Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Kalimera, kalimera,— viņš mani sveicināja smaidī­dams un pūzdams.— Laipni lūdzam. Uff! Karsta diena, vai ne?

Es piekritu uņ piedāvāju viņam cepurē, atlikušās zeme­nes. Viņš tās bažīgi aplūkoja, it kā baidīdamies, vai ogas nav saindētas, tad paņēma vienu tuklajos pirkstos ur> man pateicīgi uzsmaidīdams, iemeta mutē. Man radās iespaids, ka viņš nekad nav ēdis zemenes ar pirkstiem no cepures un īsti nezina, kā rīkoties.

— Šorīt man labi paveicās medībās,— viņš lepni sacīja, rādīdams uz to vietu, kur gulēja viņa pārpildītā, asinīm un putnu spalvām aplipusī medību soma. No tās lūkojās ārā cīruļa spārns un galva, pats putns bija tik briesmīgi sakropļots un saburnlts, ka to tikko varēja pazīt.

Vai medniekam, es apjautājos, būtu kādi iebildumi, ja es apskatītu viņa somas saturu?

— Nē, nē, nepavisam,— viņš atteica.— Tu pats redzēsi, esmu labs šāvējs.

Es to redzēju. Viņa somā bija četri melnie mežastrazdi, viena vālodze, divi citi mežastrazdi, astoņi cīruļi, četrpa­dsmit zvirbuļi, divas sarkanrīklltes, viena tumšā čakstīte un viens paceplītis. Par pēdējo mednieks piebilda, ka tas gan esot ļoti mazs, toties garšīgs putns, ja to gatavo kopā ar papriku un ķiplokiem.

— Bet šis, lūk, ir pats labākais,— viņš lielīgi sacīja. — Tikai uzmanies, putns vēl nav gluži beigts.

Mednieks sniedza man kaut ko, ievīstītu asiņainā kabat- lakatā; uzmanīgi attinis, ieraudzīju, ka tā ir spēkus zaudējusi, gārdzoša badadzeguze ar sarecējušu asiņu plankumu uz spārna.

— Siten tas, protams, nav nekas izcils ēšanai,— viņš man skaidroja,— bet spalvas izskatīsies labi pie manas cepures.

Jau sen es biju vēlējies iemantot kādu no šiem krāšņa­jiem heraldiska izskata putniem ar skaistu cekulu un lašsārtu ar melnu ķermeni; it visur tiku meklējis viņu ligzdas, lai izaudzētu sev pāris jauno putnēnu. Un te manās rokās bija dzīva, pareizāk sakot, pusdzīva badadze­guze. Es to rūpīgi apskatīju un atklāju, ka putns nav tik bēdīgā stāvoklī, kā izskatās, viņam vienīgi bija lauzts spārns, un lūzums, cik varēju spriest, bija vienkāršs. Tagad vajadzēja panākt, lai mans resnais, lepnais med­nieks būtu ar mieru no badadzeguzes šķirties.

Piepeši man radās iedvesma. Es sāku skaidrot, ka esmu gaužām apbēdināts un vilies, jo še klāt nav manas mātes, kura, es apgalvoju, ir pasaulslavena putnu zinātāja (viņa tikko prata atšķirt zvirbuli no strausa). Māte, es turpināju, uzrakstījusi visuaptverošu darbu par putniem, domātu

Anglijas medniekiem. Pierādījumam izņēmu no kolekcio­nāra somas stipri nolietoto, saburzīto Edmunda Sandera kabatas formāta «Putnu grāmatu», kuru visur ņēmu sev līdzi.

Grāmata uz manu resno draugu atstāja lielu iespaidu. Viņš atzinīgi šķirstīja lapas, sevī murminādams «po, po, po, po».

— Tava māte,— viņš sacīja,— droši vien ir ļoti ievēro­jama sieviete, ja jau spējusi uzrakstīt tādu grāmatu.

Es atkal sacīju, ka ne bez iemesla vēlos, lai viņa būtu šeit, jo viņa vēl nekad nav redzējusi badadzeguzi. Tomēr viņa pazīst visus citus salas putnus, ieskaitot reti sasto­pamo zivjdzenīti. Lai mednieks man noticētu, es izņēmu no kolekcionāra somas un noliku viņam priekšā kādreiz atrasta beigta zivjdzenīša skalpu, ko nēsāju sev līdzi kā talismanu. Viņam ļoti iepatikās mazais skalps no spilgti zilām spalvām. Ja labi padomā, es runāju tālāk, tās ir daudz skaistākas par badadzeguzes spalvām.

Ļāvu viņam padomāt, un pēc brīža viņš jau lūdza, lai es nesu badadzeguzi savai mātei apmaiņā pret samtaini zilo spalvu vīšķīti. Tēlotā samulsumā par viņa augstsirdību es izplūdu pazemīgā pateicībā, tad aizbāzu ievainoto ba­dadzeguzi aiz krekla un steidzos mājup, atstādams resno medību draugu kā Tvīdldamu 1 aplaimotu sēžam uz olīv­koka saknes un ar kniepadatu mēģinām piespraust zivj­dzenīša skalpu pie mednieka cepures.

