Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Pie lenča es ģimenes locekļiem pastāstīju par gaidāmo karaļa vizīti. Katrs šo ziņu uzņēma citādi, atbilstoši savam raksturam un interesēm.

— Tas tik būs jauki!—iesaucās māte.— Es sākšu sa­stādīt ēdienkartes.

— Karalis jau, neieradīsies, lai uzturētos pie mums, paldies dievam,—aizrādīja Larijs.

— Es zinu, mīļais,— māte atteica,— bet… ee… var taču būt visādas viesības un tamlīdzīgi notikumi, man liekas.

— Es nevaru iedomāties, kāpēc,— iebilda Larijs.

— Tāpēc, ka tā allaž mēdz darīt,— māte paskaidroja.

— Kad mēs dzīvojām Indijā, mums vienmēr durbara [24] laikā bija viesības.

— Te nav Indija,— atteica Larijs,— un es nevēlos šķiest laiku, izplānojot ziloņu ievietošanu staļļos. Piemini manus vārdus, visa šī jezga satricinās mūsu mierīgo dzīvi.

— Ja nu mums būs viesības, vai es varēšu iegādāties dažus jaunus tērpus?—dedzīgi vaicāja Margo.— Man' nudien vairs nav ko vilkt mugurā.

— Nez vai viņi izšaus salūtu,— prātoja Leslijs.—Te jau ir tikai tie paši vecie venēciešu lielgabali, un, ma­nuprāt, ar tiem šaut ir ļoti bīstami. Varbūt man derētu aprunāties ar forta komandantu.

— Nejaucies, kur nevajag,— Larijs pamācīja.— Viņi grib karali apsveikt, nevis nogalināt.

— Es viņdien redzēju,— Margo stāstīja,— jauku sar­kana zīda audumu tai mazajā veikaliņā… nu zini, tur, kur jānogriežas, kad iet uz Teodora laboratoriju.

— Jā, cik jauki, dārgumiņ,— māte atteica, viņā neklau­sīdamās.— Būtu labi, ja Spiro mums sagādātu pāris labu tītaru.

Taču jāatzīst, ka karaļa vizītes ietekme uz mūsu ģimeni likās bāla un nenozīmīga salīdzinājumā ar to graujošo iespaidu, ko tā atstāja uz Korfu salu kopumā. Kāds, kas teicās visu labi zinām, bija norādījis, ka monarha apciemojums salai ir ne tikai liels pagodinājums, bet šim notikumam piešķirama arī simboliska nozīme, jo, ierazdamies Korfu, karalis pirmo reizi kopš trimdas spers kāju uz Grieķijas zemes. Ar šādu domu korfieši metās drudžainā sagatavošanas darbā, kas drīz vien kļuva tik komplicēts un ķildīgs, ka mēs bijām spiesti ik dienas doties uz pilsētu un sēdēt Platia kopā ar korfiešiem, lai kaut ko tuvāk uzzinātu par pēdējo skan­dālu. Platia, ko franču okupācijas agrīnā posma arhitekts bija izgreznojis ar arkām, lai iegūtu līdzību ar Rivolī ielu Parīzē, bija visas salas uzmanības centrā.

Te varēja pasēdēt pie mazajiem galdiņiem zem arkām vai saulē mirgojošajiem kokiem un agri vai vēlu nonākt saskarē ar salas iedzīvotājiem, noklausoties katra skan­dāla sīkākās detaļas. Jūs sēžat un mierīgi iedzerat, un drīz vien ap jūsu galdiņu salasās visi notikušās drāmas varoņi.

— Es esmu korfiete,— ierunājās grāfiene Malinopou- losa.— Tāpēc man ir uzlikts par pienākumu nodibināt komiteju, kurai jāsastāda mūsu žēlīgā karaļa sveikšanas pasākumu plāns.

— Jā, patiešām, es to saprotu,— māte nervozi piekrita.

Grāfiene, kas atgādināja ar sarkanu okeru iekrāsotu

melnu vārnu ar oranžu parūku galvā, bez šaubām, bija ietekmīga persona, tomēr gaidāmais notikums bija tik svarīgs, ka nevarēja atļaut, viņai izrīkoties despotiski, nerēķinoties ar citiem. Tā ļoti īsā laikā tika nodibinātas vismaz sešas sveikšanas komitejas, no kurām katra pū­lējās pārliecināt nomarku [25] , ka viņas izstrādātais plāns ir labāks par citiem.

Klīda baumas, ka nomarks organizējis bruņotu apsardzi un sācis gulēt aizbultētā istabā pēc tam, kad kāda sieviešu dzimuma komitejas locekle mēģinājusi upurēt savu ne­vainību, lai viņas pārstāvētās komitejas plāns iegūtu nomarka atzinību.

— Pretīgi!—notaurēja Lena Mavrokonda, bolīdama melnās acis un šmaukstinādama sarkanās lūpas; īstenībā viņa nožēloja, ka pašai nebija ienākusi prātā šāda ideja.— Jūs padomājiet, mani mīļie, sieviete viņas gados mēģina ielauzties nomarka istabā kaila!

