » turē. Bet izrādījās, ka mazuļi ir gatavie muļķīši un atteicās pieņemt mātes vietā mani vai Kralevski.

Kad tuvojās lenča laiks, es mazuļus nogādāju atpakaļ mājās un visu pēcpusdienu veltīgi nopūlējos vest viņus pie prāta. Putnēni rija barību vienīgi tad, kad es ar varu atplētu mazos knābīšus un stūķēju ēdamo rīklītēs, taču tāda vardarbība viņiem nepatika, un viņi kā spēdami izrādīja pretestību. Beidzot, piespiedis sllēnus apēst tik daudz, lai viņi varētu izdzīvot, es viņus atstāju turpat zemeņu groziņā un gāju pēc Haijavatas, kura bija iz­rādījusi nepārprotamu vēlēšanos ieturēt maltītes verandā, nevis manas istabas nošķirtībā. Es noliku badadzeguzi uz akmens plātnēm un sāku mest viņai noķertos siseņus. Viņa pielēca klāt, kārlgi sakampa pirmo siseni, nosita un kā negause aprija.neticamā ātrumā. Kamēr badadze­guze tupēja un rīstījās, stipri vien atgādinādama pavecu, kaulainu hercogieni atraitni, kas ballē aizrijusies ar sorbetu, viņu ieraudzīja abi sīļa mazuļi, kuri, galvas kratīdami, stulbi blenza pāri groza malai. Acumirklī viņi plati atpleta knābīšus un sāka skali ķērt, šūpodami galvas no viena sāna uz otru kā divi veči, kas lūr pāri žogam. Haijavata izslēja cekulu un cieši viņos nolūkojās. To es no viņas nebiju gaidījis, jo parasti viņa nelikās zinis par citu putnu mazuļiem, kad tie čiepstēja pēc barības, bet tagad viņa .pielēca tuvāk pie groza un ar interesi apskatīja sllēnus. Es pasviedu viņai sienāzi, Haijavata to sakampa, nosita un tad, man par lielu pārsteigumu, iebāza kukaini viena silēna vaļējā rlklltē. Abi mazuļi ķērca un spiedza, un sajūsmā plivināja spārneļus, bet Haijavata par padarīto likās tikpat pār­steigta kā es. Es pasviedu viņai vēl vienu sienāzi, viņa to nosita un pabaroja otru sllēnu. No šis dienas es sāku Haijavatu barot savā istabā un pēc tam iznesu verandā, kur viņa siļu mazuļiem aizvietoja māti.

Haijavatas mātes jūtas pret sllēniem nekad neizpaudās citādā veidā, tā, piemēram, viņa nekad nenoņēma cietās ekskrementu piciņas no mazuļu dibeniem un neizmeta no ligzdas. Aptīrīšanas pienākums tika atstāts manā ziņā. Kad mazuļi bija pabaroti un nečiepstēja, Haijavatai viņi kļuva vienaldzīgi. Manuprāt, sllēnu balss tembrā Haijavata saklausīja kaut ko, kas viņā pamodināja mātes instinktu, jo es eksperimentēju ari ar citu putnu mazuļiem, tie izķērca visas plaušas, bet Haijavata nelikās par tiem ne zinis. Pamazām sīlēni iemācījās pieņemt barību no manis un, Haijavatai parādoties, vairs neķērca; tad ari Haijavata zaudēja interesi par viņiem. Badadzeguze ne tikai sāka sllēnus ignorēt, bet pat izlikās tos nere­dzam.