Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

' Vietēja vīna šķirne.

parkūkas, sautējumus, pīrāgus, galertus un trifeļus. Man vienīgi tika noteikts izvākt no verandas visus dzīvniekus un tos stingri uzraudzīt, aiziet pie friziera apgriezt matus un neaizmirst uzģērbt tīru kreklu.

Un tā nākamajā dienā mēs visi, pēc mātes norādī­jumiem saposušies, sēdējām verandā un pacietīgi gai­dījām, kad Spiro mums atvedīs princi.

— Kādas zemes princis viņš varētu būt?—jautāja Les- lijs.

— Es īsti nezinu,— atteica māte.— Varbūt vienā no tām mazajām valstiņām, kas pieder maharadžām.

— Dīvains, vārds — Džīdžībojs,— piezīmēja Margo, — vai tu domā — tas ir viņa īstais vārds?

— Protams, mīļā,— māte atbildēja.— Indijā ir daudz Džīdžīboju. Tā ir ļoti veca dzimta, līdzīgi, hm… līdzīgi…

— Smitiem?— ieminējās Leslijs.

— Nē, nē, ne jau tik parasta. Džīdžībojiem ir sena vēsture. Viņi Indijā dzīvojuši jau ilgi pirms tam, kad uz turieni pārcēlās mani vecvecāki.

— Viņa senči droši vien noorganizēja sacelšanos In­dijā,— Leslijs ieinteresēts sacīja.— Pajautāsim, vai viņa vectētiņš nav izgudrojis Kalkutas Melno Alu'.

— O, jā, pajautāsim gan,—-iejaucās Margo.— Vai tas varētu būt? Kas tā bija par alu?

— Leslij, mīļais, nerunā tādas lietas,— māte aizrādīja. .— Mums tas ir jāaizmirst un jāpiedod.

— Kas jāaizmirst un jāpiedod?—Leslijs izbrīnījies jau­tāja, neizsekojis mātes domu gaitu.

— It viss,— māte cieti noteica un vēl mazliet mīklaini piebilda:^- Esmu pārliecināta, viņi gribēja labu.

Pirms Leslijs paguva tikt skaidrībā, kas ar šiem vār­diem bija domāts, uz piebraucamā ceļa sāka dūkt auto­mašīna un, bremzēm kaucot, apstājās pie verandas. Pa­kaļējā sēdeklī, tērpies viscaur melnā, galvā skaisti apsiets turbāns, žilbinoši balts kā sniegpulkstenītes pumpurs, sēdēja maziņš, tievs indietis lielām, mirdzošām man- deļveida acīm, kas atgādināja divus ar šķidru ahātu piepildītus avotiņus, ko apņēma tik biezas skropstas kā paklājs. Viesis veikli atgrūda mašīnas durvis un izlēca ārā. Viņa sveicinājuma smaids tumšajā sejā no­plaiksnīja kā balts zibens.

— Jauki, jauki, te nu mēs beidzot esam,— viņš priecīgi iesaucās, izpleta slaidās, brūnās rokas kā tauriņa spārnus i.n iedejoja veraņdā.— Jūs, protams, būsiet misis Darela. Cik šarmanti! Un jūs esat ģimenes mednieks… Leslijs. Un tā ir Margo, bez šaubām, salas skaistākā sieviete… Un Džerijs, slavens zinātnieks, galvenokārt naturālists. Man trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti es priecājos ar jums iepazīties.

— Ak… jā… ē… ē… jā, mēs esam sajūsmināti, Jūsu Augstība,— māte iesāka.

Džīdžībojs izgrūda tādu kā vaukšķienu un iesita sev pa pieri.

— Lai nolādēts!— viņš sūkstījās.— Jau atkal mans muļ­ķīgais vārds! Mīļa misis Darela, kā lai es jums atvainojos. Princis ir mans priekšvārds. Tā bija manas mātes kap­rīze— mūsu vienkāršo ģimeni padarīt augstdzimušu, jūs saprotat? Mātes mīlestība, vai ne? Viņas sapnis bija, Lii dēls paceltos zelta augstumos, ko? Nē, nē, nabaga sieviete, mums viņai jāpiedod. Esmu vienkārši Princis Džīdžībojs, jūsu pazemīgs kalps.

— Ak tā,— māte mazliet vīlusies sacīja, jo bija sa­gatavojusies uzņemt karalisku viesi.— Nu jā, bet kā tad lai mēs jūs godājam?

— Draugi, kuru man ir neskaitāmi daudz, sauc mani par Džīdži. Es ceru, arī jums nebūs iebildumu pret šo vārdu.

Tā Džīdžī apmetās mūsu mājā un īsajā laikā, ko viņš te pavadīja, radīja vislielāko jucekli, bet kļuva mums arī mīļāks par jebkuru citu viesi. Viņš runāja pedantiski koptā angļu valodā un izskatījās ļoti piemīlīgs, turklāt izrādīja tik dziļu interesi par visu un visiem, ka neviens nespēja palikt pret viņu vienaldzīgs.