— Patiesi interesants paņēmiens, kā iegūt atzinību,— Larijs nevainīgi piebilda.

-— Nē, nē, tas ir stulbums,— Lena runāja savu, bāzdama sarkanajā mutē olīvu pēc olīvas, it kā pielādēdama šauteni.— Es pazīstu nomarku un esmu pārliecināta, ka viņš atzīs manu komiteju par oficiālo. Tas ir kauns, ka ostā nav britu flotes; tad mēs varētu noorganizēt godasardzi. Ak, šie skaistie jūrnieki savās uniformās, viņi vienmēr liekas tik tīri un tik bīstami!

— Iespēja saslimt ar infekcijas slimībām. Karaliskajā flotē…— Larijs iesāka, bet māte viņu steidzīgi pārtrauca.

— Lena,-pastāstiet, kādi ir jūsu plāni,— viņa sacīja, dusmīgi raudzīdamās uz Lariju, jo pēc astotās iztukšotās ouzo glāzes par viņu vairs īsti nevarēja galvot.

— Tādi plāni, mani dārgie, tādi plāni mums ir! Visa Platia būs izdekorēta ar zilu un baltu, bet mums allaž sanāk nedienas ar to muļķi Marko Paniotisu,— Lena sacīja, izmisīgi valbīdama acis.

Par Marko mums bija zināms, ka tas ir iedvesmas pilns vājprātīgais, un mēs brīnījāmies, ka viņš vispār iekļuvis komitejā.

— Ko tad Marko grib?—jautāja Larijs.

— Ēzeļus!…— Lena nošņāca, it kā šis vārds būtu pie­dauzīgs.

— Ēzeļus?—Larijs vaicāja.— Viņš grib dabūt ēzeļus? Ko viņš domā? Tā būs lauksaimniecības izstāde?

— Es jau viņam skaidroju,— atteica Lena,— bet viņš tikai savu —viņam vajag ēzeļus, tas esot simboliski, viņš saka, jo Kristus iejājis Jeruzālemē uz ēzeļa, un Marko pieprasa zilus un baltus ēzeļus.

— Zilus un baltus? Jūs domājāt — nokrāsotus?— vai­cāja māte.— Kāpēc tā?

— Lai pieskaņotos Grieķijas karogam,— Lena paskaid­roja, pieceldamās kājās, un, stalti izslējusies, dūres žņaudzīdama, bargi blenza uz mums.

— Bet es šim saku: «Marko, ēzeļus tu atvedīsi tikai pār manu līķi.»

Viņa aizsoļoja projām pa Platia, būdama caur un caur Grieķijas meita.

Nākamais, kas apstājās pie mūsu galdiņa, bija pulk­vedis Velvits, diezgan glīts, vecs liela auguma virs ar baironisku profilu un stūrainu augumu, kas raustījās un kustējās kā vēja purināta marionete. Pie viņa bal­tajiem, sprogainajiem matiem, melnajām, dzirkstošajām acīm it kā nepiedienēja nēsāt skauta uniformu, taču viņš to prata nēsāt ar cieņu. Kopš aiziešanas pensijā viņa vienīgā interese dzīvē bija vietējā skautu vienība, un, kamēr ļauni cilvēki melsa, ka viņa mīlestība uz skautiem neesot gluži nesavtīga, viņš šajā darbā ne­taupīja pūles un, protams, līdz šim nekādās nelikumībās nebija pieķerts.

Pulkvedis Velvits pateicās par piedāvāto ouzo un ap­sēdās, slaucīdams pieri ar kabatlakalu, kas smaržoja pēc lavandas.

— Tie puiši,— viņš žēli gaudās,— tie puiši mani no­vedis kapā. Viņi ir tik pārpilni enerģijas.

— Varbūt viņiem derētu atvest kādu bariņu gaidu [26] precību gados,— Larijs ieteica.— Vai jūs par to esat padomājis?

— Tas nav nekāds joks, mans dārgais,— pulkvedis sacīja, īgni uzlūkodams Lariju.— Viņi ir tik pārgalvīgi, ka es baidos — viņi var pastrādāt kādus nedarbus. Tas bija vienkārši šausmīgi, ko viņi šodien izdarīja, arī nomarks bija bezgala satraukts.

— Nabaga nomarks laikam dabū pa seksti no visām pusēm,— piebilda Larijs.

— Ko tad jūsu skauti izdarīja?—vaicāja māte.

— Redziet, mana mīļā misis Darela, kā jūs zināt, es viņus trenēju speciālam demonstrējumam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās,— pulkvedis stās­tīja, klīrīgi kā kaķis malkodams dzērienu.—-Vispirms viņi, daļa tērpusies zilos, daļa baltos tērpos, izsoļo… nu, kā viņu tur sauc… pie paaugstinājuma. Jā, tieši tā, paaugstinājuma priekšā. Viņi izveido karē un sveicina karali. Tad, atskanot komandai, pārkārtojas un izveido Grieķijas karogu. Tas ir lielisks skats, es to varu droši apgalvot.