Pārradies mājās, uznesu jaunieguvumu savā istabā un rūpīgi apskatīju. Laimīgā kārtā badadzeguzes garais, lī­kais, elastīgais knābis bija palicis neievainots; nespēdams izmantot šo smalko, austrumnieku zobenam līdzīgo or­gānu, putns neglābjami aizietu bojā. Acīmredzot viņš gan bija pārguris un izbijies, bet vienīgais miesas bojājums bija lauztais spārns. Lūzums vīdēja spārna augšdaļā, un, to uzmanīgi nopētījis, es pārliecinājos, ka tas ir gluds un vienkāršs,— kauls bija iesprādzis kā sauss zariņš, nevis sadauzīts un sadrumstalots kā zaļš, augošs zars. Ai preparējamām grieznēm es rūpīgi apcirpu spalvas ap lauzuma vietu, nomazgāju sarecējušās asinis ar siltu ūdeni, kuram pieliets dezinficējošs šķidrums, tad ai diviem līkiem bambusa skaliem iešinoju kaulu un cieši apsaitēju.

' Tvidldams — tēls no L. Kerola pasakas «Alise Brīnumzemē».

Šis darbs bija gandrīz vai profesionāla mediķa cienīgs sasniegums, un es ar to lepojos. Diemžēl spārns bija kļuvis pārāk smags, un, kad es putnu palaidu vaļā, viņš nogāzās uz sāniem. Vairākkārt izmēģinājis, paga­tavoju krietni vieglāku šinu no bambusa un leikoplasta un ar šauru saiti spārnu cieši piesēju putnam pie sāna. Pēc tam ar pipeti iepilināju viņam knābī nedaudz ūdens, ieliku viņu kartona kastē un pārsedzu ar drānu, lai atgūstas.

Badadzeguzi es nosaucu par Haijavatu, un mana ģimene vienprātīgi apsveica viņas ierašanos mūsu mājā, jo vi­siem šis radījums patika, turklāt tas bija vienīgais ek­sotiskais putns, ko viņi spēja atšķirt no divdesmit soļu attāluma.

Pirmajās Haijavatas atveseļošanās dienās man bija daudz jānopūlas, lai sameklētu viņai piemērotu ēdamo, jo paciente bija izlepusi — ēda vienīgi dzīvu barību un arī ne kuru katru. Viņu vajadzēja nolikt uz grīdas un cienāt ar dažādiem gardumiem — sulīgiem siseņiem, nefrītzaļiem sienāžiem ar resnām ciskām un tik trausliem spārniem kā biskvīti, mazām ķirzaciņām un sīkām var- dltēm. Badadzeguze sakampa upuri un sāka to sparīgi dauzīt pret jebkuru cietu virsmu — krēsla vai gultas kāju, durvju vai galdu malu, līdz bija pārliecinājusies, ka tas ir beigts. Pāris steidzīgu guldzienu — un kārums bija apēsts, putns jau lūkojās pēc nākamās uzkodas. Reiz, kad visa mūsu ģimene bija sapulcējusies manā istabā, lai noskatītos Haijavatas ēdināšanā, es viņai pa­metu astoņas collas garu glodeni. Ar slaido, elastīgo knābi, svītroto cekulu un skaisto rozā un melno spalvu tērpu badadzeguze izskatījās miermīlīgs putns, jo vairāk tāpēc, ka cekuls viņai parasti bija atglausts atpakaļ pret galvaskausu. Bet šobrīd, ieraudzījusi glodeni, viņa pārvērtās plēsoņā. Cekuls saslējās un izpletās, trīcēdams kā pāva aste, pakakle piepūtās, no rīkles dziļumiem izlauzās tāda kā dīvaina urkšķēšana, un putns aši, mērķ­tiecīgi aizlēca uz to vietu, kur, savu likteni nenojauzdama, locījās glodene pulēta vara krāsā. Te Haijavata palika stāvot un, izpletuši veselo un iešinoto spārnu, aši, spēcīgi ieknāba glodenei; tas bija tāds kā rapiera cirtiens ar knābi, turklāt tik zibensātrs, ka to pat bija grūti pamanīt. Pēc saņemtā cirtiena glodenes ķermenis izvija daudzus astoņniekus, un es satraukts ievēroju, ka Haijavatas

pirmais trieciens bija pilnīgi sadragājis glodenes trauslo kā olas čaumala galvaskausu.

— Ak tu tētīt!— pārsteigts iesaucās Larijs. — To es saucu par derīgu putnu, kāds ir nepieciešams mājā. Pāris duču tādu kaušļu, un mums vairs nebūs jābaidās no čūskām.

— Es nedomāju, ka badadzeguze varētu tikt galā ar lielu čūsku,— Leslijs prātīgi noteica.