Lugarēcijai viņš iedeva dažādus podiņus ar nepatīkami smakojošām lipīgām ziedēm, ar ko ārstēt viņas daudzās iedomātās vainas un kaites; ar Lesliju viņš sīki un smalki apsprieda pašreizējo medību stāvokli pasaulē, teikto ilustrēdams ar maz ticamiem stāstiem par tīģeru un mežacūku medībām, kurās pats bija piedalījies; Margo viņš sagādāja vairākus auduma gabalus, pagatavoja no tiem sari un pamācīja, kā tie valkājami; Spiro viņš savaldzināja ar pasakām par Austrumu bagātībām un noslēpumainību, par dārgakmeņiem izrotātiem ziloņiem, kas cīnās cits ar citu, par maharadžām, kuri nēsā tik daudz dārglietu, cik paši sver. Tā kā Džīdžī prata labi zīmēt un izrādīja dziļu, neviltotu interesi par visiem maniem dzīvniekiem, viņš pilnīgi iekaroja manu sirdi, pagatavodams mazas, glītas dzīvnieku skicītes, ko es ielīmēju savā dabas zinātņu dienasgrāmatā — dokumentā, kas man likās daudz nozīmīgāks par Lielo Hartu, Kelsas Grāmatu [17] un gūtenberga Bībeli; ar tikpat lielu cieņu pret manu darbu izturējās arī mūsu zinīgais, izmeklētais viesis.

Taču visvairāk par Džīdžī jūsmoja māte, jo viņš ne tikai zināja daudzu kārdinošu ēdienu receptes, ko māte rūpīgi pierakstīja, bet arī iepriecināja viņu ar indiešu folkloru un spoku stāstiem; turklāt Džīdžī, ciemodamies mūsu mājā, deva mātei iespēju nepārtraukti runāt par Indiju, kur viņa bija piedzimusi un uzaugusi un vienmēr bija jutusies kā savā īstajā dzimtenē.

Vakaros, ieturēdami maltīti, mēs ilgi sēdējām pie lielā, čīkstošā ēdamgalda; . plašās istabas kaktos petrolejas lampu bāli dzeltenajos gaismas apļos kā sniegpārslas lidinājās sīku naktstauriņu bari; suņi, gulēdami pie mājas ieejas durvīm—viņu skaits tagad bija pieaudzis līdz četriem, un viņi nedrīkstēja ienākt ēdamistabā —, žāvājās un nopūtās par mūsu nesteidzību, bet mēs viņiem ne­veltījām nekādu uzmanību. Arā skaļi čirkstēja circeņi un kvarkstēja kokuvardes, padarīdamas dzīvu samtaino nakti. Lampu gaismā Džīdžī acis it kā izauga lielākas, gluži kā pūcei, un izskatījās vēl melnākas, tajās gailēja savāda, valga uguns.

— Protams, jūsu laikā, misis Darela, viss bija citādi. Sajaukšanās nebija iespējama. Nē, nē, valdīja visstin­grākā segregācija, vai ne? Bet tagad ir labāk. Vispirms jau maharadžas ir ieņēmuši citādu nostāju, un šodien pat daļai vienkāršo indiešu iespējams gūt kaut ko no civilizācijas labumiem,— tā kādu vakaru sprieda Džīdžī.

— Manā laikā,— sacīja māte,— eiropieši uz stingrāko aizliedza saieties ar vietējiem iedzīvotājiem. Mana vec­māmiņa pat neļāva mums rotaļāties ar indiešu bērniem. Mēs, protams, to darījām.

— Bērni nekādi negrib ievērot pareizu civilizētu uz­vedību,— smaidot piebilda Džīdžī.— Sākumā tomēr ne-

' Kelsas Grāmata — Kelsas Evaņģēlijs, ievērojams agrā kristiānisma un īru tautas miniatūru piemineklis, uzrakstīts ap VIII gadsimtu.

gāja tik gludi, kā jūs zināt — arī Roma netika uzcelta vienā dienā. Vai esat dzirdējusi manā pilsētā par kādu babu', kas bijis uzaicināts uz balli?

— Nē, kas ar viņu notika?

— Redziet, viņš bija ievērojis, ka džentlmeņi, beiguši dejot ar lēdijām, pavadīja viņas līdz viņu krēsliem un tad apvēdināja ar vēdekļiem. Tā babu, nodejojis jautru valsi ar kādu augstākas kārtas eiropiešu lēdiju, laimīgi aizvadīja viņu līdz viņas sēdeklim un, paņēmis lēdijas vēdekli, jautāja: «Kundze, vai es drīkstu taisīt vēju uz jūsu sejas?»

— Tas jau izklausās tā, it kā runātājs būtu bijis Spiro,— Leslijs sacīja.

— Atceros līdzīgu gadījumu,—-māte iesāka, gremdē­damās patīkamās ātmiņās,— kad mans virs bija Rurki pilsētas galvenais inženieris. Plosījās briesmīgs ciklons. Larijs toreiz vēl bija pavisam mazs. Mūsu māja bija gara un zema, un mēs skrējām no istabas istabā, cī­nīdamies ar vēju, kas grūda vaļā durvis. Galu galā, aizslcrējuši līdz sulaiņa pieliekamajai istabai, mēs redzē­jām, kā māja aiz mums sabruka. To drīz saveda kārtībā, un būvdarbu vadītājs babu piesūtīja mums rēķinu ar šādu uzrakstu: «Par galvenā inženiera pakaļpuses re­montu».